TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Viņš šņukstēja un joza tālāk, mati aiz bai­lēm bija sasvīduši, viņš brāzās pāri kalniņam, garām malkas šķūnītim, augšup pa kāpnēm un brēca, un brēca:

— Māmiņ! Tētuk! Brālītis ir aprīts.

Bailuļa māte bija liela un noraizējusies,

viņa vienmēr bija noraizējusies. Nu viņa pie­trūkās kājās, visi zirņi no priekšauta aizri­poja pa grīdu, un viņa sauca:

— Ej nu ej! Ko tu runā! Kur ir brālītis? Vai ta tu viņu nepieskatīji?

— Ak vai! — atteica bailulis un mazliet nomierinājās, — viņš iekrita staignājā kādā akacī. Un tūdaļ no alas izšāvās purva odze, aptinās ap brālīša apaļo vēderiņu un nokoda viņam degunu. Tā tas ir. Esmu vai prātu zaudējis, bet ko lai iesāk? Purva odžu ir daudz daudz vairāk nekā brālīšu.

— Odze!? — māmiņa iekliedzās.

Bet tētuks sacīja:

— Apmierinies. Viņš mānās. Tu redzēsi, ka viņš mānās. — Un tētuks aši paraudzījās ārā uz pakalniņu, lai nevajadzētu uztrauk­ties, un patiesi brālītis sēdēja uz pakalniņa un ēda smiltis.

— Cik reižu neesmu tev teicis, ka nedrīkst mānīties! — tētuks aizrādīja, bet māmiņa vēl ieraudājās un teica:

— Vai nu viņu nevajadzētu mizot!

— Vajadzētu gan, bet es to patlaban ne­varu izdarīt. Lai tikai apsola, ka mānīties ir neglīti, — tētuks sacīja.

— Es nemaz nemānījos, — bailulis tiepās.

— Tu teici, ka brālītis aprīts, bet viņš nav vis aprīts, — tētuks paskaidroja.

— Tas taču jauki, — bailulis attrauca. — Vai tad jūs nepriecājaties? Es esmu bries­mīgi priecīgs, un tas ir tik labi. Tās purva odzes vienā rāvienā var aprīt nez ko, tik

daudz jūs saprotat. Pāri nepaliek itin nekas, tikai tukšums, kur naktīs smej hiēnas.

— Mīlulīt. Mans mīlulīt, — māmiņa mur­mināja.

— Viss beidzies labi, — bailulis izlēma. — Vai pusdienās būs saldais ēdiens?

Tad tētuks pēkšņi saskaitās un teica:

— Tu nedabūsi saldo ēdienu. Tu vispār nekā nedabūsi, iekams nebūsi apjēdzis, ka mānīties nedrīkst.

— Nu skaidrs, ka nedrīkst. Tas taču ir ne­jauki, — bailulis piekrita.

— Nu tu redzi, kā tas ir. Lai nu bērns ēd vien, viņš taču nekā nesaprot, — māmiņa aiz­rādīja.

— Nu nē, — tētuks izlēma. — Ja esmu teicis, ka viņš paliks bez pusdienām, tad arī paliks.

Nabaga tētuks bija iedomājies, ka bailulis vairs nekad viņam neticēs, ja viņš ņems sa­vus vārdus atpakaļ.

Un tā nu, kad rietēja saule, bailulim vaja­dzēja doties pie miera, un viņš bija gauži sa­rūgtināts par tēvu un māmiņu. Skaidrs, ka viņi bieži bija izturējušies muļķīgi, taču tā kā šovakar vēl nekad. Bailulis nolēma iet pats savu ceļu. Ne jau nu tādēļ, lai vecākiem spī­tētu, bet viņš piepeši jutās tik noguris gan pašu vecāku dēļ, gan tāpēc, ka viņi nespēja saprast un aptvert, kas ir svarīgs vai bīstams.

Viņi tikai pārvilka visam pāri svītru un teica, ka vienā pusē, lūk, esot viss tā, kā tam vajadzētu būt, bet otrā pusē vienīgi iedomas un blēņas.

«Gribētu redzēt viņus tieši pretī kādam briesmīgam hotomombam,» bailulis purpi­nāja, tipinādams lejup pa kāpnēm, un izlavī- jās dārzā. «Ak, kā viņi tad brīnītos! Vai arī pret purva odzi. Vienu tādu varu viņiem aiz­sūtīt kārbā. Ar stikla vāciņu. Es jau nu gan negribu, lai viņus apritu.»

Bailulis devās atpakaļ uz aizliegto staig­nāju, lai pierādītu pats sev, ka ir patstāvīgs. Staignājs tagad bija gandrīz melns, bet debe­sis zaļas. Tālu lejā pletās saulrieta dzidri dzeltenā lente, vērsdama staignāju briesmīgi lielu un skumju.

«Es nemaz nemānos,» bailulis teica un plundurēja tālāk. «Viss, kā nākas. Ienaid­nieks un hotomombs, un purva odzes, un spoku rati. Tieši tāpat kā, piemēram, egles un dārznieks, un vistas, un divritenis.»

