TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

— Un ko tu darīji ar to krustmāti? — Mija jautāja, un viņas acis zvēroja. — Tu viņu pa­matīgi iekaustīji?

— Tādiem ironizētājiem no tā ne silts, ne auksts nebūtu, — Tuutika atbildēja. — Es Ni­niju aizvedu pie sevis uz mājām. Un nu esmu viņu paņēmusi līdzi šurp, lai jūs viņu pada­rītu atkal redzamu.

Brītiņu valdīja klusums.

Tikai uz verandas jumta plakšķēja lietus. Visi blenza uz Tuutiku un prātoja.

— Vai viņa runā? — tēvs vaicāja.

— Nē. Bet krustmāte viņas kaklā pakārusi zvaniņu, lai zinātu, kur viņa atrodas.

Tuutika piecēlās un atkal atvēra dur­vis, — Ninij! — viņa sauca tumsā.

Verandā ieplūda dzedrais un valgais ru­dens gaiss, un gaismas trijstūris laukā apspī­dēja slapjo zāli. Pēc brītiņa tur ārā sāka ska­nēt zvaniņš, kā šaubīdamies — skaņa nāca augšup pa kāpnēm un apklusa. Ne visai augstu no grīdas gaisā šūpojās mazs sudraba zvaniņš melnā lentē. Ninij ai laikam bija ļoti tievs kakls.

— Nu tā, te nu būtu tava jaunā ģimene, — Tuutika teica. — Viņi dažkārt ir mazliet ēr­mīgi, bet visumā gauži jauki.

— Padod mazulītei krēslu. Viņa taču prot tīrīt sēnes? — tēvs vaicāja.

— Es par Niniju nezinu nenieka, — Tu­utika apgalvoja. — Tikai paņēmu viņu līdzi. Patlaban man citas darīšanas. Apmeklējiet mani kādreiz, tad pastāstīsiet, kā jums veicas. Pagaidām — sveiki!

Kad Tuutika bija aizgājusi, visi sēdēja klusi klusi un blenza uz tukšo krēslu un sudraba zvaniņu. Pēc kāda brītiņa gaisā lēnī- tiņām pacēlās viena gailenīte. Neredzamas ķepiņas notīrīja skujas un zemi un beidzot sagrieza sēni mazos gabaliņos un iemeta tos traukā. Gaisā pacēlās cita gailenīte.

— Aizraujoši! — Mija jūsmīgi izsaucās. — Pamēģiniet viņai iedot ko ēst. Gribētu re­dzēt, vai manāms, kad ēdiens noslīd vēderā.

— Vai jūs varat saprast, ko darīt, lai viņa kļūtu atkal redzama, — tēvs noraizējies iz­saucās. — Varbūt vajadzētu griezties pie ārsta?

— Pēc manām domām, tas neder, — mā­muļa iebilda. — Varbūt viņa kādu laiciņu grib palikt neredzama. Tuutika teica, ka viņa esot bikla. Man šķiet, būs labāk, ja mazulīti liksim mierā, kamēr izdomāsim ko prātīgāku.

Un tā notika.

Māmuļa uzklāja Ninijai gultu tukšajā augšistabā austrumu pusē. Kad mazulīte de­vās augšup pa kāpnēm, aiz viņas skanēja sudraba zvaniņš, nez kāpēc tas māmuļai atgā­dināja kaķi, kas reiz bija mitis viņu mājā. Blakus gultai māmuļa nolika ābolu, glāzi ar sulu un trīs raibas konfektes, kādas vakarā parasti izdalīja visiem. Tad viņa aizdedzināja sveci un sacīja: — Tagad Ninijai jāguļ. Guli, cik vien ilgi vari. Brokasta kafiju es no­likšu zem kafijas sildī-

tāja, un tā ilgi būs silta. Un, ja tevi pārņem bailes vai tu kaut ko vēlies, tad tikai nonāc lejā un pazvani.

Māmuļa redzēja, ka sega salocījās un maz­liet pacēlās augšup. Spilvenā bija iespiesta bedrīte. Māmuļa nogāja lejā un uzmeklēja vecmāmiņas piezīmes «Nevainojama mājas dziedniecība: pret ļaunām acīm, līdzeklis pret grūtsirdību, pret saaukstēšanos». Nē, tas ne­derēja. Māmuļa šķirstīja un meklēja. Beidzot viņa atrada kādu piezīmi, ko vecmāmiņa bija ierakstījusi, kad viņas roka jau krietni vien trīsējusi: «Gadījumam, ja paziņas kļūst mig­laini un grūti saredzami.» Nu jā. Paldies die­vam. Māmuļa izlasīja recepti, kas bija diez­gan sarežģīta. Tad viņa sāka maisīt Ninijai zāles.

Zvaniņš skanēdams slīdēja lejup pa kāp­nēm, solīti pa solītim, un pēc katra solīša mazs starpbrīdis. Trollītis Mumins šo skaņu bija gaidījis visu rītu. Bet ne jau sudraba zvaniņš viņu šoreiz tā satrauca. Tās bija ķepi­ņas. Pa kāpnēm lejup slīdēja Ninijas ķepiņas, ļoti mazas un gauži bailīgas ķepiņas ar cieši saspiestiem pirkstiņiem. Redzamas bija tikai ķepiņas, un tas izskatījās baismi.

