TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Nākamajā dienā kleita bija Ninijai mu­gurā. Mazuli tagad varēja redzēt līdz kaklam, viņa nonāca pie rīta kafijas, palocīja celīšus un pīkstēja: — Lielais paldies.

Ģimene bija briesmīgi pārsteigta un samul­susi, jo nespēja uzreiz atbildēt. Un turklāt ne-

kad lāgā nevarēja zināt, uz kuru pusi lai ska­tās, runājot ar Niniju. Skatienu, protams, pa­vērsa virs zvaniņa, pieņemot, ka tur atradās Ninijas acis. Bet tad skatiens uzreiz noslīdēja lejup un apstājās pie kaut kā redzama. Ra­dās jocīga sajūta.

Tēvs nokāsējās: — Tiešām jauki, — viņš uzņēma valodu, — ka Niniju šodien jau re­dzam vairāk. Jo vairāk mēs redzam, jo vai­rāk tas mūs iepriecina …

Mija skaļi smējās un dauzīja ar karoti pa galdu.

— Cik labi, ka tu esi sākusi runāt, — viņa teica. — Nez vai tu vari kaut ko pastāstīt. Vai proti kādu jauku rotaļu?

— Nē, — Ninija pīkstēja. — Bet esmu dzirdējusi, ka ir tādi bērni, kas rotaļājas.

Trollītis Mumins priecājās un līksmoja. Viņš nolēma iemācīt Ninijai visas tās rotaļas, kuras zināja pats.

Pēc kafijas visi trīs bērni nogāja lejā pie upes un uzsāka rotaļu. Taču ar Niniju nekas nesanāca. Viņa locīja celīšus un nopietni teica: «Jā, jā, protams, vai cik jauki, un es visu saprotu,» — bet bērni noteikti juta, ka viņa rotaļājās tikai aiz pieklājības un nemaz nav līksma.

— Paklau, skrien taču! Vai tu nemaz ne­vari palēkāt! — Mija kliedza.

Ninijas tievās kājiņas skraidīja un paklau­sīgi lēkāja, bet tad viņa atkal palika stāvam ar nolaistām rokām. Tukšais kakla izgriezums virs zvaniņa izskatījās dīvaini nevarīgs.

— Vai tad tu gaidi, lai tevi slavē, ko! —

Mija brēca. — Varbūt esi iedomīga! Vai gribi, lai es tevi iekaustu, ko?

— Labāk gan ne, — Ninija padevīgi pīk­stēja.

— Viņa neprot rotaļāties, — trollītis Mu- mins pārsteigts murmināja.

— Viņa neprot dusmoties, — mazā Mija sacīja. — Un tur slēpjas visa nelaime. Pa­klau tu, — Mija turpināja un piegāja pie Ni­nijas un draudīgi viņā noraudzījās. — Tu nekad nedabūsi savu seju, ja neiemācīsies kauties. Tici man.

— Protams, — Ninija piekrita un piesar­dzīgi atkāpās.

Nekas labs neiznāca.

Beidzot bērni vairs nemācīja Ninijai rota­ļas. Jautri stāsti viņai ari nepatika. Viņa ne­kad nesmējās īstajā vietā. Viņa vispār ne­smējās. Un tas nomāca stāstītāju. Tad viņu lika mierā.

Dienas aizritēja, un Ninijai joprojām ne­bija sejas. Viņi pierada, ka gaiši sārtā klei­tiņā viņa allaž tipināja aiz troļļa Mumina māmuļas. Tiklīdz viņa apstājās, arī sudraba zvaniņš vairs neskanēja, bet, ja māmuļa gāja tālāk, zvaniņš atkal skanēja. Gabaliņu virs kleitiņas gaisā šūpojās gaiši sārta lente. Tas izskatījās diezgan jocīgi.

Māmuļa joprojām Ninijai deva vecmāmu­ļas zāles, bet nekas nenotika. Tad viņa at­meta ar roku un domāja, ka cilvēki arī agrāk iztikuši bez galvas un varbūt Ninija nav vi­sai glīta.

Tādējādi ikviens sevī iztēloja Ninijas iz­skatu, un dažreiz tas var uzjautrināt.

Kādā dienā visi devās cauri mežam uz krastmalu, lai, tuvojoties ziemai, izvilktu

malā laivu. Ninija, kā parasti, tipināja aiz vi­ņiem, bet, kad viņi nonāca pie jūras, viņa pēkšņi apstājās. Tad viņa nometās smiltīs un sāka vaidēt.

— Kas Ninijai noticis? Vai tev bail? — tēvs vaicāja.

— Varbūt viņa nekad agrāk nav redzējusi jūru, — māmuļa atteica un, noliekusies pie Ninijas, ar to sačukstējās. Tad atkal saslējās un sacīja:

— Jā, jūru viņa redzot pirmo reizi. Pēc vi­ņas domām, tā esot pārlieku liela.

— No visiem muļķa bērniem … — mazā Mija izsaucās, bet māmuļa palūkojās uz viņu stingri un teica: — Tu pati esi muļķe. Tagad mēs vilksim laivu.

