R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Daudz dziļāks un nopietnāks ir Ērvinga Stona uzrak­stītais biogrāfiskais romāns par Londonu — «Jūrnieks seglos» [4] . Stons radījis neaizmirstamu romantika Lon­dona tēlu. Taču Ē. Stonam Džeks Londons vispirms ir viņa aizraujoši uzrakstītās grāmatas varonis. Stons pat ne­mēģina apzināt rakstnieka daiļrades evolūcijas jēgu, no­teikt viņa vietu ASV literatūrā. Stons cenšas neievērot arī Londona pretrunas.

F. Fonera grāmatā «Džeks Londons, amerikāņu dumpi­nieks» [5] beidzot .vērojami zināmi mēģinājumi parādīt Londona sabiedrisko nozīmi, norādīt 40. gadu amerikā­ņiem uz saviļņojošo piemēru, ko sniedza Londons kā mākslinieks, kurš vairākus gadus neatlaidīgi un vīrišķīgi cīnījās par amerikāņu darba tautas interesēm. Starp citu, diezin vai var piekrist Foneram, ka Londons apzināti šķi­rojis savus darbus «naudai» sacerētos un «sociālistiska­jai kustībai» paredzētos. Tas ir tīši vienkāršots Londona daiļrades skatījums, tas sevišķi izpaužas vērtējumā, kādu Foners dod Londona vēlākajiem darbiem.

Protams, Londons vēl gaida savu īsto biogrāfu. Tam, kurš ķersies pie šī vajadzīgā darba — pie Londona zinātniskas biogrāfijas radīšanas, būs jāpārvar daudz grū­tību, jāatver miljoniem Londona cienītāju rakstnieka ar­hīvs, jāaptaujā daudz dzīvu cilvēku, kuri personiski pa­zinuši un atceras viņu, jāizpēta milzīgā amerikāņu peri­odika, kurā, iespējams, atrodami daudzi aizmirsti Lon­dona darbi, nopietni jāiedziļinās amerikāņu strādnieku kustības vēsturē, ar kuru rakstnieks bija saistīts divus gadu desmitus, jāizpēta rakstnieku — Londona laika­biedru arhīvi… Var izteikt pārliecību, ka labai grāma­tai par Londona dzīvi Padomju Savienībā nebūs mazāki panākumi kā viņa paša uzrakstītajām.

To, ko mēs tagad zinām par Londona dzīvi, atgādina viņa romāns «Mārtiņš Idens», lai gan, kā zināms, rakst­nieks nebūt nav identificējis sevi ar sava darba varoni. Viņu līdzība ir nevis personiska, nevis biogrāfiska, bet tipoloģiska, no tautas nākušu un, sev par nelaimi, no tau­tas atrāvušos talantīgu rakstnieku likteņu līdzība. Lon­dons juta, kāda milzu nelaime var piemeklēt viņu, ja vā­jināsies, bet pēc tam arī pārtrūks saites ar tautas vidi, kas bija viņa talanta barotne. Par to stāstīts jau ro­mānā «Mārtiņš Idens», bet tas taču bija uzrakstīts dau­dzus gadus pirms Londona nāves.

*

Džeks Londons (Džons Grifits Londons) dzimis 1876. gadā vienkārša darba cilvēka ģimenē. Sis cilvēks deva savu uzvārdu bērnam, no kura bija atteicies viņa īstais tēvs — dīvainais īrs Henrijs Viljams Canijs, astrologs, literāts, sapņotājs, bet vispār — neveiksminieks. Lon­dona māte, slimīgi jūtīga, apdāvināta un nelaimīga sie­viete, izšķīrusies no Canija, kļuva uzticīga un uzmanīga sieva vienkāršajam cilvēkam, kurš spēja viņu saprast un novērtēt. Kaut gan Džeks ar laiku iepazinās ar savu īsto tēvu, viņš bija mīlošs un gādīgs dēls tam, kurš audzi­nāja viņu. Džeks dalīja ar savu audžutēvu visas viņa grūtās dzīves nastas.

Ģimenei klājās aizvien sliktāk. Vecā Londona cerības uz to, ka viņš taisīs karjeru ātri augošajā Sanfrancisko, ne­bija piepildījušās. Mainījis vairākas profesijas — darbu uzņēmēja, dārznieka, dārzeņu pārdevēja —, viņš bija spiests kādu laiku strādāt policijā. Atceroties savus Ok- lendā, Sanfrancisko priekšpilsētā, pavadītos bērnības ga­dus, Dž. Londons rakstīja: «Desmit gadu vecumā es jau pārdevu uz ielām avīzes. Katru centu es atdevu ģimenei un, iedams uz skolu, katru reizi kaunējos par savu cepuri, zābakiem, drēbēm. Es cēlos trijos naktī, lai ietu pēc avīzēm un pēc tam nevis uz mājām, bet uz skolu. Pēc skolas — vakara avīzes …»

Kad zēns paaugās, viņš kļuva par konservu fabrikas strādnieku. Džeks strādāja astoņpadsmit, divdesmit stun­das pēc kārtas. «Reiz es nostāvēju pie mašīnas trīsdes­mit sešas stundas,» atceras Džeks. Tāda bija grūtā darba skola, kuru rakstnieks izgāja jau zēna gados.

