R. Samarins - DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Krīze, kas pazudina jauno spēkpilno rakstnieku, arī ir pelnījusi, lai lasītājs padomātu par tās iemesliem. Pro­tams, Mārtiņa liktenis vispirms ir spilgts pierādījums tam, ka buržuāziskā sabiedrība ir naidīga īstai mākslai. Mārtiņam, rakstniekam, kas nācis no strādnieku šķiras, trūkst elpas Morzu un «Batleru pasaulē — pat tad, kad viņi ir spiesti atzīt Mārtiņa talantu. Buržuāziskā sabied­rība nogalina talantīgo rakstnieku Mārtiņu Idenu. Doma par īsta mākslinieka likteni buržuāziskajā pasaulē neat­laidīgi vajāja Londonu; par to runā arī 1910. gadā uzrak­stītā nelielā luga «Pirmatnējais dzejnieks».

Viltīgais un asinskārais pirmatnējās ordas vadonis no­galina dzejnieku — tādu pašu pirmatnēju cilvēku kā viss viņa klans, bet kurš jau iedrošinājies neklausīt patriarha gribai. Groteskajā briesmīgajā skatā, kas uzsver dzejnieka pazemoto un nevarīgo stāvokli, jaušama amerikāņu miet­pilsonības dzīve. Šī mietpilsonība parādīta kā pašapmieri­nāti un cietsirdīgi mežoņi, kas smejas, kad mirst ģēnijs, kurš nelaikā parādījies šajā alu laikmetā …

Taču ir vēl otrs Mārtiņa bojāejas iemesls. Tas slēpjas tajā apstāklī, ka Mārtiņš, sarāvis savas vājās saites ar buržuāzisko vidi, kura veltīgi pūlas noturēt viņu, neatrod ceļu pie tautas — uz turieni, no kuras viņš nācis, kur ir dzīvas viņa meistarības saknes. Viņš ir pazaudējis savu vidi. [8] bez tam londons tieši runā arī par to, ka Mārtiņa vēl nepieredzējušo prātu neglābjami saindējušas dažādas dekadentu teorijas. Sevišķi stipra un nāvējoša bijusi Nīčes ideju iedarbība: tās izveidojušas Mārtiņā slimīgu indivi­duālismu, no kura viņš vairs nespēj tikt vaļā. Ne velti Londons pats rakstīja, ka «Mārtiņš idens», tāpat kā «Jū­ras vilks», ir pret nīčeānismu vērsta grāmata. Rakstnieks ar sarūgtinājumu piebilda, ka to nav sapratuši viņa draugi no Sociālistiskās partijas aprindām.

Mārtiņa estētiskās idejas atrodas nesalīdzināmi augstāk par buržuāziskās mākslas līmeni. Kad Mārtiņš jūt, ka viņam jāpielāgojas šim nožēlojamajam līmenim, viņš uz­skata to par nodevību pret saviem senajiem sapņiem, sa­viem priekšstatiem par īstu mākslu, kura kalpo «piedzī­vojumam ar lielo burtu» — īstu varoņdarbu slavināšanai. Tikai par tiem gribēja rakstīt Mārtiņš.

Romāns bija uzrakstīts, Mārtiņa traģēdija uz papīra beigusies, bet ta notika arī īstenībā. Drīz pēc šīs lieliskās grāmatas pabeigšanas Londons raksta romānu «Piedzīvo­jums» («Adventure»-, 1:910) — stāstu par ekscentrisku amerikānieti, kas kopā ar stūrgalvīgu un cietsirdīgu angli, laižot darbā pletni un vinčestru, valda pār simt iezemie­šiem, kuri strādā pāri saviem spēkiem un mirst kokos- palmu plantācijās. Vai tas izskatās pēc «piedzīvojuma ar lielo burtu»? Dekadentu grāmatu saindētā un Hersta blē­dību apmānītā Londona daiļradē sākās traģisks lūzums. Tā Londons iegāja savas attīstības trešajā posmā.

