TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Viņa domas saistījās ap zemesragu, kuru viņš bija ievērojis kādā izbraucienā. Zemes­rags ietiecās tieši jūrā, debesis bija dzeltenas, un pievakarē sacēlās vējš. Viņš nekad tur nebija bijis un nezināja, kas atrodas viņā pusē. Ģimene gribēja atgriezties mājās un dzert tēju. Viņi allaž sadomāja braukt mājās nelaikā. Bet tēvs dirnēja krastmalā un rau­dzījās uz jūru. Tieši tad parādījās virkne mazu, baltu laiviņu ar stagburām un burāja uz atklāto jūru. — Tie ir baltie zalkši, — murmulis teica, un tas izskaidroja visu. Viņš to teica mazliet nicinoši, mazliet piesardzīgi, acīm redzami atturīgi. Tātad tas bija ārpus viņa redzes loka, pa daļai kaut kas bīstams un savādāks.

Un tad tēvu bija pārņēmušas nepārvara­mas ilgas un grūtsirdība, un vienīgais, ko viņš skaidri zināja, bija tas, ka viņš negrib dzert tēju uz verandas. Ne tajā vakarā, ne vispār kādā vakarā.

Tas bija noticis sensenis, taču aina jopro­jām mita viņa atmiņā. Un tā kādā jaukā pēc­pusdienā viņš devās projām.

Laiks bija karsts, un viņš gāja, kur deguns rādīja.

Viņš neuzdrīkstējās ne prātot, ne apdomā­ties, tikai soļoja pret saulrietu, cepuri uz acīm uzvilcis un klusi kaut ko svilpodams. Pauguri slīdēja augšup un lejup, koki devās atpakaļ uz pretējo pusi, un, jo tālāk viņš gāja, jo garākas stiepās ēnas.

Tieši tai brīdī, kad saule brida jūrā, tēvs nonāca garajā, oļainajā krastmalā, pie kuras nepieveda neviens ceļš un uz kurieni neviens nerīkoja izpriecas braucienus.

Šo krastmalu viņš nekad nebija redzējis, tā bija skumja un pelēka un īstenībā nozī­mēja tikai to, ka te beidzas zeme un sākas jūra. Tēvs tomēr aizklunkuroja līdz ūdens malai un lūkojās jūrā.

Un, protams, — citādi tas jau nemaz neva­rēja būt — krastmalā iznira maza, balta lai­viņa un rāmi burāja pa vējam.

— Tur viņi ir, — tēvs mierīgi sacīja un sāka māt.

Laiviņā bija tikai trīs baltie zalkši, tie bija tikpat balti kā laiva un buras. Viens sēdēja pie stūres, bet divi ar muguru pret mastiem. Visi trīs raudzījās uz jūras pusi, un izskatījās, ka viņi būtu saķīvējušies. Bet Mumina tēvs bija dzirdējis, ka baltie zalkši nekad nestrī­doties, viņi esot ļoti klusi un tikai gribot no­kļūt pēc iespējas tālāk. Vismīļāk līdz apvār­snim vai pasaules malai, kas laikam gan ir viens un tas pats. Vēl stāsta, ka baltie zalkši ne par ko citu neinteresējoties kā tikai par sevi un bez tam negaisa laikā kļūstot elektri­zēti. Viņi esot bīstami tādiem, kas pavadot laiku tikai salonos un verandās un vienmēr nododoties tikai vienai un tai pašai nodar­bībai.

Tas viss jau sensenis bija interesējis tēvu, bet, tā kā nav visai smalki runāt par balta­jiem zalkšiem citādi kā tikai ar mājieniem, tad viņš arī nekad nebija varējis izdibināt, kā tas īsti ir.

Tagad viņš notrīsēja līdz pat astes galiņam un satraukts vēroja, ka laiva aizvien vairāk tuvojās. Viņi nemāja — kā gan baltie zalkši varētu darīt kaut ko tik ikdienišķu, — bet viņi brauca, lai uzņemtu tēvu, tas bija pavisam skaidrs. Klusi knirkšķēdama, laiva ieslīdēja oļos un apstājās.

Baltie zalkši pievērsa savas apaļās, blāvās acis troļļa Mumina tēvam. Viņš noņēma ce­puri un sāka izskaidrot. Viņam runājot, zalkši ritmiski māja ar ķepiņām, tas tēvu sa­mulsināja, un viņš sapinās garā skaidrojumā par apvārsni un verandu, un brīvību, un par

tējas dzeršanu, ka tēju dzert nav nekādas patikas. Beidzot viņš apjucis apklusa, un balto zalkšu ķepiņas vairs nemāja.

«Kādēļ viņi nekā neteic,» tēvs nervozi do­māja. «Vai tad viņi nedzird, ko es saku, jebšu domā, ka esmu jucis.»

Viņš pastiepa ķepu un izdvesa laipnu, jau­tājošu skaņu, bet baltie zalkši nekustējās. Viņu acis pamazām kļuva tikpat sārtas kā debesis.

Tad tēvs atrāva ķepu atpakaļ un neveikli palocīj ās.

Baltie zalkši tūliņ piecēlās un palocījās gauži svinīgi un visi trīs reizē.