Darba skolai, kuru viņš tik iespaidīgi aprakstījis «Mār­tiņā īdenā», drīz nāca klāt vēl cita — daudz romantis­kāka. Džeku vilināja jūras plašums, kas pavērās turpat aiz Sanfrancisko piestātnēm un ostas būvēm. Pilsētas lie­liskais līcis uzņēma aizvien vairāk un vairāk kuģu, kuri brauca uz šejieni no visām pasaules malām. Klusā oke­āna tirdzniecības ceļš, kas sasaistīja visus piecus kon- tinetus lielās komercijas mezglā, tajos gados kļuva aiz­vien dzīvāks. Klusajā okeānā notika eiropiešu un ameri­kāņu nule sagrābto arhipelāgu «apgūšana». Imigranti bariem kāpa malā bagātajā Kalifornijas krastā, papildinot jau tā raibo šī novada iedzīvotāju — galvenokārt spāņu un anglosakšu — etnisko sastāvu ar slāviem, vāciešiem, itāliešiem, grieķiem un arābiem. Gadsimta vidū uz Kali- forniju bija braukušas pajūgu rindas no ASV tālākajiem rajoniem, turpretī tagad pārceļotāju straume plūda no jūras, no kuģiem, kuti pārpārēm piegādāja tūkstošiem lētu darbaroku ostai, «Frisko» fabrikām un rūpnīcām.

Ostas dzīves romantika aizrāva pusaudzi. Viņš brau­kāja ar «savu» laiveli, un viņu savā saimē uzņēma «aus­teru pirāti» — jauni piedzīvojumu meklētāji, kuri nodar­bojās ne tikai ar austeru zveju, bet arī ar kontrabandu un citām tumšām lietām. Pēc smacīgajiem cehiem, kur viņš bija nostāvējis stundām ilgi pie darbagalda starp s nogurušiem un smagā darba nomāktiem cilvēkiem, «aus­teru pirātu» dzīve Londonam likās neparasti pievilcīga. Viņš sauca to par «mežonīgu un brīvu». Cilvēki, ar ku­riem viņš tikās šajā dzīvē, — bezbailīgi jūras braucēji, ieceļotāji no dažādām Āzijas valstīm, — uzņēma viņu savā raibajā un trokšņainajā sabiedrībā.

«Austeru pirātu» darbs tomēr nevarēja apmierināt jau­nieti. Jau toreiz viņš sapņoja par «piedzīvojumu plašumu

visā pasaulē, kur cīnās nevis par vecu kreklu vai zagtu kuģi», — bet tādi acīmredzot bija «austeru pirātu» strīdu cēloņi, — «bet augstu mērķu dēļ». Iegaumēsim to: jau pusaudža gados Londonam rodas sapnis par «augstu mērķi», kura vārdā viņam gribas dzīvot un darboties.

Un, lūk, Džeks Londons ir matrozis uz šonera «Sofija Sazerlenda», kas brauc uz Beringa jūru pēc kotikiem. Vi­ņam ir septiņpadsmit gadu.

šonera kapteinis neprātoja par augstiem mērķiem. Ta­jos gados kotiku medības bija rada senajam pirātu ama­tam. Šoneri brauca apbruņoti, dažreiz uz tiem bija pat mazi lielgabali. Pie Komandoru salām, ūdeņos pie Čukču pussalas un Kamčatkas starp kotiku ķērājiem un krievu kuģiem notika īstas kaujas, par kurām visai pasaulei pavēstīja Kiplings — jau toreiz mazā matroža iemīļo­tais dzejnieks. Kuģa dzīves skola bija vēl bargāka par ielas un fabrikas skolu. Džekam vajadzēja ar dūrēm iz­cīnīt sev cieņu un vietu apkalpes — skarbo, smagās dzī­ves nocietināto skandināvu jūrnieku vidū. Džekam vaja­dzēja pierādīt, ka viņš prot kauties, prot dzert un priecā­ties Japānas tēja's namiņos — vārdu sakot, ka viņš arī ir «īsts jūras vilks». Ar lepnumu rakstnieks atceras, kā viņš izturējis šo savdabīgo «vīrišķības» pārbaudi. Pats viņš nekļuva rupjš un cietsirdīgs. Naudu, ko uz «Sofijas Sa- zerlendas» bija nopelnījis ar smago jūrnieka darbu, Džeks atdeva mātei un aizgāja uz džutas fabriku.

Acīmredzot tajā laikā iegūtā dzīves pieredze uzvedi­nāja jaunieti uz domu par pašizglītību. Viņš atrada ceļu uz bibliotēkām, pie labām grāmatām. Viņš atklāja, cik valdzinošs ir neatlaidīgs garīgs darbs, un aizrautīgi krāja sev tik nepieciešamās zināšanas. Mājiniekiem pa­tika viņa stāsti par jūru un piedzīvotajām briesmām. Ap­rakstu «Taifūns pie Japānas krastiem» viņš aizsūtīja avī­zei. 1893. gada 12. novembrī šo aprakstu iespieda: bija piedzimis amerikāņu rakstnieks Džeks Londons, no pirmā acu uzmetiena viens no daudziem autoriem aculiecinie­kiem, kas sūtīja savus aprakstus par piedzīvojumiem uz sauszemes un jūrā, kurus tolaik vēl labprātāk iespieda piejūras pilsētas prese.