R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Kaut gan japāņu kara policija darīja visu, lai turētu kara korespondentus tālāk no frontes, Londons ar sagra­bējušu ķīniešu džonku aizkļuva līdz Cemulpo, kur aizgāja bojā mūsu «Varjags». Viņš brauca cauri nodedzinātiem Korejas ciemiem un pilsētām, redzēja asiņaino un netīro kara seju visā tās atbaidošajā patiesīgumā. Japāņu mi­litāristi iedvesa viņam nepatiku ar to, kā viņi saimniekoja Korejā. Londona vēstules no Korejas ir skumju pilnas, kara elpas saindētas: viņš raksta tās, dzirdot tālu ka- nonādi, dzirdot, kā zemi nepārtraukti dimdina japāņu ka- rapūļi, steigdamies uz kaujas vietu. «Kamēr es rakstu, tūkstošiem kareivju iet cauri ciematam, garām manām durvīm…» lasām vienā n.o viņa vēstulēm. Ar dziļu līdzjū­tību Londons raksta par sagūstītajiem krievu karavīriem.

Londons aizbrauca no Korejas, juzdams «dziļu rie­bumu» pret to, ko bija redzējis. Viņa drūmie iespaidi par japāņu militāristiem Korejā, par viņu nekaunību un vīz- degunību, par Japānas politikas metodēm atspoguļojās asajā rakstā «Dzeltenās briesmas» (1904). Kaut gan tajā ir gaužām maldīgi vārdi par Āzijas tautu dabu, tomēr at­rodams arī nosodījums japāņu imperiālismam, kurā Lon­dons saskatīja briesmas Āzijas un Klusā okeāna tautām.

Londons arī pirms 1904.—1905. gada vairākkārt bija nosodījis «lielvalstu» imperiālistisko politiku. Tiešā iepazīšanās ar imperiālisma karamašīnu padziļināja Lon­dona kritisko attieksmi pret ASV valdošajām aprindām,, kuras atbalstīja japāņu militāristus 1904.—1905. gaida* karā. Londons vēl nespēja saprast starptautisko situāciju, saskatīt ASV politikā amerikāņu imperiālisma tiekšanos pārdalīt pasauli, nostiprināt savas pozīcijas Tālajos Aus­trumos uz cariskās Krievijas pozīciju novājināšanas rē­ķina. Bet rakstnieks juta, ka asiņainajā sadursmē Kore­jas un Mandžūrijas laukos kaut kā ir ieinteresēti arī tie spēki, kuri tur verdzībā ASV darba tautu. Londons atgrie­zās no Korejas ar vēl radikālākiem uzskatiem nekā agrāk. Viņš nolasīja vairākas lekcijas, kurās plašas inteliģentu un strādnieku auditorijas priekšā atmaskoja kapitālistis­kās iekārtas būtību un pareģoja sociālās revolūcijas neiz- bēgamību visā pasaulē.

Ir pamats domāt, ka uz Londona pozīciju 1905.—1906. gadā stipri iedarbojās pirmā Krievijas revolūcija. Lon­dons ne vienu reizi vien jūsmīgi atsaucās par varonīgo krievu tautu, kura cēlusies cīņai pret carismu, uzskatīja Krievijas revolūcijas sakāvi par pagaidu neveiksmi un aizrautīgi pētīja tās pieredzi. Viņš vērsās pret carisma nežēlīgo izrēķināšanos ar revolūcijas dalībniekiem un pieprasīja, lai amerikāņu tauta aizstāv tos, kuriem Krie­vijā draud nāves sods. Dž. Londona pazīstamais romāns «Dzelzs papēdis» (1907) — viņa visdrosmīgākā un dau­dzējādā ziņā pravietiskā uzstāšanās pret pieaugošo im­periālistisko reakciju ASV — tapa Krievijas revolūcijas tiešā ietekmē.

1905.—1907. gadā Londons bija sevišķi cieši saistīts ar sociālistisko kustību ASV; tie bija Londona sociālista vislielākās aktivitātes gadi. Tieši tajā laikā viņš sāka parakstīties «Revolūcijas vārdā Jūsu Džeks Londons». Tajos gados Londons bija «viskreisākais» no ASV po­pulārajiem jaunajiem rakstniekiem. Plakātos, kuri ziņoja par Londona lekciju «Sociālā revolūcija», viņu zīmēja sarkanā svīterī, uz atblāzmas fona; jaunatnei, kas mīlēja Londonu un redzēja viņā savu tribūnu, viņš bija revo­lucionārs rakstnieks, kurš aicināja sev līdzi godīgos un cēlos.

