TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Murmulis metās šajā zaļajā, vēlīgajā klu-

sumā, ievīstījās tajā, kūleņoja pa to un jutās jaunāks nekā jebkad agrāk.

«Ai, cik jauki beidzot būt vecam un pen­sionētam,» viņš domāja. «Ai, cik ļoti es mīlu savus radiņus! Un nu man vairs par tiem nav jādomā.»

Viņš brida pa augsto, spīdīgo zāli, viņš ap­skāva kokus un beidzot aizmiga kādā sau­lainā mauriņā parka vidū. Tur agrāk bija at­radusies vecmāmuļas māja. Tagad lielā ugu­ņošana bija beigusies. Nu te bija izauguši jauni koki, un tieši vecmāmuļas guļamistabas vietā auga varens mežrožu krūms ar tūksto­šiem sārtu paaugļu.

Iestājās nakts ar daudzām lielām zvaig­znēm, un murmulis joprojām mīlēja savu parku. Tas bija liels un noslēpumains, tajā varēja apmaldīties, taču tas nekā nenozīmēja, jo visu laiku tu tomēr esi savās mājās.

Murmulis klaiņāja un klaiņāja.

Viņš atrada tēvamātes veco augļu dārzu, kur juku jukām bija sakrituši āboli un bum­bieri, un vienu mirkli murmulis iedomājās: «Žēl gan. Es pat pusi nevarēšu apēst. Vaja­dzētu …» Un tad, vientulības un klusuma ap­burts, viņš aizmirsa, ko bija domājis.

Viņam piederēja mēness mirdzums starp koku stumbriem, viņš iemīlējās skaistajos kokos, viņš vija vainagus no koku lapām un greznoja ar tiem savu galvu, un pirmajā naktī tikko uzdrīkstējās aizmigt.

Rītā iešķindējās vecais zvans, kas jopro­jām karājās pie režģu vārtiem. Murmulis kļuva nemierīgs. Tur ārā kāds bija un gribēja

tikt iekšā, laikam kaut ko no viņa vēlējās. Piesardzīgi viņš līda pa krūmiem gar mūri un izturējās gauži klusi. Viņš pastiepa kaklu un ieraudzīja gluži mazītiņu cirslīti, kas stāvēja aiz vārtiem un gaidīja.

— Ej prom! — murmulis izbijies kliedza. — Te ir privātīpašums. Te dzīvoju es.

— To es zinu, — cirslītis atbildēja. — Mani sūta murmuļi, atnesu tev pusdienas.

— Ak tāā, laipni gan, — murmulis pār­steigts izsaucās. Viņš atslēdza vārtus un pa spraugu paņēma pretī grozu. Tad viņš vārtus atkal aizslēdza. Cirslītis palika stāvam un raudzījās parkā, laiciņu valdīja klusums.

— Un kā tu vispār jūties? — murmulis ne­pacietīgi vaicāja. Viņš stāvēja, mīdījās — un ilgojās atgriezties parkā.

— Nelāgi, — cirslītis vaļsirdīgi atbildēja. — Mēs visi jūtamies nelāgi. Mēs, kas esam maziņi. Mums vairs nav izpriecu laukuma. Mēs tikai sērojam.

— Ak vai, — murmulis bilda un raudzījās zemē. Viņš nevēlējās, ka viņu piespiež do­māt par kaut ko skumīgu, tomēr bija paradis allaž paklausīt un tāpēc nevarēja aiziet.

— Tu, protams, arī bēdājies, — cirslītis līdzjūtīgi ierunājās. — Tu biji ieradis kon­trolēt biļetes. Bet, redzēdams mazītiņu, skran­dainu, netīru radībiņu, tu noknikšķināji tuk­šas knaibles. Tu ļāvi mums diviem, reizēm pat trim ieiet ar vienu biļeti.

— Tas notika tāpēc, ka es slikti redzu, — murmulis skaidroja. — Vai tad tu neiesi uz mājām?

Cirslītis pamāja, bet joprojām stāvēja. Viņš pat pienāca pie vārtiņiem un iebāza purniņu pa režģiem. — Tēvocīt, — viņš čuk­stēja. — Mums ir noslēpums.

Murmulis izbijies atvairījās, jo viņam ne­patika ne citu noslēpumi, ne paļāvība. Taču cirslītis satraukts runāja tālāk:

— Mēs gandrīz visu esam izglābuši. Tas viss atrodas Svilpastes lādē. Tu nemaz ne­vari iedomāties, kā mēs rāvāmies — glābām un glābām, izlavījāmies nakti ārā un izvil­kām visu no ūdens un no kokiem un susinā­jām, un rosījāmies, un sakārtojām, cik labi vien varējām.

— Ko tu ar to domā? — murmulis vaicāja.

— Izpriecu laukumu, protams! — cirslītis izsaucās. — Cik vien varējām atrast, pievā­cām visus atlikušos gabalus, un nu tu atkal varēsi kontrolēt biļetes.

