R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Taču iztikt no literārā darba Londons nevarēja, bet nauda bija vajadzīga gan pašam, gan ģimenei. 1894. gadā Londons bija kurinātājs elektrostacijā, pēc tam bezdarb­nieks, kas iztika no gadījuma darbiem, beidzot — «Kellija armijas» kareivis. Tā sauca bezdarbnieku pūli, kas devās karagājienā uz Vašingtonu, lai izcīnītu maizi un taisnību.

Pats Kellijs, cilvēks, kuram piemita zināma vadītāja pievilcība, ne visai skaidri apjauta karagājiena mērķus: viņa politiskie uzskati bija diezgan pretrunīgi un naivi. Bet «Kellija armija» brauca pa dzelzceļiem, kuru īpaš­nieki nodeva tās rīcībā tukšus vagonus, baidīdamies no ekscesiem un cenzdamies ātrāk tikt vaļā no bezdarbnie­kiem; tā gāja cauri pilsētām, kuru varas iestādes to pašu apsvērumu dēļ steidzas apgādāt «armiju» ar visu nepie­ciešamo; tā atpūtās karaspēka nometnēm līdzīgi iekārto­tās nometnēs un gāja tālāk. So vareno karaspēku vei­doja darba cilvēki, kuri prata uzturēt savās rindās kaut kādu disciplīnu, bija pilni ar cerībām uz sava pasākuma izdošanos. Taču pamazām «armijas» spēki dila, valdības veiklie manevri un organizatoriskās pieredzes trūkums pašā «armijā» tuvināja šķelšanos un sairumu. Londons, kurš soļoja «Kellija armijas» rindās, redzēja gan tās di­žuma dienas — karagājiena sākumu, gan kaunpilno galu. Kopā ar daudziem citiem Londons atpalika no «armijas», pārvērtās par vienkāršu «hobo» — par klaidoni, kurš meklē pagaidu darbu, lai izsistos cauri un dotos tālāk pa­stāvīga darba meklējumos. Tāpat kā daudzus citus, viņu ielika cietumā par klaidonību; tur jaunietis redzēja, kā viņš pats rakstīja, «šausmīgus cilvēka pazemošanas bez­dibeņus». Savu klaidoņa odiseju viņš vēlāk aprakstīja krājumā «Ceļš». 1895, gadā, atgriezies no cietuma, viņš pieslējās Sociāl'istiskajai strādnieku partijai un sāka dar­boties par propagandistu.

Nevar neatzīmēt, ka Londona neilgā saskare ar «Kellija armiju» bija viņam ļoti svarīgs dzīves posms, kura nozīmi viņš pats varbūt pilnīgi neizprata. Jaunietis pirmo reizi piedalījās lielā tautas masu kustībā, pirmo reizi sadūrās ar tik daudziem darba, nelaimes, trūkuma un cerību biedriem — gāja kopā ar savas šķiras cilvēkiem. Iespē­jams, ka piedalīšanās «Kellija armijas» karagājienā vi­ņam bija līdzvērtīga apzinātai pāriešanai strādnieku šķi­ras rindās. Viņš atradās šajās rindās arī pirms tam, bet savas šķiras spēku viņš īsti sajuta tikai tagad, dienās, kad varenās dzelzceļa sabiedrības labāk piekāpās strād­niekiem nekā uzrīdīja viņiem savus sargus, bet pilsētu varas iestādes koķetēja ar viņiem, nevis mobilizēja iz­daudzināto nacionālo gvardi, kura jau ne vienu reizi vien bija apkaunojusi sevi, asiņaini izrēķinādamās ar tautu.

Bez tam tieši pēc šī karagājiena Londons īsti nopietni saklausīja savu rakstnieka aicinājumu. Visu 1896. gadu Londons cītīgi strādāja: kā pats atzinās, viņš rakstīja piecpadsmit stundas diennaktī, izmēģinot savus spēkus visdažādākajos žanros. Viņš iestājās universitātē, bet bija spiests pārtraukt mācības: bija vajadzīga nauda. Londonam nācās strādāt veļas mazgātavā.

Ir jāsaprot, kā Londonu mocīja hroniskais naudas trū­kums, verdziskā atkarība no nožēlojamās algas, kuras dēļ viņam bija jāatsakās no lasīšanas un iemīļotā rakst­nieka darba. Jaunais cilvēks bija nonācis strupceļā. Viņu gaidīja tā pati neizturamā verdzība. Lūk, kāpēc Londonu, tāpat kā daudzus citus viņam līdzīgus jauniešus, aicināja Klondaika. Tas bija sapnis par iespēju kļūt bagātam, lai būtu laiks sēdēt pie rakstāmmašīnas, lai iedziļinātos žur­nālos, atvērtu sev ceļu uz literatūru. Ar savas māsas vīru Šepardu, pavecāku cilvēku, Londons devās tālajā ceļā. Šepards, nobijies" no ceļa grūtībām, atgriezās. Londons turpināja ceļojumu viens. 1897. gada oktobrī viņš kopā ar citiem zelta meklētājiem -pieveica briesmīgo Cilkuta pār­eju. Sākās Londona Klondaikas epopeja.

