R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

1914. gads. Sakarā ar romāna «Jūras vilks» ekranizāciju Londons aktīvi cīnās par autortiesību revidēšanu, aizstāvēdams amerikāņu rakstnieku intereses. Maijā pēc žurnāla «Collier's» ierosinājuma brauc par kara korespondentu uz Verakrusas ostu (Meksika), uz kurieni no­sūtīti Savienoto Valstu kara kuģi. Saslimis ar dizentēriju, drīz atgriežas no turienes. Braukā ar jahtu «Klaidonis», sāk rakstīt stāstu «Salinieks Džerijs». Noraida priekšlikumu braukt uz Eiropu, uz pasaules kara fronti par korespondentu, skeptiski vērtējot korespondenta darba iespējas. Publicēti stāstu krājumi «Stipro spēks» un romāns «Dumpis uz «Elsinoras»».

1915. gads. Februāri Londons aizbrauc uz Havaju salām. Turpina rakstīt stāstu «Salinieks Džerijs» un vasarā atgriežas Glenelenā. Pēc Godarda scenārija raksta «kinematogrāfisku» romānu «Triju sirdis», kas publicēts tikai pēc viga nāves. Noslēdz ar firmu «Cosmopolitan» līgumu, kurš uzliek viņam par pienākumu sagatavot divus romānus katru gadu. «Londona darbu labās īpašības ir pilnīgi atkarīgas no izdevējiem, ar kuriem viņš vēl uz vairākiem gadiem saistīts ar līgumu,» sakarā ar to paziņo rakstnieka sekretārs vienam no saviem korespondentiem. Londons izjūt aizvien lielāku nepaliku pret literāro darbu. «Es katru dienu sāku strādāt kā vergs, kurš iet uz darbu.» — «Nepieciešamība — lūk, kas liek man rakstīt. Nepieciešamība,» at­zīstas Londons. Sajā gadā nāk klajā stāsts «Sarkanais mēris» un romāns «Trako krekls» («Zvaigžņu klaidonis»).

1916. gads. Londons slimo ar urēmiju. Žēlojas par smagu nogu­rumu. Jūlijā kopā ar Cārmianu brauc uz Havaju salām, raksta tur stāstu «Maikls, Džerija brālis». Brauciens uz Havaju salām nepalīdz Londonam atlabt un nesagādā viņam atvieglinājumu. Viņš iecer ceļo­jumu pa Austrumu zemēm, t„aču atsakās no brauciena, jau pasūtījis tvaikoņa biļetes. Martā izstājas no Sociālistiskās strādnieku partijas, paziņodams, ka tajā apdzisis kaujas gars, virsroku guvis oportūnisms. 14. septembrī uzrakstīts pēdējais nozīmīgais darbs — stāsts «Kā argo­nauti senatnē». Publicēts romāns «Lielās mājas mazā saimniece» un stāstu krājums «Tasmānijas bruņurupuči» — Londona pēdējā grā­mata, kura iznākusi, viņam dzīvam esot. 22. novembra rītā Džeku Londonu atrod nesamaņā, pazīmes liecina, ka viņš saindējies ar mor- fiju. Pievakarē viņš, nenācis pie samaņas, mirst. Otrā dienā pēc kre­mācijas Oklendā Londona mirstīgās atliekas pārved uz Glenelenas rančo un apglabā pakalnā, bet uz kapa uzliek milzīgu sarkanu ak­meni.

(1876 — 1916)

Džeks Londons ir bijis un paliek viens no visiemīļotā­kajiem, vispopulārākajiem ārzemju rakstniekiem Padomju Savienībā. Viņa grāmatas, kuras mūsu izdevniecības laiž klajā miljonos eksemplāru — Kopoti raksti, stāstu krā­jumi, romāni —, ilgi neguļ grāmatveikalu plauktos un uz bukinistu letēm. Nosauciet Londona vārdu, un par viņu ar pateicības smaidu runās gan pavecs zinātnieks, gan pionieris, kas apskata grāmatu vitrīnu, gan sirms strādnieks, kurš atceras pirmos Londona izdevumus pa­domju varas gados, mazas grāmatiņas uz slikta papīra, gan topošo jaunceltņu varonis — jauns montētājs no gigantiskas elektrostacijas, kuru ceļ varenas Sibīrijas upes krastā, gan kombainieris, gan grāmatvedības darbinieks, kurš pasūtījis Džeka Londona Kopotus rakstus ne tikai bērniem, bet arī sev, lai atcerētos visu to labo, kas pār­dzīvots, lasot viņa stāstus un romānus.

