TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Ļaudīm bija slieksme pēc krēsliem un gal­diem, un ļaunākā gadījumā pat pēc servje­tēm.

Viņš bija dzirdējis par kādu murmuli, kurš pirms pusdienām pat pārģērbjoties, bet tās droši vien bija tenkas.

Susuriņš izklaidīgi strēba savu šķidro viru, kamēr viņa acis atpūtās, raugoties zaļajā no­riņā zem bērziem.

Melodija tagad bija pavisam tuvu, to vaja­dzēja tikai satvert. Bet viņš mierīgi varēja nogaidīt, melodija bija sagūstīta un nevarēja izgaist. Vispirms jānomazgā trauki, pēc tam jāsagatavo smēķis, un tikai tad, kad uguns­kurā sāka kvēlot ogles un mežā sasaucās nakts dzīvnieki, bija laiks sacerēt dziesmu.

Ļekainīti Susuriņš pamanīja, skalodams upītē katliņu. Dzīvnieciņš tupēja upītes otrā malā zem kāda celma, blenzdams caur izspū- rušo cekulu. Ļekainīša acis bija izbaiļu pil­nas, bet ar lielu interesi sekoja katrai Susu- riņa kustībai.

Divas biklas acis zem spalvu ērkuļa. Kā cilvēkam, ar kuru nemēdz rēķināties.

Susuriņš izlikās, ka nemaz nav pamanījis

ļekainīti. Viņš sabikstīja ugunskuru un sa­kārtoja dažus egļu zarus, kur apsēsties. Pa­ņēma pīpi un to lēnītiņām aizkūpināja. Viņš pūta smalkas dūmu vērpatiņas pret naksnīga­jām debesīm un gaidīja savu pavasara dziesmu.

Bet tā nenāca. Toties viņš juta ļekainīša acis, kas visam sekoja, apbrīnoja katru viņa izdarību, un Susuriņu pamazām pārņēma pre­tīgums.

Viņš sasita ķepiņas un izsaucās: «Tis!»

Tad ļekainītis izlīda ārā no savas paslēptu­ves un gaužām bikli sacīja:

— Ceru, ka neesmu tevi sabaidījis? Es zinu, kas tu esi. Tu esi Susuriņš.

Pēc šiem vārdiem mazais dzīvnieciņš devās uz upīti un brida tai pāri. Upe bija par lielu tik mazam ķiparam, un ūdens bija auksts. Pā­ris reižu viņam paslīdēja ķepiņas un viņš ap­vēlās, bet Susuriņš jutās tik nelāgi, ka pat nedomāja iet palīgā.

Beidzot krastā izrāpās kaut kas nožēlojams un tievs kā smildziņa un, zobus klabinādams, teica:

— Sveiks! Esmu tik laimīgs tevi sastapt.

— Sveiks! — Susuriņš dzedri attrauca.

— Vai drīkstu sasildīties pie tava uguns­kura? — mazais ķipars atsāka, un viņa pur­niņš starot staroja. — Iedomājies, es tagad būšu tas, kas reiz sēdējis pie Susuriņa uguns­kura. To neaizmirsīšu visu savu mūžu.

Ļekainītis pavirzījās tuvāk, uzlika ķepiņas uz mugursomas un svinīgi čukstēja:

— Vai tavas mutes harmonikas ir tur? Vai tās atrodas tur?

— Jā, — Susuriņš atbildēja diezgan strupi. Viņa vientulības melodija bija izgaisusi, visa noskaņa sabojāta. Viņš košļāja pīpi un stingi raudzījās uz bērziem, nekā tur nesaskatīdams.

— Mani tu netraucēsi, — ļekainītis naivi izsaucās. — Ja tu vēlētos spēlēt, es gribēju teikt. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti es ilgojos pēc mūzikas. Nekad to neesmu dzirdējis. Bet par tevi gan esmu dzirdējis. Par tevi man pastāstīja ežuks un pundurītis, un mana māmiņa . . . Pundurītis pat esot tevi re­dzējis! Jā, tu nevari iedomāties .. . šeitan reti kas notiek .. . Un mēs tik daudz sapņojam …

— Nu, kā tad tevi sauc? — Susuriņš ievai­cājās. Vakars tik un tā bija sabojāts, tāpēc jau labāk kaut ko sacīt.

— Esmu tik maziņš, man vārda vēl nav, — ļekainītis strauji atteica. — Padomā, neviens līdz šim man to nav jautājis. Un tad ierodies tu, par kuru tik daudz esmu dzirdējis un pēc kura tik ļoti ilgojos, un vaicā, kā mani sauc. Kā tu domā … ja nu tu varētu … es gribēju teikt, vai tas tevi briesmīgi neapgrūtinātu iz­domāt man vārdu, kas būtu tikai mans un ne­viena cita. Jau šovakar.

