TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Tur nu atkal stāv šīs mantiņas. Tikpat sa­mulsušās.

Svilpaste apstājās durvīs un, kā mierinā­jumu meklēdama, raudzījās uz mantiņām. Taču tās bija tikpat nevarīgas kā viņa pati. Viņa iegāja virtuvē un nolika uz mazgājamā galda ziepes un paklāju suku. Tad viņa iede­dzināja uguni zem tējas ūdens un uzlika uz galda smalkās tasītes ar apzeltītu malu. Viņa paņēma kūku trauku, veikli nopūta no tā ma­lām drupačiņas un salika tajā kūkas, glāzētās virsū, lai iedvestu cieņu Lēnprātei.

Lēnprāte mēdza dzert tēju bez krējuma, tomēr Svilpaste uzlika uz galda vecmāmiņas sudraba gliemežveida krējumtrauku. Cukuru viņa iebēra mazā plīša groziņā, kura stīpiņa bija izrotāta ar pērlēm.

Kārtojot tējas galdu, viņa jutās pavisam mierīga un visas domas par katastrofu bija atvairītas.

Postā gan, ka šajā tuksnesīgajā nostūrī ne­varēja sadabūt jaukas, gadījumam piemēro­tas puķes. Šīs te izskatījās kā sabozušies ceri, un to ziedi nemaz neharmonēja ar dzīvoja­mās istabas krāsu. Svilpaste īgni pagrūda vāzi un piegāja pie loga, lai vērotu Lēnprātes atnākšanu.

Tad viņa pēkšņi domāja: «Nē, nē! Es ne- raudzīšos pēc viņas. Gaidīšu, kamēr viņa pie­klauvēs. Tad es žigli atvēršu, un mēs abas briesmīgi priecāsimies un tērzēsim, tērzē­sim … Ja es raudzīšos pēc viņas, liedags man varbūt liksies tukšs līdz pašai bākai. Bet var­būt es ieraugu mazu punktiņu, kas tuvojas, — un man nepatīk, ja lietas tuvojas — tuvāk, nepielūdzami tuvāk… un vēl nepatīkamāk būtu, ja šis punktiņš piepeši samazinātos un vispār pagaistu…»

Svilpaste sāka trīsēt. «Kas ar mani notiek,» viņa domāja. «Man jāparunā ar Lēnprāti. Varbūt viņa nav tā, ar kuru es gribētu par to runāt, bet cita neviena man nav.»

Pie durvīm pieklauvēja. Svilpaste izbrāzās priekšnamā un jau sāka čalot, kad vēl ne­bija ne durvis atvērusi.

… un kas par skaistu laiku! — viņa jūs­moja. — Jūra, iedomājieties, jūra … tik zila, tik piemīlīga, neviena vilnīša! Kā jūs jūta­ties? Ak, jūs izskatāties starojoša, tā jau es domāju… Bet vai zināt, ja tu cilvēks te !

dzīvo, un daba un viss … tik daudz kas kār­tojams, vai nav tiesa?

«Svilpaste ir vairāk satraukta nekā pa­rasti,» Lēnprāte nodomāja, novilkdama cim­dus (jo viņa bija īsta dāma), bet skaļi viņa teica:

— Jums taisnība, Svilpastes kundze.

Viņas apsēdās pie tējas galda, un Svilp­aste tā priecājās par sabiedrību, ka kļuva iz­klaidīga un aplēja galddrānu.

Lēnprāte jūsmoja par kūkām un cukur­trauku, un visu, ko redzēja, bet par puķēm ne­teica ne vārda. Nu, protams, Lēnprāte taču bija labi audzināta, un jebkurš varēja redzēt, ka šīs mežonīgās, neglītās puķes nesaderējās ar tējas servīzi.

Pēc brītiņa Svilpaste beidza kult savus tukšos salmus, un, tā kā Lēnprāte arī nekā ne­teica, pamazām iestājās dziļš klusums.

Pēkšņi uz galdauta izdzisa saules atblāzma. Lielos, bargos logus aizklāja mākoņi, un abas dāmas dzirdēja, ka pār jūru slīd vējš. Tāltālu, pagaidām kā čuksts.

— Redzēju, ka Svilpastes kundze mazgā­jusi paklāju, — Lēnprāte ieteicās.

— Jā, jūras ūdens ļoti labs paklājiem, — Svilpaste atbildēja. — Krāsas neizplūst, un pēcāk smaržo tik svaigi…

«Jāpanāk, lai Lēnprāte mani saprastu,» viņa domāja. «Lai kāds saprot, ka es baidos, un man var pateikt: «Skaidrs, ka tev ir bail, es to tik labi saprotu.» Vai arī: «Bet, mīļā, no kā tad tu baidies? Tik lieliska, rāma vasa­ras diena. Nudien nav ko baiļoties.»»

