TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

-— Kaut kas tāds nekad vairs nenotiks, — trollītis Mumins apsolīja. — Piedod man, mīļais. — Viņš noskrūvēja burkas vāku, lai pūķis varētu palūkoties apkārt, un tad pie­gāja un aizbultēja durvis. No Mijas nekad nevarēja būt drošs.

Kad viņš atgriezās pie pūķa, tas bija izlīdis no burkas un sēdēja uz tās malas. Trollītis Mumins uzmanīgi pastiepa ķepiņu, lai pūķi noglāstītu.

Tad pūķis atvēra rīkli un izpūta nelielu dūmu mākonīti. Gluži kā liesma izšāvās un atkal pazuda sarkana mēle.

— Ai! — Trollītis Mumins izsaucās, jo bija apdedzinājies. Ne visai, bet tomēr.

Nu viņš vēl vairāk apbrīnoja pūķi.

— Vai tu dusmojies, ko? — viņš klusi vai­cāja. — Vai tu esi briesmīgi baigs un Jauns, un negants, ko? Ak tu jaukais, mīļais, mazais kriksīt!

Pūķis šņāca.

Trollītis Mumins palīda pagultē un izvilka savu nakts kārbu. Tur atradās dažas mazliet sacietējušas pankūkas, pussviestmaizes un ābols. Trollītis visu to sagrieza mazos gaba­liņos un nolika uz galda ap pūķi. Pūķis gaba­liņus paoda, uzmeta trollītim nicinošu ska­tienu un piepeši neticami aši metās pret pa­lodzi un uzbruka kādai treknai augusta mēneša mušai.

Muša beidza sīkt un sāka knirkšķēt. Pūķis bija iecirtis mušas pakausī savas mazās, za­ļās ķepiņas un pūta mušai acīs dūmus.

Un tad baltie zobiņi noknakšķēja, rīklīte papletās, un augusta muša tajā pazuda. Pūķis rija un rija. Pēc tam nolaizījās, pakasīja sev aiz auss un ar vienu aci izsmejoši raudzījās uz trollīti.

— Tu nu gan vari! — trollītis Mumins iz­saucās. — Ak tu mazais šņiku-šņaku!

Taja brīdi leja atskanēja Mumina māmuļās gongs, bija brokastlaiks.

— Tagad tu mani rātni pagaidi. Es būšu atpakaļ, cik vien ātri pagūšu, — trollītis Mu­mins sacīja.

Brīdi viņš pastāvēja un uzmeta pūķim, kas nemaz neizskatījās mīlīgs, ilgu pilnu ska­tienu. Tad čukstēja: «Mīļo draudziņ,» — aši notraucās lejup pa kāpnēm un iešāvās ve­randā.

Mija vēl nebija iebāzusi karoti biezputrā, kad jau uzņēma valodu:

— Dažs labs mēdz glabāt noslēpumus zi­nāmās burkās.

— Turi muti, — trollītis Mumins atcirta.

— Varētu pat domāt, — Mija atsāka, — ka dažs labs uzglabā dēles, ķirmjus un varbūt pat lielus simtkājus, kas vienā minūtē pavai­rojas simtkārtīgi.

— Māmiņ, — trollītis Mumins ieteicās.

— Tu zini, ka es ilgojos pēc maza dzīvnie­ciņa, kas man pieķertos, un kāpēc tas …

— Tas — kas — bas — mas, — Mija izsau­cās un burbuļoja glāzē pienu.

— Ko? — ievaicājās tēvs un pacēla acis no laikraksta.

— Trollītis Mumins atradis jaunu dzīv­nieku. Vai viņš kož? — māmuļa vaicāja.

— Viņš ir pārāk mazs, lai iekostu tā, ka sajūt, — dēls nomurmināja.

— Un vai viņš drīz izaugs lielāks? — bum- bulīte vaicāja. — Kad mēs viņu redzēsim? Vai viņš prot runāt?

Trollītis Mumins nekā neatbildēja. Tagad viss bija sabojāts. Patiesībā vajadzētu būt tā: vispirms tev ir noslēpums, un tad tu sagādā pārsteigumu.

Bet, ja nu tu dzīvo ģimenē, tad neno­tiek ne viens, ne otrs. Tad viņi jau zina visu no paša sākuma, un tad nekas tev nevar sagādāt prieku.

— Kad būšu paēdis, esmu nodomājis aiz­iet lejā pie upes, — trollītis Mumins teica rāmi un nicinoši. Nicinoši kā pūķis. — Tu, māmiņ, piesaki, lai viņi neiet manā istabā. Par sekām es neatbildu.

— Labi, — māmuļa atteica un paraudzījās uz Miju. — Neviena dzīva radība nedrīkst ieiet tavā istabā.

Trollītis Mumins cienīgi apēda savu biez­putru.

Tad viņš cauri dārzam devās uz tiltu.

Susuriņš sēdēja ārā pie telts un krāsoja korķa pludiņu. Trollītis Mumins paraudzījās uz Susuriņu un no jauna juta prieku par savu pūķi.