Susuriņš nez ko nomurmināja un uzvilka uz acīm cepuri. Kāds ar smailiem, gariem spārniem laidās pāri upei un, ielidodams mežā, skumji un gari novilka: Ti-ti-ū. Ti-ti-ū, ti-uu…

— Nekad tu nebūsi īsti brīvs, ja kādu pār­lieku apbrīnosi, — Susuriņš pēkšņi sacīja.

— Es to zinu.

— Es saprotu, ka tu visu zini, — mazais ķipariņš čaloja un pievirzījās vēl tuvāk.

— Zinu, ka tu visu esi redzējis. Viss, ko tu saki, ir pareizi, un es allaž pūlēšos būt tikpat brīvs kā tu. Tagad tu dosies uz mājām, uz Muminieleju un atpūtīsies, un satiksi pazi­ņas … Ežuks stāstīja, tiklīdz trollis Mumins iznākot no ziemas guļas, viņš tūdaļ ilgojoties

pēc tevis … Vai tas nav jauki, ja kāds pēc tevis ilgojas, staigā apkārt un gaida, gaida?

— Es nāku tad, kad man patīk! — Susuriņš strauji izsaucās. — Varbūt vispār neatnāku. Varbūt aizeju pavisam uz citu pusi.

— Ai, tad nu gan viņš bēdāsies, — ļekainī­tis atbildēja.

Viņa kažociņš no siltuma pamazām izžuva un priekšā bija gaiši brūns un mīksts. Viņš atkal norādīja uz mugursomu un vaicāja:

— Varbūt tu … Tu esi tik daudz ceļojis …

— Nē. Ne tagad, — Susuriņš atteica. Un sarūgtināts sevī nodomāja: «Kāpēc viņi ne­ļauj man vienam pašam pārdzīvot savus ce­ļojumus? Vai tad viņi nesaprot, ka, par tiem stāstot, es tos salaužu. Un tad viss izgaist, at­ceros tikai savus stāstus, kad mēģinu atminē­ties, kā tas bija.

Labu laiciņu valdīja klusums, un atkal iekliedzās naktsputns.

Tad ļekainītis piecēlās un klusā balsī sacīja:

— Jā, nu man jāiet uz mājām. Paliec sveiks.

— Sveiks, sveiks! — Susuriņš attrauca un saslējās. — Paklau, starp citu, vārdu tu da­būsi. Tu vari saukties par Ti-ti-ū. Ti-ti-uu, saproti, vārds ar līksmu sākumu un daudziem sērīgiem u beigās.

Ļekainītis stāvēja un raudzījās, un uguns atblāzmā viņa acis dzelteni zaigoja. Viņš pārdomāja savu vārdu, patīksminājās ar to, ieklausījās tajā, iejutās un beidzot pacēla purniņu pret debesīm un klusi izkliedza to tik sērīgi un jūsmīgi, ka Susuriņam saltas tirpas pārskrēja. Tad viršos pazibēja brūna astīte, un viss apklusa.

— Pē, — Susuriņš izsaucās un paspēra ar ķepiņu ugunskuru. Pēc tam izdauzīja pīpi. Beidzot viņš piecēlās un sauca:

— Vadzi! Nāc atpakaļ.

Bet mežā valdīja klusums.

— Nu jā, — Susuriņš sacīja. — Vienmēr jau nevar būt laipns un sabiedrisks. To vien­kārši nepagūstu. Bet mazais ķipars taču da­būja vārdu.

Viņš no jauna apsēdās, ieklausījās upītes čalās un klusumā un gaidīja savu melodiju. Bet melodija nenāca. Viņš tūlīt saprata, ka melodija aizslīdējusi tālu tālu un nav vairs sasniedzama. Varbūt pat nemūžam. Viņa smadzenēs vienīgi virmoja ļekainīša straujā un biklā balss, kas čaloja, čaloja un čaloja.

— Šitādiem vajadzētu palikt mājās pie sa­vām māmuļām, — Susuriņš pikti noteica un nolaidās garšļaukus uz egļu zariem. Pēc brī­tiņa viņš apsēdās un no jauna sauca mežā. Ilgi viņš klausījās, tad uzvilka cepuri pār purniņu un nolēma nosnausties.

Citurīt Susuriņš soļoja tālāk. Viņš jutās noguris un sliktā omā un tipināja uz zieme­ļiem, nelūkodamies ne pa labi, ne pa kreisi, un neko lielu no melodijas zem cepures nejuta.

Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā tikai par šo ļekainīti. Atcerējās katru viņa teikto vārdu, tāpat itin visu, ko pats bija sacījis, pārcilāja to tik ilgi atmiņā, kamēr kļuva ne­labi un viņš jutās tik noguris, ka bija spiests apsēsties.

«Kas ar mani notiek,» Susuriņš pikts un sa­mulsis domāja. «Tā vēl nekad neesmu juties, laikam gan būšu saslimis.»

Viņš piecēlās kājās, lēnītiņām devās tālāk un no jauna atkārtoja visu ļekainīša teikto, kā arī to, ko pats bija atbildējis.

Beigās viss sajuka. Ap pusdienas laiku Su­suriņš pagriezās un sāka iet atpakaļ.