Jau uz «Snarkas» pavadītajos gados Londonam kā vili­noša mirāža sāka rādīties kaut kāda lauku idille, dzīve tālu no pilsētas, pie dabas krūts, fermā — dzīve, kuru piepilda vienkāršs fizisks darbs, kas mijas ar veselīgu nogurumu, dzīve bez uztraukumiem un cīņas. Šajā ideālā, protams, iezīmējās romantiska patriarhalitāte, kurā rakst­nieks gribēja aiziet no dzelzs papēža valstības, kamēr tā nebija iznīcinājusi viņu. Vienlaikus šajā ideālā bija ari kaut kas lielajai amerikāņu literatūrai tradicionāls: tas atgādināja ideālus, ko bija lolojis Toro — rakstnieks, kuru, spriežot pēc visa, Londons augstu vērtējis. Taču Toro ilgus svētlaimes mēnešus pavadīja savā meža vien­tulībā, kur vēlāk uzrakstīja savu brīnišķo grāmatu «Vol- dens». Tajā cilvēks un daba skatās viens uz otru un nevar vien noskatīties, tik labi viņiem ir divatā.

Šīs utopijas aprises — piebildīsim, katrā ziņā ar darbu saistītas utopijas, tāpēc ka Londons arī te palika darba dzejnieks, — iezīmētas dažās «Ceļojuma ar «Snarku»» epizodēs, kļuva noteiktas romānā «Laiks negaida» («Burning Daylight» 1910). Tajā stāstīts, kā veiksmīgais zelta meklētājs un veikalnieks Elcins Harnišs atrod savu laimi Kalifornijas nostūrī zemkopja darbā. Vēl skaidrāk un plašāk šī utopija atkārtota romānā «Mēness ieleja» «The Valley of the Mooti»; 1913). Sis romāns ir viena no mums visnepatīkamākajām lappusēm Londona mantojumā.

Tieši «Mēness ielejā» Džeks Londons pastāstīja, kāds liktenis piemeklē dzelzs papēža uzvarētu jaunu strād­nieku. Neizturējis grūto cīņu pret rūpnieku patvaļu, zau­dējis ticību strādnieku šķiras spēkam un iespējām, viņš nodod biedru intereses, kļūst par streiklauzi. Bet Londons attaisno viņu, izskaidrodams šī pagrimušā cilvēka rīcību ar cenšanos saglabāt savu individualitāti, ar tiesībām paklausīt savām iegribām. Mierīgo dzīvi, par kuru sapņo «Mēness ielejas» varonis, viņš atrod nīkšanā lepnā Kali­fornijas rančo, kas pieder kādam savādam rakstniekam. Bijušais strādnieks pārvēršas par šo lauku māju sargu, kļūst par kaut ko līdzīgu sava dīvainā saimnieka iemīļo­tam kalpam. Izrādās, starp draugiem, kuri pulcējas vies­mīlīgajā rančo, zūd buržuāziskās iekārtas mokošās un pazemojošās pretrunas; viņš, vienkāršs cilvēks, beidzot jūtas tikai kā amerikānis, kā līdzīgs starp līdzīgiem, vairs neizjūt bailes, skaudību, atkarību, no kuras tā cieta, bū­dams strādnieks. Un šo nožēlojamo grāmatu uzrakstījis «Dzelzs papēža» un «Meksikāņa» autors!

Sīs Londona daiļrades utopiskās līnijas noslēgums tomēr bija traģiski: romāns «Lielās mājas mazā saim­niece» («The Little Lady of the Big House» 1915) ar vi­siem tā trūkumiem, ar visu lētas literatūras pieskaņu, kura tik nepatīkami bojā daudzas romāna ainas, tomēr liecināja, ka arī savā Kalifornijas rančo rakstnieks nebija atradis dvēseles mieru. Traģisma iezīmes Londona daiļ­radē vispār kļūst stiprākas pēc «Mārtiņa Idena». Tās re­dzamas ne tikai «Lielās mājas mazajā saimniecē», bet arī fantastiskajā romānā «Zvaigžņu klaidonis» («The Star- Rover» 1915), bet sevišķi — grāmatā «Džons Mieža­grauds» («John Barleycorn»1913) un vairākos īsos un garos stāstos par cilvēces» nākotni, kuru vidū ar savu bez­cerīgo kolorītu izceļas «Sarkanais mēris» («The Scarlet Plague»] 1915) — kaut kas pilnīgi pretējs «Dzelzs pa­pēža» revolucionārajam optimismam.