— Ai-ai-ai, nav viegli būt ģimenes cilvē­kam, — viņš teica.

Susuriņš sēkdams piekrita, bet neizņēma no mutes pīpi. Brīdi viņi sēdēja draudzīgā un vīrišķīgā noskaņā.

— Ak tā, par itin neko, — trollītis Mumins piepeši ierunājās. — Vai tu kādreiz savos ce­ļojumos esi saticis pūķi?

— Tu taču negribi teikt salamandras, odzes vai krokodilus? — pēc ilga klusuma Susuriņš atvaicāja. — Tu, protams, domāji par pūķi. Nē. Tādu vairs nav.

— Varbūt, — trollītis Mumins lēnītiņām ierunājās, — varbūt kāds vēl palicis un sēž noķerts burkā.

Susuriņš pacēla acis un skadri raudzījās, viņš pamanīja, ka trollītis aiz sajūsmas un uztraukuma vai plīst. Tad viņš noraidoši bilda:

— Es tam neticu.

— Iespējams, ka viņš nav lielāks par sēr­kociņu kastīti un spļauj uguni, — trollītis Mumins stāstīja un nožāvājās.

— Tas nav iespējams, — Susuriņš atteica, jo zināja, kā jāsagatavo pārsteigums.

Viņa draugs paraudzījās gaisā un sacīja:

— Tīra zelta pūķis ar mazītiņām, zaļām ķepiņām, kurš varbūt kļūs briesmīgi pade­

vīgs un sekos man it visur . . . Un tad viņš pietrūkās kājās un sauca:

— Es tādu esmu atradis! Esmu atradis sev mazu pūķīti!

Kamēr viņi soļoja mājup, Susuriņu pār­ņēma gan šaubas, gan pārsteigums, gan ap­brīna. Viņš bija galīgi samulsis.

Viņi uzkāpa augšā, piesardzīgi atvēra dur­vis un iegāja istabā.

Ūdens burka joprojām stāvēja uz galda, bet pūķis bija pazudis. Trollītis Mumins mek­lēja pagultē, aiz kumodes, viņš rāpās itin vi­sur, meklēja un sauca:

— Mīļo draudziņ … mīļais huti-huti,huti, mans jaukais zelta gabaliņ …

— Skat, tur viņš sēž uz aizkariem! — Su­suriņš parādīja.

Pūķis tiešām sēdēja uz aizkariem pie pa­šiem griestiem.

— Kā gan viņš tur nokļuvis, — trollītis Mumins bailīgi izsaucās. — Padomā, ja nu viņš nokrīt lejā . . . Paliec klusu. Pagaidi. .. Nesaki ne vārda…

Viņš norāva gultas drānas un izklāja tās pie loga uz grīdas, tad paņēma murmuļa veco tauriņu tīklu un turēja to pūķim pie deguna.

— Hoplā! — viņš čukstēja. — Puki-ruki- muki… kusties lēnītiņām, pavisam lēnīti- ņām…

— Tu viņu aizbiedēsi, — Susuriņš ieru­nājās.

Pūķis atplēta rīkli un šņāca. Tad ietrieca zobus tauriņu tīklā un sāka rūkt kā mazs mo­tors.

Pēc tam pēkšņi sāka lidot pa istabu gar pašiem griestiem.

— Viņš lido! Viņš lido! — Trollītis Mu­mins kliedza. — Mans pūķis lido!

— Nu, protams, — Susuriņš bilda. — Ne­lēkā tā. Stāvi rāmi.

Pūķis apstājās griestiem tieši pret pašu vidu, viņa spārni vibrēja ātri — kā nakts tauriņa spārni. Tad viņš aši nolaidās zemāk, iekoda trollītim ausī, tas iekliedzās, bet pūķis uzmetās uz Susuriņa pleca.

Viņš piekļāvās cieši pie Susuriņa auss un, aizvēris acis, sāka murrāt.

— Šitāds resgalis, — Susuriņš pārsteigts noteica. —■ Viņš ir gluži karsts. Ko viņš dara?

— Viņš mīl tevi, — trollītis Mumins at­bildēja.

Pēcpusdienā no sava apciemojuma pie Mi­jas vecmāmiņas atgriezās Snorkes jaunkun­dze un, protams, tūlīt dabūja zināt, ka trol­lītis Mumins atradis pūķi.

Tas sēdēja uz kafijas galda blakus Susu­riņa tasei un laizīja ķepiņas. Viņš itin visus, izņemot Susuriņu, bija sakodis un ikreiz, ja saniknojās, kaut kur iededzināja caurumu.

— Briesmīgi jauks! — Snorkes jaunkun­dze teica. — Kā viņu sauc?

— Nekāda īpaša vārda viņam nav. Tas ir tikai pūķis, — trollītis Mumins nomurmi­nāja.

Piesardzīgi viņš pavirzīja savu ķepiņu pa galdautu, kamēr tā pieskārās pie vienas no mazajām, zeltītajām kājiņām. Sviks, pūķis pacēlās gaisā un šņāca, un izspļāva nelielu dūmu mākonīti.