Patiešām — kāpēc mūsu cilvēki sprauda šī smejošā amerikāņu puiša portrētu frontes blindāžās, lasīja viņa grāmatas sagrabējušā dzelzs kuģelī, kurš desmitiem dienu un nakšu mētājās satrakotā okeānā — tajā pašā, pa kuru kādreiz braukājis arī viņš? Jā, droši vien tāpēc, ka viss labākais, kas bijis Džeka Londona daiļradē, saistīts ar tautu, tāpēc, ka viņš piederēja pie tās lieliskās rakstnieku paaudzes, kuri uz divu gadsimtu un divu laikmetu robe­žas nāca no tautas dzīlēm, lai pilnā balsī pavēstītu par tās bēdām un priekiem, par tās vareno gaišo dvēseli, par tās neizsmeļamo spēku. Pie šīs paaudzes piederēja arī Martins Andersens Nekse un vispirms mūsu Gorkijs. Ne velti tā aizrāvās ar «Fomu Gordejevu» jaunais Londons, kas apjauta Gorkija mākslā jaunu — no Tolstoja un Tur- geņeva reālisma atšķirīgu reālismu; pie šīs jaunās — ar strādnieku šķiras cīņu saistītās mākslas tiecās arī pats Londons.

Gorkija, Andersena Nekses, Londona — visai atšķirīgu, bet daudzējādā ziņā arī līdzīgu rakstnieku parādīšanos pasaules literatūrā noteica literatūras attīstības likumsa­karības XIX un XX gadsimta mijā. To noteica pieaugošā vēsturiskā nozīme, kāda bija strādnieku šķirai Eiropā un ASV — šķirai, ar kuru bija saistīta šo rakstnieku dzīve un daiļrade.

Kopš tā laika pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Mūsu dienās sociālistiskais reālisms ir vadošais pasaules lite­ratūras virziens, kas plaši attīstās gan sociālisma zemju literatūrā, gan kapitālistisko zemju literatūrā. Bet komu­nisma cēlāju paaudzei vienmēr tuvi un saprotami būs tie mākslas darbi, kuri jau gadsimta sākumā — ilgi pirms Oktobra revolūcijas — pauda darba cilvēku lielo vitālo spēku un dvēseles skaistumu. Un labākie Londona darbi katrā ziņā saistīja un saista tieši ar to.

Londons bija krasi pretrunīgs rakstnieks. Līdzās tā­diem klasiskiem XX gadsimta pasaules literatūras dar­biem kā «Mārtiņš īdens» starp viņa grāmatām ir arī tādi romāni kā' «Dumpis uz «Elsinoras»» vai «Piedzīvo­jums», kuri pilni ar rasistiskiem murgiem, romāni, kuri modina mūsu sirdīs skumjas un kaunu par rakstnieku, ko mēs tā mīlam un cienām. Līdzās kvēlai un dziļai ticībai so­ciālismam, kas pausta viņa labākajos rakstos un grāmatās, atradīsim nevarīgas un kaitīgas pārdomas — kā H. Spen- seram, angļu sociologam, kurš pasludināja par nepiln­vērtīgām, bojāejai lemtām toreiz kolonizatoru apspiestās tautas. Taču visasākās Londona pretrunas, no kurām viņš pats cieta, nebija viņa personiskās pretrunas: tajās atspoguļojās Amerikas īstenības pretrunas imperiālisma laikmetā, vājums, kas piemita amerikāņu strādnieku kus­tībai, ar kuru Londons tā lepojās, bet kura šajā posmā neradīja kaujiniecisku strādnieku partiju un pastāvīgi at­radās strādnieku šķirai naidīgu, to demoralizējošu ideju ietekmē. Tās pašas idejas saindēja arī Londonu — rakst­nieku, kurš uzdrošinājās runāt amerikāņu darbaļaužu vārdā un aizstāvēja darba cilvēka intereses ASV.

Džeka Londona dzīves stāsts ir traģisks. Šis dižais amerikāņu rakstnieks kļuva par upuri sabiedriskajai iekārtai, kura sakropļoja un nogalināja viņa talantu, bet pec tam arī viņu pašu. Par Londona traģisko dzīvi ir uzrakstīts ne mazums grāmatu. Pirmā no tām piedei viņa sievai Cārmianai Kitredžai-Londonai [3] . Viņa domāja, ka labi saprot savu vīru, un uzticīgi mīlēja viņu. Ne velti Londons pateicīgi sauca viņu par «sievieti draugu»: šie vārdi Londonam nozīmēja īstu .mīlestību un īstu drau­dzību — divas jūtas, kuru skaistumu viņš atklājis ar tādu savaldību un spēku.

Bet Cārmianas Londonas grāmatā rakstnieka biogrā­fija pārāk bieži līdzinās ilustrēta nedējas izdevuma vaja­dzībām rakstītam stāstam. Un ne tāpēc, ka Cārrniana Londona būtu to gribējusi, nē — viņa nemaz nevarēja rakstīt citādi. Viņas grāmatā Londons izskatās visbiežāk tik laimīgs (īpaši pēc apprecēšanās ar viņu), ka neviļus rodas jautājums: kā izcēlās Londona traģēdija, par kuru Cārrniana runā godīgi un satraukti, kuras būtību viņa nesaprot un kura Cārmianas acu priekšā nonāvē viņas lielo bērnu, — tādu viņa naivi iedomājās lielo māksli­nieku, kas jau smaka nost siltumnīcas atmosfērā, jau steidzināja savu galu.