TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Svilpaste joprojām ilgi stāvēja pie loga un klausījās, ka pieņemas vējš.

Tad atskanēja tālrunis.

— Vai Svilpastes kundze? — piesardzīgi vaicāja Lēnprātes balss.

— Protams, ka es, — Svilpaste atbildēja.

— Te cits neviens nedzīvo. Vai jūs labi pār­gājāt mājās?

— Protams, protams, — Lēnprāte atbildēja.

— Liekas, ka atkal mazliet pieņemas vējš. — Brītiņu viņa klusēja, tad laipni bilda: — Klau­sieties, Svilpastes kundze! Tās šausmas, par kurām jūs runājāt. Vai tādas bieži notikušas?

— Nē, — Svilpaste atbildēja.

— Tātad tikai reizēm?

— Patiesībā nekad. Tā ir tikai tāda sa­jūta, — Svilpaste atbildēja.

— Ai, — Lēnprāte atteica. — Es gribēju pateikties par tēju. Un tātad ar jums nekas nav noticis?

— Nē. Pateicos, ka piezvanījāt. Ceru, ka kādreiz tiksimies, — Svilpaste atbildēja.

— Es tāpat, — Lēnprāte atteica un nolika klausuli.

Svilpaste brītiņu pasēdēja saldama un rau­dzījās uz tālruni.

«Drīz vien mani logi kļūs tumši,» viņa do­māja. «Tos varētu aizklāt ar segām. Spoguļus varētu apgriezt pret sienu.» Taču viņa neda­rīja nekā, tikai sēdēja un klausījās vēja auros dūmenī. Vējš auroja gluži kā pamests zvēriņš.

Mājas dienvidpusē bumbulītes dukurītis sitās pret sienu, bet Svilpaste neuzdrīkstējās iziet ārā dukurīti noņemt. Māja viegli dre­bēja no vēja šalkām, varēja dzirdēt, ka vētra atsjpērās un brāzās pāri dārzam.

Arā nogāzās kāds ķieģelis un atsitās pret pakalniņu. Svilpaste sarāvās un piecēlās. Viņa žigli iegāja guļamistabā. Bet tā bija par lielu, tur nevarēja justies droši. Pieliekamais, tas gan bija diezgan mazs, lai justos drošībā. Svilpaste paķēra segu un drāzās pa gaiteni, ar kāju atspēra pieliekamā durvis un tad dur­vis cieši aizvēra. Te vētra nebija tik stipri sadzirdama. Arī loga te nebija, tikai neliels vēdlodziņš. Tumsā viņa taustījās garām kartu­peļu maisam un, ietinusies segā, piespiedās pie sienas zem plaukta, uz kura atradās ievā­rījumu burkas.

Pamazām viņas fantāzija iztēloja pati savu negaisu, daudz tumšāku un postošāku nekā to, kas drebināja māju. Gāzmas vērtās par lieliem, baltiem pūķiem, pie apvāršņa kā melns pīlārs no ūdens iznira rūcošs ūdens vir­pulis, spožs pīlārs, kas brāzās pret viņu, tu­vāk, aizvien tuvāk …

Viņas pašas iztēlotais negaiss allaž bija pats briesmīgākais, tā jau tas vienmēr bijis. Un dziļi sevī Svilpaste mazliet lepojās ar sa­vām katastrofām, kuras pieredzēja tikai viņa viena pati.

«Lēnprāte ir stulbene,» viņa domāja. «Muļķa sievišķis, kas nespēj domāt ne par ko citu kā tikai par tējas cepumiem un spilve­niem. Viņa arī no puķēm nekā nesaprot. Ta­gad viņa sēž savās mājās un prāto, ka es ne­kad nekā neesmu piedzīvojusi. Es, kas ik dienas pieredzu pasaules bojā eju un tomēr joprojām apģērbjos, noģērbjos, ēdu un maz­gāju traukus, un pieņemu viesus, it kā nekas nebūtu noticis.»

Svilpaste pastiepa uz priekšu purniņu, stingri palūkojās ārā tumsā un sacīja: «Es jums parādīšu.»

Ej nu sazini ko viņa ar to gribēja sacīt. Tad viņa palīda zem segas un ar ķepiņām aiz­spieda ausis.

Bet ārā pret pusnakti vētra pieņēmās, un pulksten vienos tās ātrums jau sasniedza 46 metrus sekundē.

Aptuveni ap pulksten diviem naktī vētra nogāza dūmeni. Viena tā puse nokrita ār­pusē gar mājas sienu, bet otra iekrita pa­vardā. Pa jumta caurumu varēja saredzēt tumšās nakts debesis ar lieliem, slīdošiem mākoņiem. Un piepeši vētra ielauzās mājā, un aiz pavarda pelniem un plandošiem aiz­kariem, un galdautiem, un ģimenes fotogrā­fijām, kas šāvās gar ausīm, nekā nevarēja saredzēt. Visas izbiedētās Svilpastes mantas dabūja dzīvību, tās čaukstēja, žvadzēja un klinkstēja, durvis aizsitās, un gleznas no sie­nas nokrita uz grīdas.

