R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Viņa pēdējais nepabeigtais rokraksts saucās «Sociālista autobiogrāfija». Tajā ir kaut kas līdzīgs nekrologam sev pašam.

II

Lai pilnīgi saprastu un novērtētu Londona da|ļrade.ls nozīmi, jāaplūko viss viņa ceļš no tās virsotnēs, kuFā' jaunā Londona māksliniecisko uzskatu attīstībā bija raksts «Foma Gordejevs», kas publicēts žurnālā «Impres- sions» 1901. gada novembrī.

Sajūsmināts par šo grāmatu, Londons pārliecināti no­sauc Gorkiju par rakstnieku reālistu. «Bet tas (Gorkija reālisms. — Tulk. piez.) ir daudz aktīvāks reālisms par

Tolstoja vai Turgeņeva reālismu. Katrā lappusē tas dzīvo un elpo tik ugunīgā trauksmē, kādu viņi retumis sasniedz. Viņu mantija ir nokritusi uz Gorkija jaunajiem pleciem, un viņš sola to valkāt karaliski.»

«Viņš,» Londons nobeidza savu rakstu par Fomu Gor- dejevu, «pazīst dzīvi un zina, kālab un kā ir jādzīvo.»

Padomāsim par šiem vārdiem, kurus Londons teicis par Gorkiju. Tajos viss ir interesants un tam laikam jauns., Vispirms pareizs ir Londona vispārējais spriedums par Gorkiju: viņš gan turpina, manto labāko, kas bijis veco krievu reālistu daiļradē, gan pārstāv kaut kādu jaunu posmu reālisma vēsturē. To apgalvodams, Londons nebūt neskubināja lasītāju uz seklu Tolstoja, Turgeņeva un Gorkija salīdzināšanu. Nē, runa ir tieši par kvalitatīvi jauno Gorkija meistarības raksturu, kas ievērots ar tik apbrīnojamu iejūtu. Londons nosauc Gorkija reālismu par «daudz aktīvāku» mākslu, kura dzīvo tik «ugunīgā trauksmē», kādas nebija Tolstoja un Turgeņeva reālismā.

Ar meistara gaišredzību Londons saskatīja Gorkija re­ālisma revolucionāro raksturu, atrada viņa daiļradē to īpašību, kura acīmredzot sevišķi imponēja pašam Lon­donam.

Gorkijs savā reālistiskajā mākslā, saka Londons, ir rakstnieks, kurš zina, kālab un kā ir jādzīvo, apzināti cī­nās pret sociālo netaisnību.

Atceroties Gorkija daiļrades vispārējo līmeni ap 1901. gadu, nevaram nebrīnīties par Londona pareizajiem vār­diem. Viņš pacēlās līdz tik dzijām Gorkija novērtējumam tikai tāpēc, ka arī viņa radošie meklējumi gāja pa to ceļu, pa kuru jau droši gāja Gorkijs, Londons arī sap­ņoja par iedarbīgu reālistisko mākslu, kura zina savu mērķi un kuru iedvesmo augsti sociālie ideāli.

Londons bija amerikāņu literatūras labāko reālistisko un demokrātisko tradīciju mantinieks. XX gadsimta sā­kumā viņš ieņēma vietu starp tiem amerikāņu rakstnie­kiem, kuri cīnījās par reālistiskās mākslas attīstību un atzīšanu ASV.

XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā ASV kļūst par imperiālistisku lielvalsti, sāk piekopt koloniālo ieka­rojumu politiku, kura spilgti izpaudās Kubas un Filipīnu okupācijā, Puertoriko un vairāku Klusā okeāna salu pie­vienošanā. Neredzētos tempos attīstoties Amerikas rūp­niecībai, bīstami pieaugot monopolu varai, vienlaikus ārkārtīgi saasinās šķiru pretrunas valsts iekšienē. Ar katru gadu aizvien rupjāka un ciniskāka kļūst strādnieku un fermeru kustības apspiešana, izrēķināšanās ar viņu organi­zāciju līderiem. Provokācijas un korupcija ieperinās arod­biedrībās, traucē to attīstību, pārvērš tās par monopolu algotu aģentūru. Varena streiku kustība satricina ASV. Asiņainās izrēķināšanās ar strādniekiem, kurās izmanto streiklaužus, privātā un valsts policija, karaspēks kļūst parasta parādība aizokeāna «demokrātijas» zemē. Jau to­reiz Marks Tvens skumji nosauca to par «Amerikas linču štatiem».

Amerikāņu monopoli, kuri tajā laikā virzīja ASV po­litiku un kontrolēja lielāko daļu avīžu un žurnālu, jau to­reiz centās radīt savu literatūru vai vismaz ietekmēt ASV literāro dzīvi. Grāmatu tirgu jau piepildīja neskaitāmi amerikāņu detektīvi — «komiksu» un mūsdienu detektī- vās lasāmvielas senči, V. Džilleta un viņa atdarinātāju ražojumi. Tādi «vēsturisko» romānu autori kā amerikāņu rakstnieks Vinstons Cērčils visiem spēkiem centās iztēlot ASV pagātni kā demokrātisku epopeju, uz kuras fona kā nevainojami varoņi izcēlās amerikāņu buržuāzijas līderi. Teodors Rūzvelts, amerikāņu imperiālisma ideologs un daudzu tās plānu īstenotājs, jau darbojās kā «sarkano asiņu» literatūras iedvesmotājs, kurai vajadzēja cildināt amerikāņu ieročus un audzināt jaunatnē tieksmi uz kara avantūrām, attaisnot visrupjāko amerikāņu šovinismu — to, ko sauca par džingoismu. Bet pat pilnīgi oficiālā Oks­fordā izdotā ASV literatūras rokasgrāmata, kuru izdevis profesors D. Harts, formulē «džingoismu» kā terminu, ar ko jāsaprot «kareivīga politika attiecībā pret citām val­stīm, kura daļēji bija pārsvarā Amerikas Savienotajās Valstīs XIX gadsimta otrajā pusē» 1 .