Trollītis Mumins paslēpās aiz krāsns un kā apburts raudzījās uz ķepiņām, kas tipi­nāja pa verandu. Tagad viņa dzēra kafiju. Tasīte pacēlās un noslīdēja atpakaļ. Mazulīte ēda maizi ar marmelādi. Tasīte aizpeldēja pati uz virtuvi, nomazgājās un ierindojās bufetē. Ninija bija ļoti kārtīgs bērns.

Trollītis Mumins izšāvās dārzā un sauca: — Māmiņ! Viņa dabūjusi ķepiņas! Redzamas ķepiņas!

— Tā jau es domāju, — sēdēdama ābelē, māmuļa sacīja. — Vecmāmiņa bija gudra. Es darīju prātīgi, iemaisīdama Ninijas kafijā zāles.

— Lieliski! — tēvs izsaucās. — Un vēl jau­kāk būs, kad viņa parādīs purniņu. Mani kaut kas nomāc, ja man jārunā ar neredza­mām būtnēm. Un ar tādām, kas neatbild.

— Pst, — māmuļa brīdināja. Ninijas ķepi­ņas atradās zālē starp nokritušajiem āboliem.

— Dzi, Ninij! — sauca Mija. — Tu esi gu­lējusi kā murmulis. Kad tu parādīsi purniņu? Laikam tu izskaties briesmīgi neglīta, ja tev jāslēpjas.

— Ciet klusu, — trollītis Mumins brīdi­nāja. — Viņa apvainosies. — Viņš aizklun- kuroja pie Ninijas un teica:

— Neliecies par Miju ne zinis. Viņa ir dul- bure. Pie mums tu esi drošībā. Tev pat vairs nav jādomā par to baigo krustmāti. Viņa ne­var atnākt un tevi paņemt. . .

Tai mirklī Ninijas ķepiņas sāka bālēt, un zālē tās tik tikko varēja izšķirt.

— Mīlulīt, tu esi ēzelis, — māmuļa pikti teica. — Tik daudz tev taču jāsaprot, ka ma­zulītei nevar visu to būšanu atgādināt. Uzlasi ābolus un nerunā niekus.

Viņi lasīja ābolus.

Ninijas ķepiņas pamazām atkal kļuva re­dzamas, un tās kāpa kokā.

Bija jauks rudens rīts, ēnā purniņš mazliet

sala, bet saulē bija gluži kā vasarā. Pēc nakts lietus viss bija slapjš un krāsas mirdzošas un spilgtas. Kad visi āboli bija novākti vai no­purināti, tēvs atnesa pašas lielākās ābolu dzirnaviņas un viņi sāka malt biezeni.

Trollītis Mumins grieza dzirnaviņas, mā­muļa pildīja burkas, un tēvs tās aiznesa uz verandu. Mazā Mija sēdēja ābelē un dziedāja Lielo ābolu dziesmu.

Pēkšņi noklinkstēja.

Pašā dārza celiņa vidū gulēja liela biezeņa kaudze, kurā kā rasa mirdzēja stikla lauskas. Un tām blakus Ninijas ķepiņas, kas aši izbā­lēja un nozuda.

— Re nu, — māmuļa teica. — Tieši šo burku mēs mēdzām dot lapsenēm. Tagad mums to vairs nevajadzēs nest lejā uz pļavu. Un vecmāmiņa allaž mēdza sacīt, ja kas iz­aug no zemes, tam uz rudens pusi jādod dā­vana.

No jauna parādījās Ninijas ķepiņas un virs tām tievas kājiņas. Virs kājām neskaidri rē­gojās brūna brunču mala.

— Es redzu viņas kājas! — trollītis Mu­mins kliedza.

— Apsveicu, — mazā Mija atbildēja un lūkojās no koka lejup. — Nudien. Bet kādēļ tu staigā tādos kafijas brūnos lindrakos?

Māmuļa pamāja pati sev un iedomājās savu gudro vecmāmiņu un viņas mājas dziedniecību.

Augu dienu Ninija tipināja viņiem iepakaļ. Viņi gan pagrieza galvu uz zvaniņa skaņas pusi, bet pati Ninija viņiem vairs nelikās kaut kas sevišķs.

Novakarē viņi mazuli gandrīz bija aizmir­suši. Bet, kad visi jau bija apgulušies, mā­muļa savā lādē sameklēja sārtu šalli un uz­šuva mazu kleitiņu. Kad tā bija pabeigta, viņa to uznesa augšistabā austrumu pusē. Is­tabā svece jau bija izdzēsta. Māmuļa piesar­dzīgi uzlika kleitiņu uz krēsla. Pēc tam no atlikušās drēbes vēl apvīlēja platu lenti matiem.

Māmuļa jutās ārkārtīgi līksma. Bija gluži tāpat, it kā viņa atkal šūtu kleitas lellēm. Un jaukākais bija tas, ka nevarēja zināt, vai lel­lei ir dzelteni vai melni mati.