Tad bailulis apstājās grīslī, izturējās paga­lam klusi un klausījās.

Kaut kur tālu staignājā sāka ripot spoku rati, tie šķīla sarkanu gaismu pār viršiem, tie džinkstēja un knikstēja un paātrināja braucienu ašāk un ašāk.

«Tev vajadzēja izlikties, ka tādu ratu ne­maz nav,» bailulis sevī noteica. «Nu tie ir klāt. Joz!»

Zem viņa ķepiņām ciņi šūpojās un slīdēja prom, no grīšļa kā acis raudzījās melni akači, un starp viņa ķepu pirkstiem spiedās rāva.

«Tu nedrīksti domāt par purva odzēm,» bailulis sevi pārliecināja, bet tūdaļ par tām domāja tik spēji un dzīvi, ka tās izlīda no sa­vām alām un laizījās vien.

«Kaut būtu mazais apaļais brālītis,» viņš izmisis sauca. «Viņš domā ar vēderu un ēd zāģu skaidas un smiltis, un zemi, kamēr aiz­rijas. Reiz viņš mēģināja apēst savu balonu. Ja tas viņam būtu izdevies, mēs viņu nekad vairs neredzētu.»

Šīs iedomas bailuli itin kā apbūra, un viņš apstājās. Mazs, tukls brālītis šaujas tieši gaisā. Kājeles nevarīgi kuļājas ārā, un no mutes nokarājas aukla …

— Nē, nē!

Tālu purvā spīdēja kāds logs. Tie nebija nekādi spoku rati, dīvaini gan, tas bija tikai mazs kvadrātveida logs, kas visu laiku spī­dēja.

«Tagad ej turp,» bailulis sev teica. «Ej lē­nām un neskrej, jo tad tev uzmāksies bai­les. Un nekā nedomā, tikai ej.»

Mājiņa bija apaļa, tātad tajā dzīvoja kāda bumbulīte. Bailulis pieklauvēja. Viņš klau­vēja vairāk reižu, bet, kad neviens neatvēra, viņš gāja iekšā.

Iekšā bija silti un jauki. Uz palodzes stā­vēja lampa, vērsdama nakti ogļu melnumā. Kaut kur tikšķēja pulkstenis, un augšā uz skapja gulēja gauži mazītiņa bumbulīte un raudzījās uz bailuli.

— Hei! — bailulis sacīja. — Izglābos pē­dējā brīdī. Purva odzes un dzīvas sēnes. Tu pat iedomāties nevari.

Mazītiņā bumbulīte klusēdama viņu kri­tiski aplūkoja. Tad viņa teica:

— Esmu Mija. Esmu tevi redzējusi jau ag­rāk. Tu ganīji mazu, apaļu bailuli, visu laiku savā nodabā kaut ko purpināji un vicināji ķepiņas pa gaisu. Hahā.

— Nu un tad? — bailulis atcirta. — Kādēļ tu tupi uz šā skapja. Tas ir jocīgi.

— Dažam labam jā, — bumbulīte vilcinā­damās atbildēja. — Dažam labam tas var lik­ties jocīgi, bet tā ir vienīgā iespēja izglābties no šausmīga likteņa.

Viņa pārliecās pār skapja malu un čuk­stēja:

— Dzīvās sēnes jau nokļuvušas līdz priekš­namam.

— Koo? — bailulis vaicāja.

— No šejienes varu redzēt, ka tās sēž ārā pie durvīm, — bumbulīte stāstīja. — Viņas gaida. Tu rīkotos gudri, ja saritinātu tur to paklāju un aizliktu durvīm priekšā. Citādi vi­

ņas saraujas planas un ielien pa durvju apakšu.

— Vai tu runā patie­sību? — bailulis vaicāja, un kaklā viņam iesprūda kamols. — Tās sēnes no rīta nemaz nebija. Es tās izdomāju.

— Ak šitā gan? — Mija augstprātīgi no­vilka. — Tās lipīgās? Tās, kuras biezas kā filcs aug un rāpjas uz cilvē­kiem un līp klāt?

— Es nezinu. Es ne­

zinu… — bailulis trī­sēdams attrauca.

— Mana vecmāmuļa ir ļoti ļoti veca, — Mija pavirši izmeta. — Viņa atrodas priekšnamā. Vai, patiesību sakot, tas, kas no viņas vēl palicis. Viņa izskatās kā liela, zaļa gabana, tikai vienā galā rēgojas mati. Arī pie tām durvīm tu vari nolikt paklāju, kas zi vai tas ko līdzēs.

Bailuļa sirds stipri dauzījās, un viņa ķepi­ņas bija tik stingas, ka tikai ar pūlēm varēja saritināt paklājus. Kaut kur mājā joprojām tik­šķēja pulkstenis.

— Šī skaņa nāk no augošajām sēnēm, — mazā Mija skaidroja. — Tās augs un augs, kamēr durvis pārsprāgs, un tad tās rāpsies uz tevi.