TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

— Vai, cik mīļš! — Snorkes jaunkundze izsaucās.

Pūķis pievirzījās vēl tuvāk SusuriņarA un paoda viņa pīpi. Tur, kur pūķis bija sēdējis, galdautā palika apaļš, brūns caurums.

— Nez vai viņš var izdedzināt arī vaska drānu, — Mumina māmiņa ieteicās.

— Skaidrs, ka var, — mazā Mija paskaid­roja. —- Ja viņš mazliet paaugsies, tad node­dzinās visu māju. Gan jūs redzēsiet!

Viņa paķēra kūkas gabaliņu, un pūķis tū­daļ kā maza zelta fūrija metās viņai virsū un iekoda ķepiņā.

— Ak tu velns! — Mija izsaucās un pavi­cināja servjeti pret pūķi.

— Ja tu tā runāsi, tad netiksi debesīs, — bumbulīte uz vietas aizrādīja, bet trollītis Mumins viņu pārtrauca un nikni sauca:

— Pūķis nav vainīgs! Viņš domāja, ka tu gribēji apēst mušu, kas sēdēja uz kūkas.

— Liecies mierā ar savu pūķi! — Mija at­cirta, jo kodums tiešām sāpēja. — Starp citu, viņš nemaz nav tavs, viņš ir Susuriņa, jo pie­ķeras tam.

Kādu brīdi valdīja klusums.

— Par ko bērni ķīvējas? — vaicāja Susu­riņš un piecēlās. — Pēc pāris stundām būs zi­nāms, kas ir pūķa saimnieks. Nu, taisies prom! Laidies pie sava saimnieka!

Bet pūķis, kas bija nometies uz Susuriņa pleca, cieši pieķērās ar visām sešām ķepi-

ņām un sīca gluži kā šujmašīna, Susuriņš pa­ņēma pūķi saujā un pabāza to zem kafijas sil­dītāja.

Tad viņš atvēra stikla durvis un izgāja ārā dārzā.

— Viņš taču nosmaks, — trollis Mumins sacīja un mazliet pacēla uz augšu sildītāju. Pūķis zibensātrumā izšāvās ārā, pielaidās pie loga un, atspiedis ķepiņas pret rūtīm, raudzī­jās pa logu pēc Susuriņa. Pēc laiciņa pūķītis sāka dīkt, un viņa zeltainā krāsa kļuva pelēka līdz pašam astes galiņam.

— Pūķi jau aptuveni pirms septiņdesmit gadiem izzuduši no cilvēku apziņas, — pie­peši ierunājās tēvs. — Es izlasīju Konversāci­jas vārdnīcā, ka visilgāk uzglabājusies emo­cionālā suga ar stipru dedzināšanas spēju. Tā esot aplam ietiepīga un nekad nemainot sa­vus uzskatus.

— Paldies par kafiju, — trollītis Mumins teica un piecēlās. — Es iešu uz savu istabu.

— Mīlulīt, vai tavs pūķis paliks ve­randā? — vaicāja māmuļa. — Jeb vai tu ņemsi viņu sev līdzi?

Trollītis Mumins neatbildēja.

Viņš piegāja un atvēra durvis. Telpā no- zibsnīja, kad pūķis izlaidās ārā, un Snorkes jaunkundze izsaucās:

— Ai! Tu viņu vairs nemūžam nenoķersi! Kādēļ viņš izturējās šitā? Es pat lāgā viņu nepaguvu apskatīt.

— Vari aiziet pie Susuriņa un pūķi pavē­

rot. Viņš sēž uz Susuriņa pleca, — trollītis Mumins sirdīgi atbildēja.

— Manu mīlulīt! Mans mazais trollīti, — māmuļa sērīgi noteica.

Susuriņš vēl lāgā nebija izvilcis savu mak­šķeri, kad pūķis pietraucās un apsēdās uz viņa ceļgaliem. Viņš locīties locījās aiz prieka, ka atradis Susuriņu.

— Drīz uzlēks mēness, — Susuriņš teica un pagrūda ķiparu. — Tiš! Taisies, ka tiec! Laidies uz mājām!

Bet viņš jau zināja, ka nekas neiznāks. Pū­ķis nekad vairs viņu nepametīs. Un, ciktāl

Susuriņš varēja atminēties, tad pūķis dzīvoja simts gadu.

Susuriņš noraizējies lūkojās uz mazo, spī­dīgo radībiņu, kas visādi nopūlējās, lai viņam izpatiktu.

— Protams, ka tu esi skaists, — viņš teica. — Protams, būtu jauki tevi paturēt. Bet saproti taču, trollītis Mumins . . .

Pūķis nožāvājās. Viņš uzlaidās uz Susuriņa cepures un ieritinājās cepures skrandainajā malā atdusēties. Susuriņš nopūtās un meta auklu upē. Jaunais pludiņš zaigoja straumē spīdīgs un dzidri sarkans. Viņš zināja, ka trol- lītim Muminam šodien nebūs nekādas pati­kas makšķerēt. Kaut piķis parāvis visu šo ne­galu …

Stundas aizritēja.