Viņi aizgāja pa steķiem līdz peldmājai, kur dzīvoja Tuutika, un pieklauvēja.

— Hallo, — Tuutika atsaucās. — Kā iet ar neredzamo bērnu?

— Viņai trūkst tikai purniņa, — tēvs at-

bildēja. — Patlaban viņa ir mazliet satraukta, bet tas pāries.

— Skaidrs, — Tuutika atbildēja.

Kad laiva bija izvilkta un gulēja ar gaisā paceltu ķīli, Ninija bija aiztipinājusi līdz jū­rai un stāvēja slapjajās smiltīs. Viņi mazuli neievēroja.

Māmuļa apsēdās uz steķiem un raudzījās ūdenī. — Pū, cik tas izskatās auksts! — viņa teica. Tad viņa mazliet nožāvājās un piebilda, ka sen neesot noticis nekas tāds satraucošs.

Tēvs pamirkšķināja trollītim Muminam, briesmīgi savaikstījās un lēnītiņām lavījās aiz māmuļas muguras.

Protams, ka viņš nedomāja māmuļu iegrūst jūrā, kā to bija darījis jaunībā. Varbūt pat sabaidīt ne, tikai uzjautrināt bērnus.

Bet viņš vēl nebija ticis uz priekšu, kad pār steķiem pazibēja sarkans zibens un atska­nēja kliedziens, arī tēvs briesmīgi iekliedzās, un viņa cepure iekrita ūdenī. Ninija bija iecirtuši savus neredzamos zobus tēva astē, un viņas zobi bija asi.

— Bravo, bravo! — Mija sauca. — Es pati to nebūtu izdarījusi labāk.

Ninija stāvēja uz steķiem ar uzrautu de- gunteli un niknu sejiņu zem sarkanu matu ērkuļa. Gluži kā kaķis viņa uzšņāca tēvam:

— Neuzdrošinies viņu iesviest lielajā, bais­mīgajā jūrā! — viņa kliedza.

— Viņu var redzēt! Viņu var redzēt! — trollītis Mumins sauca. — Viņa taču ir jauka!

— Pietiekami jauka, — Mumina tēvs at­cirta un paraudzījās uz asti. — Tik muļķīgu, slikti audzinātu bērnu nekad neesmu redzē­jis — ar vai bez galvas! -

Viņš nometās uz steķiem un ar spieķi mē­ģināja izzvejot savu cepuri.

Un, nez kā tas gadījās, viņš paslīdēja un uz galvas ievēlās ūdenī.

— Ai! Cik jauki! Nē, tas ir brīnišķīgi, — Ninija brēca.

Un viņa smējās tā, ka visi steķi notrīsēja.

— Agrāk viņa nekad nav smējusies, — ieminējās pārsteigtā Tuutika. — Pēc manām domām, jūs ta esat pārvērtuši mazuli, ka viņa ir izlaidīgāka par Miju. Tomēr galvenais, ka viņa kļuvusi redzama.

— Tas ir vienīgi vecmāmiņas nopelns, — māmuļa bilda.

#

Tas notika sensenis, tad, kad troļļa Mu­mina tēvs, nekā nepaskaidrodams un arī pats nesaprazdams, kādēļ tā dara, aizgāja no mājas.

Vēlāk māmuļa sacīja, ka viņš jau labu laiku bijis tāds dīvains, bet laikam jau nu ne dīvaināks, kā parasts. Tādas domas cilvēkam rodas vēlāk, kad pārsteigts un bēdu sa­grauzts tas meklē kādu izskaidrojumu, lai sevi mierinātu.

Neviens pat lāgā nezināja, kad viņš bija aizgājis.

Susuriņš apgalvoja, ka viņš kopā ar mur­muli gribējis izvilkt zvejas tīklu, bet murmu­lis teica, ka tēvs sēdējis uz verandas, kā pa­rasts, un piepeši ieminējies, ka esot ļoti karsts, ka viņš mazliet garlaikojoties un ka esot jāizlabo steķi. Lai nu kā, bet steķus tēvs nebija izlabojis, jo tie bija tikpat greizi, kā bijuši. Arī laiva atradās turpat.

Tātad, lai kāds bijis viņa ceļa mērķis, gājis viņš kājām, nevis burājis. Un iet viņš, pro­tams, varēja, uz kuru pusi vien vēlējās, visi ceļi tāli. Tādēļ nebija nekādas jēgas viņu meklēt.

— Viņš pārnāks tad, kad gribēs, to viņš

vienmēr teicis un vienmēr ari izdarījis. Gan atgriezīsies arī šoreiz, — māmuļa prātoja.

Neviens neuztraucās, un tas bija labi. Viņi bija nolēmuši nekad ne par vienu neuztrauk­ties; tādējādi viņi varēja saglabāt mierīgu sirdsapziņu un pēc iespējas brīvākās rokas.

Māmuļa bez kāda uztraukuma uzmeta jaunu adīkli, bet Muminu tēvs, kaut ko galvā ieņēmis, klīda tikai tālāk un tālāk. •