Dzīvojamās istabas vidū stāvēja Svilpaste, viņas kleita plandījās, un viņa mulsi domāja: «Tagad tas notiks. Tagad visam pienācis gals. Beidzot. Nu vairs ilgi nav jāgaida.»

Viņa paņēma tālruni, lai piezvanītu Lēn- prātei un pateiktu . . . nūjā, pateiktu kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem satriektu Lēn- prāti. Pateiktu pavisam mierīgi un uzvaroši.

Bet telefona vads bija pārrauts.

Svilpaste nedzirdēja nekā cita kā tikai vētru un kārniņus birstam no jumta. Ja es uz­kāptu bēniņos, tad jumts aizlidotu. Ja paslēp­tos pagrabā, visa māja pār mani sagrūtu. Un, lai nu kā tas būtu, tā tomēr notiks.

Viņa paķēra kādu porcelāna kaķīti un cieši piespieda to sev klāt. Tad vētra atrāva logu un pār grīdu bira stikli. Pār mahagoni mēbe­lēm šļāca lietus, un jaukā ģipša bumbulīte nogāzās no postamenta un sašķīda druskās.

Ar briesmīgu brīkšķi uz grīdas nokrita tē­voča lielā stikla lustra. Svilpaste dzirdēja, ka viņas mantas brēca un vaimanāja, sadauzī­tajā spogulī viņa uz mirkli saskatīja savu pa­šas purniņu un, nekā nedomādama, pietrau- cās pie loga un izlēca ārā.

Tur nu viņa sēdēja smiltīs. Juta, ka sejā sitas silts lietus, un ap viņu kā buras plandīja drēbes. Viņa cieši aizvēra acis un zināja, ka tagad atrodas pašu briesmu degpunktā, pil­nīgi un bez palīdzības.

Vētra joprojām auroja, rāmi un neatlaidīgi. Taču visas bīstamās skaņas bija rimušas, viss, kas kauca, brikšķēja, brakšķēja un plīsa. Bīs­tamais nebija ne mājā, ne ārā.

Svilpaste piesardzīgi ieelpoja valgo aļģu smārdi un atvēra acis.

Tumsa vairs nebija tik melna, kāda tā bija dzīvojamā istabā.

Viņa redzēja gāzmas un bākas gaismu, kas lēnām slīdēja cauri naktij viņai garām, aiz- sojoja pār smilšu kāpām, izgaisa pie apvāršņa un tad atkal atgriezās, nerimtīgā aplī slīdēja šī rāmā gaisma un uzraudzīja vētru.

«Agrāk es nekad netiku bijusi naktī ārā,» Svilpaste prātoja, «ja to zinātu māmuļa . . .»

Viņa sāka rāpties pretī vējam uz liedaga pusi, lai pēc iespējas tiktu tālāk no murmuļa mājas. Ķepiņā viņa joprojām turēja kaķēnu, kuru aizsargājot pati nomierinājās. Nu viņa redzēja, ka visa jūra bija sakulta zilgani bal­tās putās. Vētra paķēra viļņu krēpes, un tās lidoja kā dūmi pār liedagu. Gaisā bija jū­tama sāls garša.

Aiz viņas kaut kas plīsa, kaut kur mājā. Bet Svilpaste nepagrieza galvu. Viņa bija aiz­līduši aiz kāda liela akmens un platām acīm raudzījās naktī. Viņai vairs nesala. Taču vis­dīvainākais, ka piepeši viņa jutās pavisam mierīga. Svilpastei tā bija neparasta izjūta, un tas bija tik patīkami. Un kādēļ lai viņa uz­trauktos? Katastrofa jau beidzot pienākusi.

Pret rīta pusi vētra norima. Svilpaste to tikko manīja. Viņa sēdēja un prātoja pati par sevi, savām katastrofām, mēbelēm, kā lai visu atkal dabū savā vietā. Patiesībā nekas nebija noticis, vienīgi norauts dūmenis.

Taču sevī viņa juta, ka noticis pats svarī­gākais viņas dzīvē. Viss ap viņu bija zvalstī­jies un apgriezies otrādi, un viņa nezināja, kā lai atkal visu dabū ierastās sliedēs.

Viņai likās, ka viņa — vecā Svilpaste iz­gaisusi, un nebija droša, vai pati vēlētos to atpakaļ. Bet ko iesākt ar visu to, kas agrākai Svilpastei bija piederējis?

Tas viss bija sadragāts, sasprādzis vai arī apbiris ar sodrējiem un samircis. Vai tiešām viņai mēnešiem ilgi būs jāsēž, jālīmē, jālāpa un j āmeklē pazudušās daļas …

Mazgāt un gludināt, un pārkrāsot, un bēdā­ties, ka tik viegli nevar visu salabot, un zināt, ka tomēr paliek robi un ka agrāk viss bijis smalkāks… Ak nē! Un pēc tam visu šo postu tāpat sakārtot tajā pašā drūmajā is­tabā un mēģināt sevi pārliecināt, ka istaba bijusi mājīga.