TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Viņš apsēdās pie vienas sveces un sāka aplēst. — Māmuļa, tēvs, Lēnprāte, — viņš čukstēja. — Visas māsīcas. .. vecākais ežuks … mazajiem nav vajadzīgs. Un pērn­gad no Snifa es nekā nesaņēmu. Misa un

cirslīte, mātesmāsa … nē, es nudien zaudēšu prātu .. .

— Kas tev kaiš? — Snorkes jaunkundze bailīgi ievaicājās. — Vai kas noticis?

— Dāvanas, — murmulis izsaucās. — Ar katriem jauniem Ziemsvētkiem vajag aiz­vien vairāk dāvanu!

Viņš savā sarakstā ievilka drebulīgu svītru un burtoja tālāk.

— Pagaidi! — trollītis Mumins teica. — Paskaidro … Un tavi dūrainīši…

Bet murmulis pazuda tumsā, viņš, tāpat kā visi citi, aiz steigas vai prātu zaudēja, jo tu­vojās Ziemsvētki.

Tad Mumina ģimene rāmi iegāja mājās, lai sameklētu dāvanas. Tēvs izvēlējās savu skaistāko līdaku spiningu ar jauku kārbiņu. Uz kārbiņas viņš uzrakstīja «Ziemsvētkiem» un nolika to sniegā. Snorkes jaunkundze no­vilka savu kāju pirkstu gredzenu un, maz­liet nopūzdamās, ietina to zīda papīrā.

Tas, ko iesaiņoja trollītis Mumins, bija tik skaists un tik personisks. Neviens to nedrīkst redzēt. Pat ne vēlāk, pavasarī, — viņš bilda par savu dāvanu.

Tad viņi visi apsēdās sniegā un gaidīja katastrofu.

Laiks aizritēja, bet nekas nenotika.

Tikai mazais ķipariņš, kas bija dzēris tēju, parādījās aiz malkas šķūnīša. Viņš bija pa­ņēmis līdzi visus savus tuviniekus un tuvi­nieku draugus, un visi bija tikpat maziņi un pelēki, un nožēlojami, un nosaluši.

— Priecīgus Ziemsvetkus! — ķipariņš bikli čukstēja.

— Tu tiešām esi pirmais, kas atzīst, ka Ziemsvētki ir priecīgi, — Mumina tēvs at­teica. — Vai tev nemaz nav bail, kas notiks, kad tie ieradīsies?

— Tie jau ir klāt, — ķipariņš murmināja un apsēdās sniegā ar visiem saviem tuvinie­kiem. — Vai drīkstu paskatīties? Jūsu egle ir tik brīnumaini krāšņa.

— Un kur vēl ēdiens! — viens tuvinieks alkaini teica.

— Un īstas dāvanas, — kāds cits ieminējās.

— Visu mūžu esmu sapņojis redzēt šo krāšņumu tuvumā, — ķipariņš nobeidza un nopūtās.

Iestājās dziļš klusums. Rāmajā naktī ne­mierīgi dega sveces. Ķipariņš un viņa tuvi­nieki sēdēja gluži klusi. Bija jūtams, cik ļoti viņi visu apbrīnoja un alka, to juta aizvien stiprāk un stiprāk, līdz beidzot Mumina mā­muļa pievirzīj ās mazliet tuvāk tēvam un čuk­stēja:

-— Vai tev neliekas?

— Un kā vēl, — tēvs attrauca.

— Katrā gadījumā, — trollītis Mumins pie­bilda. — Un, ja Ziemsvētki sadusmosies, mēs varbūt varam paglābties verandā.

Tad viņš pievērsās ķipariņam un teica: — Lūdzu, tas viss pieder jums.

Ķipariņš nespēja ticēt savām ausīm. Viņš piesardzīgi tuvojās eglei, un aiz viņa nāca visa tuvinieku un draugu varza, visu spal­vas aiz bijības trīsēja.

Līdz šim viņi nekad nebija pieredzējuši sa­vus Ziemsvētkus.

— Tagad drošākais būs, ja dodamies prom, — trollīša Mumina tēvs satraukts bilda.

Aši viņi uzšāvās uz verandas un paslēpās pagaldē.

Nekas nenotika.

Pēc laiciņa viņi bailīgi paraudzījās ārā pa logu.

Ķipari tur ārā sēdēja un ēda, un dzēra, un atraisīja dāvanas, un jutās tik līksmi kā vēl nekad. Beidzot viņi uzrāpās eglē un visos za­ros piestiprināja degošās sveces.

— Bet galotnē vajadzētu piespraust lielu zvaigzni, — ķipariņa tēvabrālis ieteicās.

— Vai tev tā liekas? — ķipariņš atbildēja un domīgi raudzījās uz Mumina māmuļas sar­kano zīda rozi. — Starpība laikam nemaz nav tik liela, ja tikai izdoma pareiza?

— Mums vajadzēja pagādāt arī zvaigzni, — trollīša Mumina māmuļa čukstēja. — Bet tas jau nav iespējams! — Viņi pavērās augšup uz debesīm, kas bija tik tālas un tumšas, pie­bērtas ar neskaitāmām zvaigznēm, tūkstoš reižu vairāk nekā vasarā. Un pati lielākā zvaigzne stāvēja tieši virs viņu egles ga­lotnes.

— Jūtos mazliet miegaina, — trollīša Mu­mina māmuļa dvesa. — Man nav spēka prā­tot par to, ko tas viss nozīmē. Bet liekas, ka viss norit labi.

— Es katrā gadījumā vairs nebaidos no Ziemsvētkiem, — trollītis Mumins bilda. — Murmulis un Lēnprāte, un mātesmāsa to visu izpratušas pēc savas vīzes.

Tad viņi nolika murmuļa dzeltenos dūrai­nīšus uz verandas margām, lai viņš tos vieg­lāk ieraudzītu, un devās atkal pie miera — gaidīt pavasari.

8

Pavasara dziesma

22

Šausmu stāsts

38

Svilpaste, kas ticēja katastrofai

62

Stāsts par pēdējo pūķi pasaulē

80

Murmulis, kas mīlēja klusumu

104

Stāsts par neredzamo bērnu

122

Balto zalkšu noslēpums

146

Cedriks

158

Eglīte

Tove Jansson DET OSYNLIGA BARNET och andra berāttelser

Gebers Stockholm

Туве Янсон НЕВИДИМЫЙ РЕБЕНОК и другие рассказы

На латышском языке Издательство «Лиесма»

Redaktore M. Paula. Māksi. redaktors H. Purviņš. Tehn. redaktore Z. Kronberga. Korektore A. Pastare. Nodota salikšanai 1967. g. 4. oktobri. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 28. decembrī. Tip. pap. Nr. 2, formāts 70x90'/ 3 2. 5,50 fiz. iespiedi.; 6,43 uzsk, iespiedi.; 5,66 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 27 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21427-J2149. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poli­grāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipo­grāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzir­navu ielā 57. Pašūt. Nr. 3040.

A(Zviedru)