Dumpīgā Londona bīstamā popularitāte kļuva par iemeslu rīdīšanai pret viņu 1906. gadā. Šai rīdīšanai iz­mantoja pat viņa šķiršanos un otro apprecēšanos; tieši tagad par viņa draudzeni kjuva Cārrniana Kitredža, kura jau sen pazina rakstnieku. Buržuāziskajā presē parādījās raksti ar asiem uzbrukumiem Londonam. Viņa populari­tāte studējošajā jaunatnē, viņa kvēlie aicinājumi uz revo­lūciju nopietni satrauca amerikāņu buržuāziju. «Mistera Džeka Londona sociālisms ir asiņains karš,» bija teikts vienā no avīžu atskaitēm par Londona lekcijām, «vienas sabiedriskās šķiras karš pret citām. Tā viņš saka. Tas ir postošs sociālisms.» Lai izvairītos no rīdīšanas, pret kuru cīnīties viņš nevarēja, Londons ar Cārmianu devās

ilgstošā ceļojumā ar jahtu «Snarka», kura kļuva par viņa mājām un darbistabu uz diviem gadiem.

«Snarka» ar lepni plīvojošu sarkanu vimpeli mastā va- goja dienvidu jūras un sevišķi ilgi uzkavējās Klusā oke­āna arhipelāgos, kuri Londonam ļoti iepatikās. No grā­matas «Ceļojums ar «Snarku»» (1911) redzams, ka tas noticis ne jau uzjautrināšanas nolūkā un ka tās saimnieks dalījis savu laiku starp rakstnieka darbu un jūrnieka darbu, kuru viņš pazina kopš zēna gadiem.

Uz «Snarkas» pavadītie gadi bija Londona talanta uz­plaukuma laiks. Viņš devās ceļojumā spēkpilns, izjuz­dams nicinājumu un naidu pret amerikāņu buržuāzisko sabiedrību, par kuras netaisnīgumu viņš bija pārliecināts. Spilgtie iespaidi, kas gūti, vērojot amerikāņu dzīvi, krievu-japāņu karu, Krievijas revolūciju, mītiņus Ameri­kas universitātēs, kur viņš bija runājis par revolūcijas tuvumu un neizbēgamību Savienotajās Valstīs, ilgi neiz- gaisa: uz «Snarkas» tika pabeigts «Dzelzs papēdis», uz «Snarkas» tika uzrakstīts «Mārtiņš Tdens» un daudzi lie­liski stāsti par dzīvi Klusā okeāna salās. Te, zem dien­vidu debesīm, virs bezdibenīgajām okeāna dzīlēm, līčos pie skaistajām salām, kuru vidū gadījās arī tādas, kur vēl nebija spēris kāju baltais cilvēks, Londons pārdo­māja un vispārināja vissvarīgāko un visvērtīgāko no tā, ko viņš bija savācis un izjutis iepriekšējos gados. Bet arī Mārtiņa Idena liktenis Londonam iezīmējās visā savā negrozāmībā tieši uz «Snarkas», ar kuru Londons aiz­brauca tālu ne tikai no apmelotājiem un avīžu darbo­ņiem, kuri zākāja viņa vārdu, bet arī no amerikāņu sa­biedrības asajām sociālajām pretrunām. Aprāvās un vairs neatjaunojās agrākajos mērogos Londona lektora dar­bība, trūka viņa dzīvās saites ar demokrātisko auditoriju, kura tik augstu bija vērtējusi viņu. Mainījās arī Londona viedoklis par politisko tagadni.

Krievijas revolūcija cieta pagaidu sakāvi. Amerikas strādnieku kustība pārdzīvoja sastinguma posmu. SociāliSHtBŠ tiskā partija neieņēma to vadošo vietu ASV sabiedriskajā dzīvē, par kuru bija sapņojis Londons — šīs partijas biedrs. Nesnauda arī tās amerikāņu aprindas, kuras gribēja at­kal dabūt Londonu savā ietekmē, atraut viņu no sociā­listiskās kustības. Norima Londona vajāšana; ap 1910. gadu Londons bija atzīts par pasaules mēroga rakst­nieku. Vairs nebija izdevīgi viņu vajāt: ar Londonu va­rēja nopelnīt, pieradinot viņu panākt to, ka viņš samieri­nās ar «Mārtiņā Idenā» tik nesaudzīgi nosodīto un iz­smieto amerikāņu mietpilsoņu pasauli.

Atgriezies no brauciena ar «Snarku» (1909), Londons atklāja, ka ir slavens rakstnieks, kuram glaimo, ar kuru koķetē. Nemanāmi un veikli pieradināt viņu centās avīžu karalis Viljams Rendolfs Hersts.

«Austeru pirāts», zēns no džutas fabrikas bija izau­dzis un kļuvis par pazīstamu rakstnieku, vismodernāko amerikāņu prozaiķi Eiropā Varēja apreibt sprogainā galva Džekam no Oklendas!

Londona dzīve kļuva citāda. Tagad viņš nolēma ap­mesties dzimtajā Kalifornijā, uzcelt rančo — drošu mā­jokli rakstniekam, kur viņš varētu strādāt tālu no sa­sprindzinātās lielpilsētas dzīves, un vienlaikus māju kat­ram, kurš gribētu atrast pajumti un palīdzību. Cik bieži, izsalcis klīzdams pa Ameriku, jaunais Londons bija sap­ņojis par tādu viesmīlīgu namu! Tagad viņš gribēja būt tā saimnieks.