TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Murmulis knieba un knieba un sapņoja, ko viņš darīs, kad beidzot aizies pensijā.

Ja gadījumā kāds nezina, kas tas ( ir — aiz­iet pensijā — tas nozīmē, ka cilvēks, kas kļu­vis pietiekami vecs, vienā mierā var darīt tieši to, uz ko viņam nesas prāts. Vismaz murmuļa radinieki to tā bija izskaidrojuši.

Murmulim bija briesmīgi daudz radu, ve­sela varza lielu, trokšņainu un pļāpīgu mur­muļu, kas sita cits citam uz pleca un dārdoši skaļi smējās.

Tiem visiem kopīgi piederēja izpriecu lau­kums, un, starp citu, viņi pūta taures vai svai­dīja veserus, stāstīja jocīgus notikumus un vispār biedēja ļaudis.

Tomēr nekā ļauna ar to viņi nedomāja.

Murmulim pašam nepiederēja itin nekas, jo viņš bija no sānu līnijas, proti, tikai attāls radinieks, un, tā kā viņš nekad neprata at­teikt un spuroties pretī, tad viņam vajadzēja pieskatīt bērnus, griezt karuseli un, galve­nais, kontrolēt biļetes.

— Tu esi vientuļš, un tev nav nekā, ko darīt, — laipni mēdza teikt citi murmuļi. — Tāpēc tev tikai nāks par labu mazliet pa­līdzēt un būt kopā ar citiem.

— Bet es nekad neesmu vientuļš, — mur­mulis mēģināja paskaidrot. — Es nepagūstu. Ir tik daudzi, kas mani grib sapurināt. Piedo­diet, bet es tik labprāt gribētu…

— Būs jau labi, — radinieki teica un papli- ķēja viņa plecu. — Tā tam arīdzan jābūt. Ne­kāda vientulība, allaž rosība.

Murmulis turpināja kniebt biļetes un sap-

ņoja par brīnumaino, kluso vientulību, cerē­dams, ka ļoti drīz kļūs vecs.

Karuselis griezās riņķī, un taures skanēja, un delveri un cirslīši, un murmuļi ik vakaru klaigāja uz Kalnlejas sliežu ceļa. Milzis Ed- vards laimēja pirmo godalgu par porcelāna dauzīšanu, un ap sapņaino, skumjo murmuli ļautiņi dejoja un klaigāja, un smējās, un ķil­dojās, un ēda, un dzēra, un murmulis pama­zām sāka baidīties no visiem, kas līksmoja un sacēla traci.

Viņš gulēja mazo murmulīšu istabā, kas bija gaiša un jauka dienas laikā, bet naktīs, kad mazuļi pamodās un brēca, viņš tos mieri­nāja, spēlēdams leijerkasti.

Turklāt viņš it visur pielika roku un palī­dzēja, kā jau pienākas mājā, kas pārpilna ar murmuļiem, un visu dienu līdz vēlam vaka­ram ap viņu drūzmējās murmuļi, visi labā omā, un stāstīja, ko viņi domā un kas viņiem patīk, un ko viņi dara vai iecerējuši darīt. Nekad tie viņam nedeva laika atbildei.

— Vai es drīz būšu vecs? — murmulis reiz pie pusdienas galda vaicāja.

— Vecs? Tu? — viņa tēvocis līksmi izsau­cās. — Kur nu! Tikai sapurinies, cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas!

— Bet es jūtos šausmīgi vecs, — murmu­lis cerību pilns teica.

— Blēņas, — tēvocis atcirta. — Šovakar taisīsim uguņošanu, lai sevi uzmundrinātu, un ragu orķestris spēlēs līdz saullēktam.

Bet no uguņošanas nekas neiznāca, sāka līt lietus, lija visu nakti un nākamo dienu, un visu nedēļu.

Taisnību sakot, lietus lija veselas astoņas nedēļas bez pārtraukuma, kaut ko tādu ne­viens nekad nebija pieredzējis.

Izpriecu laukums novīta kā puķe un zau­dēja krāsu. Tas saplaka, nobālēja, sarūsēja, saruka — un, tā kā tas bija celts uz smiltīm, tad pamazām viss sāka slīdēt un jukt.

Kalnlejas sliežu ceļš nopūzdamies apstājās, un karuselis griezās un griezās lielajās, pelē­kajās pančkās un, klusi klinkstēdams, sāka slīdēt jaunajās lietus urgās. Visi mazuļi — knēveļi un ķipari, un cirslīši, un bumbulītes, un kā nu tos visus sauc, piespieda purniņus pie rūtīm un raudzījās, kā lietavas aizskaloja jūliju un krāsas, un mūziku.

Spoguļzāles saplīsa miljonos slapju lausku, un pāri tīrumiem aizslīdēja izmirkušās burvju mājas gaiši sārtās papīra rozes. Visā novadā skanēja mazuļu vaimanas.

Viņu tēvus un māmuļas pārņēma izmisums, jo mazuļiem vairs nebija ko darīt un viņi tikai sērot sēroja par zaudēto izpriecas lau­kumu.