— Pateicos, — tēvs sacīja.

Viņš vairs nemēģināja izskaidroties, bet iekāpa laivā un iegrūda to ūdenī. Debesis ta­gad bija svelmaini sārtas — kā toreiz. Laiva lēnītiņām attālinājās no krasta.

Troļļa Mumina tēvs nekad nebija juties tik labi un tā apmierināts ar visu. Patiesībā bija jauki, ka nekā nevajadzēja teikt un nekā pa­skaidrot ne sev pašam, ne kādam citam.

Varēja tikai sēdēt un lūkoties uz apvārsni un dzirdēt, kā zem laivas guldz viļņi.

Kad aiz viņu muguras izzuda krasts, virs jūras pacēlās apaļš, pilns dzeltens mēness. Tēvs nekad nebija redzējis tik lielu un vien­tuļu mēnesi. Un nebija arī apjautis, ka jūra var būt tik valdonīga un varena, kādu viņš to tagad ieraudzīja.

Pēkšņi viņam šķita, ka vienīgā pārliecinošā īstenība ir mēness un jūra, un laiva ar trim klusajiem, baltajiem zalkšiem.

Un, protams, apvārsnis — apvārsnis tur tālē ar brīnumainām dēkām un neminamiem noslēpumiem, kas viņu gaidīja tagad, kad viņš beidzot kļuvis brīvs.

Viņš nolēma izturēties tikpat klusi un no­slēpumaini kā baltais zalktis. Cilvēki ciena tādu, kas nemēdz pļāpāt. Viņi domā, ka tāds cilvēks aplam daudz zina un viņa dzīve ir briesmīgi trauksmaina.

Tēvs pameta acis uz baltajiem zalkšiem, kas sēdēja laivā un mēnesnīcā airēja. Viņā modās vēlēšanās pateikt kaut ko biedrisku, kaut ko tādu, kas pierādītu, ka viņš visu sa­prot. Bet tad viņš šo domu atmeta. Starp citu, viņš nevarēja izdomāt nekā tāda, kas ska­nētu pieņemami — nu tā, diezgan labi.

Jā, ko bumbulīte bija teikusi par baltajiem zalkšiem? Kādreiz uz pavasara pusi pie pus­dienas galda. Ka tie dzīvojot palaidnīgu dzīvi. Tad māmuļa izsaucās: — Nerunā blē­ņas! — Bet Miju tas ārkārtīgi interesēja, un

viņa labprāt gribēja zināt, ko nozīmējot pa­laidnīga dzīve. Cik tēvs atcerējās, tad ne­viens lāgā neprata paskaidrot, kāda tā pa­laidnīgā dzīve ir. Laikam gan nevaldāma un visā visumā brīva.

Māmuļa pat bija apgalvojusi, ka, pēc viņas domām, palaidnīga dzīve nemaz neesot līk­sma, bet tēvs nebija par to īsti pārliecināts. — Tam ir kāds sakars ar elektrību, — bum­bulīte droši noteica. — Un tādi radījumi va­rot lasīt cilvēku domas, bet tas nemaz nav smalki. — Pēc tam viņi bija sākuši runāt par kaut ko citu.

Tēvs uzmeta paviršu skatienu baltajiem zalkšiem. Viņu ķepiņas tagad atkal māja. «Ak vai, cik šausmīgi,» tēvs domāja. «Nevar taču būt, ka viņi tur sēž un ar ķepiņām lasa manas domas. Tagad viņi jūtas aizvainoti…» Izmisīgi viņš centās izdzēst domas, aizmest tās, aizmirst visu, ko kādreiz bija domājis par baltajiem zalkšiem, bet tas nebija tik viegli. Patlaban viņu cits nekas neinteresēja. Kaut jel viņš varētu tērzēt, tad nav jādomā.

Nekļuva arī labāk, ja atmeta dziļās un bīs­tamās domas un mēģināja paslēpties sīkās un parastās. Tad jau baltie zalkši sāks domāt, ka viņi alojušies un viņš īstenībā ir pavisam pa­rasts verandu tēvs…

Trollis Mumins cītīgi blenza jūrā, kur uz mēness celiņa iezīmējās neliela, melna klints.

Viņš pūlējās domāt pēc iespējas vienkār­šāk: sala jūrā, virs salas mēness, un mēness peld jūrā — melns kā ogle, dzeltens un tumši

zils. Beidzot tēvs nomierinājās, un baltie zalkši vairs nemāja ar ķepiņām.

Sala bija ļoti augsta, kaut arī maza.

Akmeņaina un tumša tā iznira no ūdens un stipri vien atgādināja kādas lielas jūras čūs­kas galvu.

— Vai mēs piestāsimies krastā? — tēvs vaicāja.

Baltie zalkši neatbildēja. Viņi izkāpa krastā, paņēmuši virvi, un noenkurojās kādā plaisā. Nelikdamies par tēvu ne zinis, viņi sāka kāpt augšup. Tēvs redzēja, ka viņi oš­ņāja un vēroja gaisu, viņi locījās un māja un, acīm redzot, bija iegrimuši dziļā sazvēres­tībā, kurā viņš nevarēja piedalīties.