Līdztekus tam Džeka Londona daiļrades vēlakajā posma pieaug avantūras elementa nozīme. Minēsim ļoti vājo ro­mānu «Dumpis uz «Elsinoras»» («The Mutiny of the «Elsi- nore»» 1914), kurā Londons, atkārtodams savus agrākos jūras stāstus, naivi popularizē kaut kādu reakcionāru teo­riju, kas iedala cilvēkus vienkāršos mirstīgajos un «sa- murajos». It kā- kapteiņa Larsena ēna būtu piecēlusies no miroņiem, lai no jauna sludinātu Nīčes pārcilvēka ideālu, kura dievināšana Londonam tik dārgi maksāja. Avantū- risms, atklāta tiekšanās pēc «piedzīvojuma piedzīvojuma dēļ» valda romānā «Triju sirdis» («Hearts of Three» I920) [11] . tas ir lielā rakstnieka noriets. Nē, viņš nevarēs teikt par sevi, ka, līdzīgi Gorkijam, zina, «kā un kālab ir jādzīvo». Nē, mērķis ir zaudēts, un Londona vēlākajos darbos vairs nav «aktīvā reālisma» un «dedzīgās trauk­smes», kas mūs iepriecina «Dzelzs papēdī» un «Mārtiņā Idenā».

Un tomēr viņš palika dižs rakstnieks arī šajos skumja­jos gados. Londona spalva joprojām radīja pirmšķirīgus mākslas darbus, kuros dzirkstīja tēmas un rokrakstu svai­gums. Novele «Meksikānis» («The Mexican» 1911), kas atsauc atmiņā tautas raksturus, ar kuriem aizrāvās Dž. Rīds savā grāmatā par Meksikas revolūciju, pieder pie labākajām XX gadsimta amerikāņu novelēm. Klusā okeāna stāstu cikli [12] pavēra lasītājam jaunu pasauli, pa­vēstīja par tautām, kuras gāja bojā, eiropiešiem nežēlīgi «apgūstot» Kluso okeānu, iepazīstināja ar neatkārtoja­miem cilvēku raksturiem, kuri izveidojušies Klusā okeāna salās. Stāsti par spitālīgajiem, kurus iznīcina policija, par viņu briesmīgo likteni, par kolonizācijas metodēm no­vārtā pamestajās Klusā okeāna salās liecina, ka arī šajos gados Londona meistarība pilnīgojusies. Tikai pusgad­simtu pirms tam — XIX gadsimta 40. gados — jau minē­tais H. Melvils grāmatās «Taipi» un «Omu» apdziedāja mežonīgās un ziedošās Klusā okeāna saliņas kā patvē­rumu, kur var atrast mājvietu buržuāziskās sabiedrības izmocīts un pazemots cilvēks. Londona stāstos mēs re­dzam Klusā okeāna arhipelāga patriarhālās pagātnes tra­ģisko galu: bruņukuģi apber ar granātām džungļos vai lielās dienvidu jūras jaukajos krastos apmetušos ciemus, kara desantu vai vienkārši vergu mednieku šautenes pa­beidz civilizācijas šausmu darbu, ko iesācis degvīns, mi­sionāri un blēdīgā tirgošanās. Tāpat kā ziemeļu stāstos, kur viņš bija indiāņu pusē, Londons ar visu sirdi stāv bojā ejošo un apspiesto cilšu pusē. Bet, tāpat kā ziemeļu stāstos, arī te, stāstos par Kluso okeānu, izlaužas gan Kiplinga «baltā cilvēka vēsturiskās misijas» atzīšanas nots, gan nīčeāniskā klanīšanās «stipras personības» priekšā.