Kokos saplaka karodziņi un tukšie baloni, jautrā māja bija dubļu pilna, un trejgalvainais krokodils devās uz jūru. Divas galvas viņš pameta, jo tās, izrādījās, bijušas pielīmētas.

Murmulēni par visu to gauži priecājās. Viņi stāvēja pie loga, smējās, rādīja ar pirk­stiem, cits citu iedunckāja un sauca:

— Skaties! Tur aizslīd Arābijas Noslēpumu aizkars! Tur aizslīd dejas grīda! Tur plīvo Svilpastes šausmu mājas jumta piecas ādas lupatas! Vai tas nav lieliski!

Viņi nolēma ierīkot slidotavu, protams, kad ūdens būs sasalis, un mierināja murmuli, ka arī slidotavā viņš varēšot kontrolēt biļetes.

— Nē, — murmulis piepeši atcirta. — Nē, nē, nē! Es negribu. Es gribu kļūt pensionārs. Gribu darīt to, kas man tīk, un būt pilnīgi vientuļš kaut kur, kur valda klusums.

— Bet mīļais, vai tiešām tā ir tava nopiet­nība? — murmuļa brāļadēls vaicāja ārkār­tīgi pārsteigts.

— Jā, vārds vārdā, — murmulis atbildēja.

— Bet kāpēc tu to neteici agrāk? — radi­nieki vaicāja. — Mēs domājām, ka tev ir jautri.

— Es neuzdrīkstējos, — murmulis- viņiem atbildēja.

Tad viņi atkal sāka smieties un atzina, cik tas briesmīgi jocīgi, ka murmulis visu mūžu darījis to, kas viņam nepatīk tikai tāpēc, ka nav varējis atteikties.

— Nu, uz ko tad tev nesas prāts? — uz­mundrinoši vaicāja viņa mātesmāsa.

— Es gribu darināt leļļu skapi, — murmu­lis čukstēja. — Skaistāko leļļu skapi pasaulē, ar daudziem stāviem. Māju ar daudzām is­tabām — nopietnām, tukšām un klusām is­tabām.

Tad murmuļi smējās locīdamies un vēderus turēdami. Viņi piegrūda cits citam pie sā­niem un sauca: — Leļļu skapi! Vai dzirdat!

Viņš teica leļļu skapi! — Un viņi aiz smiek­liem pat apraudājās un sacīja: «Mīļais, dari tieši to, kas tev patīk! Mēs tev atdosim vec­māmuļas veco parku, tagad tur laikam būs kluss kā kapā. Tur tu varēsi noņemties un darīt visu, kas tev tīk. Labas sekmes, un lai tev būtu jautri!

— Tencinu, — murmulis atbildēja un sa­trūkās. — Zinu, ka jūs vienmēr esat domā­juši par mani labi.

Sapnis par leļļu skapi ar klusajām, skaista­jām istabām izgaisa, murmuļi ar saviem smiekliem to bija iznīcinājuši. Bet īstenībā tā nebija viņu vainu. Viņi nudien justos ap­bēdināti, ja kāds teiktu, ka viņi murmulim kaut ko sagrāvuši. Ir taču šausmīgi bīstami stāstīt par saviem slepenajiem sapņiem maz­liet par agru.

Murmulis gāja uz tēvamātes veco parku, kas tagad piederēja viņam. Atslēgu viņš nesa sev līdzi.

Parks bija slēgts kopš tās dienas, kad tēva­māte ar uguņošanu bija nodedzinājusi māju un ar visu ģimeni no turienes aizvākusies.

Tas bija noticis kopš senām dienām, un murmulim bija mazliet pagrūti atrast ceļu.

Mežs bija kļuvis biezs, un ceļi gulēja zem ūdens. Kamēr viņš tā soļoja, lietus norima tikpat pēkšņi, kā bija uznācis pirms astoņām nedēļām. Bet murmulis to nemanīja. Viņu no­darbināja sēras par zaudēto sapni: nu viņš vairs nevar darināt leļļu skapi.

Tad viņš starp kokiem pamanīja mūri. Vietvietām tas bija sagāzies, tomēr vēl ar-

vien ļoti augsts. Režģu vārti sarūsējuši, un grūti bija tos atslēgt.

Murmulis iegāja parkā un aizslēdza aiz se­vis vārtus. Pēkšņi viņš bija aizmirsis leļļu skapi. Pirmo reizi mūžā viņš bija atvēris sava paša durvis un tās aiz sevis aizslēdzis. Viņš bija mājās. Viņš vairs nedzīvoja pie citiem.

Lietus mākoņi pamazām pašķīrās, un parā­dījās saule. Slapjais parks ap murmuli garoja un zaigoja. Tas bija zaļš un bezrūpīgs. Bries­mīgi ilgi to neviens nebija kopis un apgriezis kokus. Koku zari slīga līdz pašai zemei, un krūmāji pārgalvīgi kāpa augšup līdz koku galotnēm, un visapkārt krustām šķērsām burbuļoja strautiņi, kurus savā laikā vecmā­muļa bija likusi izrakt. Nu tie vairs nerūpējās par apūdeņošanu, bet tikai paši par sevi, taču daudzi mazie tiltiņi vēl turējās, lai gan ceļi jau sen aizauguši.