— Šīs kūkas es cepu pēc vecmāmiņas re­ceptes, — Svilpaste atkal ierunājās. Un tad viņa pārliecās pāri tējas galdam un čukstēja:

— Šāds miers nav dabisks. Tas nozīmē, ka notiks kaut kas šausmīgs. Dārgā Lēnprāte, ticiet man, mēs ar savām kūkām un tēju, un mūsu paklājiem esam tik niecīgas pret visu nozīmīgo. Zināt, un tomēr šo nozīmīgo allaž apdraud nepielūdzamais …

— Ak, — Lēnprāte atteica un samulsa.

— Jā, jā, nepielūdzamais, — Svilpaste aši nobēra. — Tas, ko nevar pielūgt, ar ko nevar apspriesties, nevar saprast un neko nevar vaicāt. Tas, kas nāk tur aiz tumšā loga, no tālienes, tāltālu no jūras, un aug un aug, un ko pamana tikai tad, kad ir jau par vēlu. Vai jūs, Lēnprāte, to esat izjutusi? Sakiet, ka jel reizi esat to pārdzīvojusi! Mīļā, labā, jel sakiet!

Lēnprāte bija tumši pietvīkusi, grozīja cu­kurtrauku un nožēloja, ka atnākusi.

— Nu jā, atvasarā vējš reizēm ir diezgan brāzmains, — viņa beidzot ierunājās.

Svilpaste jutās vīlusies un klusēja. Lēn­prāte brītiņu pagaidīja, tad nervozi atsāka.

— Piektdien es žāvēju veļu un, ticat vai neticat, man vajadzēja skriet līdz pat žogam, jo vējš bija aiznesis manu labāko spilven- drānu. Kādu mazgāšanas līdzekli jūs lietojat, Svilpastes kundze?

— Neatceros, — Svilpaste atbildēja, un piepeši viņu pārņēma briesmīgs nogurums, tāpēc ka Lēnprāte negribēja viņu saprast. — Vai vēlaties vēl kādu tasi tējas?

— Nē, tencinu, — Lēnprāte attrauca.

— Apciemojums bija patīkams. Baidos, ka man laiks pamazām posties uz mājām.

— Nu jā, es saprotu, — Svilpaste atbildēja.

Arā bija iestājusies tumsa, un jūra šalk­dama sitās pret krastu.

Bija par agru aizdegt lampu, lai neparādītu, ka baidās, bet savukārt pārāk krēslains, lai justos patīkami. Lēnprātes plānais deguns bija vēl vairāk saraukts nekā parasti, varētu domāt, ka viņa nejutās labi. Bet Svilpaste nemaz necentās palīdzēt viņai tikt uz mā­jām. Viņa neteica ne vārda, tikai klusēja un lauzīja sīkās drumslās savas glazētās kūkas.

— Ir gan nepatīkami, — Lēnprāte domāja un nemanot paņēma savu somu no sekretera un iesita to padusē. Arā pieņēmās spēkā dienvidrietumu vējš.

— Jūs runājāt par vēju, — Svilpaste pēkšņi sacīja, — par vēju, kas aizpūš veļu. Bet es runāju par cikloniem, par taifūniem, mīļā Lēnprāte. Par ūdens virpuļiem, viesu­ļiem, taifūniem un smilšu vētrām . .. Par jū­ras bangām, kas aizskalo mājas . . . Bet vis­vairāk es runāju pati par sevi, lai gan sa­protu, ka smalki tas nav. Es zinu, ka notiks nelaime. Domāju par to visu laiku. Pat maz­gājot savu lupatu paklāju. Vai jūs to varat saprast? Vai kaut ko tādu esat izjutusi?

— Ieteicams lietot etiķi, — Lēnprāte teica un blenza uz savu tējas tasi. — Lupatu pa­klāji saglabā krāsu, ja skalojamam ūdenim pielej mazliet etiķa.

Svilpaste sadusmojās, un tas bija tik nepa­rasti. Viņa juta, ka kaut kādi jāsakaitina Lēn-

prāte, un darīja tā, kā viņai iekrita prātā: rā­dīja uz neglīto žuburu vāzītē un sauca:

— Paraugieties! Tas ir tik skaists! Tik labi harmonē ar servīzi!

Arī Lēnprāte sadusmojās, jo no visa tā bija nogurusi, viņa pietrūkās kājās un brēca:

— Itin nemaz! Tas ir par lielu un kuplu un pārāk košs, tas nemaz neder pie tējas galda!

Abas dāmas ardievojās. Svilpaste aizslēdza durvis un atgriezās dzīvojamā istabā.

Viņa jutās bēdīga un vīlusies un atzina, ka viņas tējas ielūgums nav izdevies. Mazais zars stāvēja vāzītē uz tējas galda pelēks un dzeloņains, un kā piebārstīts ar tumši sarka­niem ziediņiem. Pēkšņi Svilpastei likās, ka nevis ziedi nesaskanēja ar servīzi, bet pati servīze nesaskanēja ne ar vienu pašu priekš­metu. Viņa pārcēla vāzi uz palodzi.

Visa jūra bija pārvērtusies. Tā bija pelēka, ar baltiem zobiem, kas nikni kodās krast­malā. Debesis bija iesarkanas un smagas.