— Ak vai, — murmulis šļupstēja un no­lika grozu zemē.

— Smalki, vai ne! Nu tu gan esi pār­steigts, — cirslītis teica, iesmējās, pamāja un nozuda.

Nākamajā rītā murmulis bailīgi gaidīja pie vārtiņiem, un, kad parādījās cirslītis ar pus­dienu grozu, murmulis tūlīt sauca:

— Nu? Kā labi veicās?

— Viņi negrib, — cirslītis satriekts atteica. — Viņi grib izpriecu laukuma vietā ierīkot slidotavu. Bet vairums no mums ziemā taču guļ savā migā, un kas tad mums dos slidas…

— Bēdīgi gan! — murmulis atvieglots iz­saucās.

Cirslītis neatbildēja, viņš jutās vīlies. No­lika grozu zemē un aizgāja savu ceļu. *

«Nabaga bērns,» murmulis nodomāja. «Jā- jā.» Un tad viņš sāka prātot par lapu telti, ko bija nolēmis sev uzcelt uz vecmāmuļas mā­jas drupām.

Murmulis visu dienu nopūlējās un jutās ār­kārtīgi jauki. Viņš darbojās, līdz satumsa un nekā vairs nevarēja redzēt, tad nogņris un laimīgs aizmiga un nākamajā rītā pamodās vēlu.

Kad viņš atnāca pie vārtiem pēc ēdiena, cirslītis jau bija tur nolicis grozu. Uz groza vāka bija uzlikta vēstule, ko bija parakstī­juši daudzi mazuļi. «Mīļais izpriecu tēvocīt,» murmulis lasīja. «Tu dabūsi itin visu, tāpēc ka esi tik labs, un varbūt mēs drīkstētu ieiet pie tevis un ar tevi parotaļāties, tāpēc ka tevi mīlam.»

Murmulis nesaprata nenieka, bet pakrūtē viņam sāka kņudēt baisma nojausma.

Un tad viņš redzēja. Pie režģu vārtiem ma­zuļi bija savākuši visu, ko bija izglābuši no sapostītā izpriecu laukuma. Tur bija krietni daudz mantu. Bet vairums saplēstas un ne­pareizi saliktas, tas viss izskatījās gauži ēr­mīgi — itin kā zaudējis jēgu. Pazaudēta, bet juceklīga koku, zīda gabalu, tērauda stiepļu, papīra un sarūsējušas dzelzs pasaule. Skumji un gaidu pilna tā raudzījās uz murmuli, un murmulis paniskās bailēs lūkojās uz to.

Tad viņš aizmuka parkā un noņēmās ar savu vientuļnieka būdiņu. Cēla un cēla, bet nekas labs nesanāca. Murmulis strādāja ne­pacietīgi, viņa domas bija citur, piepeši nogāzās jumts, un visa būdiņa saplaka.

— Ak nē, — murmulis teica. — Es ne­gribu. Tieši tagad esmu iemācījies pateikt «nē». Esmu pensionārs. Daru to, kas man tīk. Un itin nekā cita.

Viņš to teica vairāk reižu un ik reizi drau­došāk. Tad viņš piecēlās, izgāja cauri par­kam, atslēdza vārtus un sāka vilkt iekšā visu šo svētīto drazgu.

Mazuļi sēdēja uz augstā, sadauzītā mur­muļa parka mūra. Tieši kā pelēkie zvirbuļi, taču pavisam klusi.

Lāgiem kāds čukstēja: — Ko viņš dara tagad?

— Ššš, — cits atteica. — Viņš negrib tērzēt.

Murmulis bija sakāris laternītes un papīra rozes kokos un saplīsušās daļas iegrozījis starp koku stumbriem. Tagad viņš noņēmās ar to, kas kādreiz bijis karuselis. Nekādi ne­varēja sadabūt kopā, jo puse daļu trūka.

— Te nekas nesanāks! — viņš pikti sauca. — Nu paraugieties! Lūžņas un grabažas! Nē! Jūs nedrīkstat nākt un palīdzēt.

Pār mūra vainagu nošalca uzmundrinājuma un simpātijas vēsma, bet neviens neteica ne pušplēsta vārdiņa.

Tagad murmulis mēģināja uzcelt karuseli. Zirgus viņš nostādīja zālē un gulbjus strau­tiņā, citas daļas grozīja gan šā, gan tā un strā­dāja tik dedzīgi, ka mati slējās stāvus. «Leļļu

skapis!» viņš sarūgtināts domāja. «Vientuļ­nieka būdiņa. Iznāks tikai tingeltangelis uz mēslu kaudzes un kņada, un kliedzieni, kā tas bijis visā manā mūžā . . .»

Tad viņš paraudzījās augšup un sauca:

— Nesēdiet un neglūniet! Aizjoziet pie murmuļiem un pasakiet, ka es negribu rītu nekādas pusdienas! Labāk lai viņi atsūta nag­las un veserus, un sveces, un virves, un da­žas divu sprīžu platuma plankas un lai to dara žigli.