Mazais pūķis aizlaidās un noķēra dažas mušas, pēc tam atkal atgriezās uz cepures gulēt. Susuriņš izvilka piecas raudas un • vienu zuti, kuru tūlīt aizsvieda atpakaļ, jo tas neganti locījās.

Pievakarē pa straumi slīdēja laiva. Tajā sēdēja kāds jauns murmulis un-airēja.

— Vai ķeras? — viņš vaicāja.

— Tā puslīdz, — Susuriņš atbildēja. — Vai tālu braukdams?

— Nu tā, tak jau kādu gabaliņu, — mur­mulis bilda.

— Padod šurp tīkliņu, tad dabūsi mazliet zivis. Ievīsti tās slapjā avīžu papīrā un vēlāk izcep uz karstām oglēm. Tad zivis garšos labi, — Susuriņš pamācīja.

— Un ko tu par to vēlies? — murmulis vaicāja, jo nebija radis par velti saņemt dā­vanas.

Susuriņš pasmējās un noņēma cepuri, uz kuras gulēja pūķītis.

— Tagad — paklausies, — viņš teica. — Aizbrauc, cik tālu vien vari, un tad palaid to tur vaļā kādā jaukā vietā, kur ir daudz mušu. Cepuri saloki, lai tā izskatās kā ligzda, vislabāk zem kāda krūma, tad pūķim būs miers.

— Vai tas ir pūķis? Vai viņš kož? Cik bieži viņš jābaro? — murmulis aizdomu pilns vai­cāja.

Susuriņš iegāja teltī un iznāca ārā, nes­dams savu kafijas kannu. Viņš tajā ielika da­žus zāļu kumšķus, tad piesardzīgi ielaida kannā pūķi un uzlika virsū vāku. Pēc tam teica:

— Iebāz pa kannas snīpi mušas un ielej mazliet ūdeni. Neuztraucies, ja kanna kļūst karsta. .Un tas tad būtu viss. Pēc pāris die­nām, dari, kā tev sacīju.

— Tas nemaz nav tik niecīgs darbs par piecām raudām, — murmulis īgni atrūca un parāva tuvāk tīkliņu. Laiva sāka slīdēt pa straumi lejup.

— Neaizmirsti, ko teicu par cepuri. Pūķis gauži iemīļojis manu cepuri! — Susuriņš sauca.

— Jā jau, jā! — murmulis atbildēja un pa­zuda strauta līkumā.

«Viņam būs gana ko noņemties. Un to viņš pelnījis,» Susuriņš sevī nodomāja.

Trollītis Mumins ieradās tikai pēc saul­rieta.

— Sveiks! — Susuriņš sauca.

— Sveiks, sveiks, — trollītis Mumins at­bildēja. — Vai dabūji zivis?

— Maķenīt, — Susuriņš atbildēja. — Vai neatsēdīsies?

— Nēē, gāju tikai garām, — trollītis Mu­mins murmināja.

Iestājās klusums. Bet tas nebija parastais klusums, tas bija savāds, nomācošs. Beidzot trollītis Mumins vaicāja it kā pats sev:

— Vai viņš tumsā mirdz?

— Kas tad?

— Nu, skaidrs, ka pūķis. Manuprāt, būtu jauki izdibināt, yai šitāds knēvelis tumsā mirdz.

— To nudien nezinu, — Susuriņš atbildēja. —• Aizej mājās un paskaties.

— Es taču viņu izlaidu ārā! — trollītis Mu­mins izsaucās. — Vai tad viņš neatlaidās pie tevis?

— Nē, kur nu! — Susuriņš atteica un aiz­smēķēja pīpi. — Šitādi mazi pūķēni dara, kas viņiem ienāk prātā. Gan šitā, gan tā, un, ja tie pamana kādu' treknu mušu, tad aizmirst visu, par ko domājuši un jūsmojuši. Redzi, tā tas ir ar pūķiem. Uz viņiem nemaz nevar pa­ļauties.

Trollītis Mumins ilgu laiku klusēja. Tad apsēdās zālē un sacīja:

— Laikam tev būs taisnība. Un labi vien, ka viņš aizlaidies. Jā. Varbūt tas ir visparei­zākais^ Nu paklausies. Tev taču jauns plu­diņš! Ūdenī skaisti izskatās. Sarkans.

— Jā, sarkans, — Susuriņš atbildēja. — Es tev arī iztaisīšu tādu pašu. Rītdien tu taču nāksi makšķerēt?

— Skaidrs, — trollītis Mumins atbildēja. — Pats par sevi saprotams.

Reiz dzīvoja kāds murmulis, kas strādāja izpriecu laukumā, taču ne vienmēr tas no­zīmē, ka tur briesmīgi jautri. Viņš izknieba caurumiņus biļetēm, lai apmeklētāji varētu papriecāties tikai vienu reizi, un šāda nodar­bība var padarīt skumju, ja viņam ar to jā­noņemas visu mūžu.