Netrūka arī aristokrātiskas salona mākslas paraugu, kuros pagrimuma motīvi jaucās ar politiskās kontrrevolū­cijas motīviem. Kā tādas mākslas piemēru var minēt Hen­rija Džeimsa [6] romānu «Princese Kazamasima» (1886), kurš bija diezgan populārs mietpilsoņu aprindās, tāpēc ka tajā varēja atrast gan aizraujošas ziņas par «augstā­kās sabiedrības» dzīvi, gan neticamus anarhistu un ko- munāru, kārtības un īpašuma ienaidnieku piedzīvojumus visā pasaulē, gan jēnkiju ideālistu Hiacintu Robinsonu — šo bīstamo brīvdomātāju sliktās ietekmes upuri.

Kaut kopumā Henrija Džeimsa daiļrade bija daudz no­pietnāka un augstāka par «Princesi Kazamasimu», šī grāmata tomēr kļuva par vienu no vispopulārākajiem viņa darbiem ASV, radīja, kā liecina amerikāņu literatūr­zinātnieki, veselu sēriju atdarinājumu, kuri izdabāja amerikāņu mietpilsonības neizvēlīgajai gaumei. XIX gad­simta beigu un XX gadsimta sākuma imperiālistiskie kari izvirzīja arī specifisko oficiālo kara skribentu Ričardu Dei- visu. Grāmatās par Kubas karu, par karu Dienvidāfrikā (viņš rakstīja par to, aizstāvot britu imperiālisma intere­ses), par grieķu-turku karu un par krievu-japāņu karu (kas attēlots no amerikāņu imperiālista viedokļa) Deiviss attīs­tīja tradīciju, kas jau agrāk bija iezīmējusies ASV kara literatūrā, kurai bija raksturīgas skaļas frāzes, kāre uz de- magoģiskām deklarācijām un kura būtībā propagandēja imperiālistisku karu.

Buržuāziskajai dekadencei dažādās tās izpausmēs pretī stāvēja amerikāņu kritiskā reālisma literatūra, kura XX gadsimta sākumā pārdzīvoja ievērojamu pacēlumu.

Spēku pilnbriedā vēl bija Marks Tvens, pirmais ameri­kāņu rakstnieks, kurš vīrišķīgi un konsekventi atmaskoja amerikāņu imperiālisma noziegumus. Frenks Noriss uz­rakstīja tādu spilgtu darbu kā «Astoņkājis». Tajā plaši un patiesīgi bija atainoti sabiedriskie procesi — ASV fermeru masveida izputēšana, viņu traģiskie mēģinājumi monopolu spēkam likt pretī savu tā saukto «populistu» pretošanos. Savu daiļrades ceļu sāka T. Dreizers, kura agrīnie romāni un noveles parādījās ap 1900. gadu. Pir­mos romānus — to vidū bija ari «Džungļi» — publicēja Eptons Sinklers. Ar «populistiem» — demokrātisko fer­meru kustību saistītā rakstnieka H. Harlenda noveles un romāni, labākie O'Henrija stāsti, H. Fullera romāni, S. Kreina garie stāsti, saplūzdami varenā straumē, vei- dbja amerikāņu literatūru, kura neatlaidīgi, asi, dažkārt naturālistiski rupji gleznoja nepievilcīgo Amerikas īste­nību.

Šajā amerikāņu reālisma attīstības posmā Džekam Londonam ir ļoti liela nozīme. Viņam pieder viens no la­bākajiem XX gadsimta amerikāņu reālistiskajiem romā­niem — «Mārtiņš Idens». Viņš rada neapšaubāmi visspē­cīgāko amerikāņu politisko romānu «Dzelzs papēdis», kas uz XX gadsimta pirmā gadu desmita kopīgā fona bija visasākais un visdziļākais antiimperiālistiskais darbs amerikāņu literatūrā, ar savu problemātiku izgāja ārpus ASV literatūras robežām, tāpēc ka tajā runa bija par bur­žuāziskās demokrātijas tālāko krīzi un bojāeju, par mono­polu diktatūru un tiem spēkiem, kuri spēj pretoties impe­riālistiskajai reakcijai. Londons arī kā kritiķis rosīgi piedalījās cīņā par amerikāņu reālisma pozīciju nostiprinā­šanu, 1904. gadā viņš uzrakstīja rakstu par F. Morisa «Astoņkāji». 1906. gadā iestājās par sava drauga E. Sin- klera «Džungļiem», cenzdamies izskaidrot amerikāņu la­sītājam šīs godīgi un talantīgi uzrakstītās grāmatas no­zīmi.