Tā neatnesa jaunajam sapņotājam bagātību, bet apdā­vināja viņu ar milzīgu dzīves novērojumu krājumu, lika viņam saskarties gan ar cilvēka varonīgo cīņu pret ziemeļu dabu, gan ar savtīgu cīņu zelta dēļ. Viņa laika buržuā­ziskās sabiedrības būtība Aļaskas zaņķos, sniegotajos plašumos un klinšu aizās atklājās rakstniekam kailāk un nekautrīgāk nekā jebkur citur. Izārstējis cingu, Londons atgriezās mājās pie ģimenes, kas bija palikusi bez apgād­nieka — bija nomiris patēvs —, un cītīgi atsāka rakst­nieka darbu. 1899. gadā viņš tiešām iekaroja sev vietu amerikāņu žurnālos un avīzēs. Publika ievēroja un iemī­lēja viņa stāstus par ziemeļu dzīvi. Bija beigušies sma­gie darba meklējumu gadi: Londons sāka pelnīt maizi sev un savai ģimenei ar literāta darbu.

Bija pienākuši relatīvas labklājības gadi. 1900. gada pavasarī Londons apprecējās. Jaunajā mājā, uz kuru bija pārcēlusies viņa ģimene, sāka pulcēties jaunā rakstnieka draugi. Londona «ceturtdienas» piesaistīja jaunos San­francisko rakstniekus, māksliniekus, žurnālistus. Londona pulciņā bija cilvēki, kuri padziļināja viņa interesi par so­ciālismu, par sabiedriskās cīņas jautājumiem.

Tajā laikā Londons kļuva par Jūdžina Debsa — lie­liskā Amerikas strādnieku līdera piekritēju. J. Debss, par kuru sirsnīgi rakstījis V. I. Ļeņins, centās radīt kauji­niecisku strādnieku partiju, kura darītu galu pastāvīga­jām domstarpībām un strīdiem Sociālistiskajā strādnieku partijā. Kad Debss stājās viņa radītās jaunās Sociālistis­kās partijas priekšgalā (1901), Džeks Londons piekļāvās tai un izstājās no SSP kopā ar lielāko daļu savu draugu — Oklendas sociālistu. Kā Oklendā vispopulārāko sociālistu oratoru viņu pat izvirzīja par kandidātu pilsētas mēra amatam.

Kādā no sociālistu mītiņiem jau 1899. gadā Džeks Lon­dons bija iepazinies ar Annu Strunsku. Strunska — jauna emigrante, kuras ģimene bija pametusi carisko Krieviju,— palīdzēja Londonam iemīlēt krievu literatūru, kas bija saistījusi viņu arī agrāk.

1902. gada jūlijā tā sauktā Amerikāņu preses asociā­cija — viena no buržuāziskajām avīžu aģentūrām — iero­sināja Londonam braukt par korespondentu uz Dienvid- āfriku, kur gāja uz beigām angļu-būru karš. Londons pie­krita, bet nokavēja; nevienādās cīņas novārdzinātie būri ka­pitulēja. Saņēmis no asociācijas jaunu uzdevumu, rakstnieks palika Londonā, lai piedalītos Edvarda VII kronēšanā.

Nonācis Anglijā, viņš izjuta asu interesi par angļu tau­tas dzīvi, par Londonas padibeņu dzīvi. Noīrējis istabu galvaspilsētas strādnieku kvartālā, Londons vairākas ne­dēļas dzīvoja kā parasts darba cilvēks, dalīdamies maizē, naktsmītnē un visās dzīves grūtībās ar trūkumcietējiem, kuri mājoja Anglijas galvaspilsētas graustos. Rakstnieks uzmanīgi jo uzmanīgi pētīja angļu strādnieku materiālos apstākļus, viņu dzīvokļu stāvokli, kultūras līmeni. Savu vērojumu briesmīgos rezultātus viņš publicēja grāmatā «Bezdibeņa ļaudis» (1903) — šajā spožajā reportāžā par kapitālistiskās iekārtas kliedzošajām netaisnībām.

«Bezdibeņa ļaudis» padarīja Londonu par vienu no ievērojamākajiem jaunajiem amerikāņu rakstniekiem, kuri kritizēja kapitālismu. Tas ietekmēja viņa stāvokli San­francisko.

Londona pirmā laulība nebija veiksmīga. Viņa sieva Besa Maderna bija ļoti ikdienišķa sieviete. Viņai bija grūti sa­prast Londona meklējumus un jo vairāk viņa aso vēršanos pret kapitālistisko sabiedrību, kas Londonu uzskatīja par «sarkano», kā jau toreiz ASV sauca cilvēkus, kuri juta līdzi strādniekiem. Gadiem ritot, nesaskaņas ģimenē kļuva aizvien stiprākas. Ģimenes nebūšanas mocīja jauno rakst­nieku; draugi atceras, ka viņš tajos mēnešos bijis tuvu pašnāvībai. Samierināties ar sievu nebija iespējams, un Londons šķīrās no ģimenes. Viņš ar prieku pieņēma lielās Sanfrancisko avīzes «Examiner» piedāvājumu doties par korespondentu uz Tālajiem Austrumiem, kur bija izcēlies krievu-japāņu karš.