TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

— Dievs ar viņiem, — tēvs aizskarts no­teica, izkāpa no laivas un sekoja zalkšiem. — Ja es vaicāju, vai piestāsimies krastā, un redzu, ka mēs to darām, tad taču jūs varējāt atbildēt. Pateikt tikai dažus vārdus, lai es vis­maz justu, ka esmu sabiedrībā. — Tomēr viņš to teica gauži klusi, vairāk gan pats sev.

Stāvs un glums kalns, neparasta sala, kas skaidri rādīja, ka vēlas, lai to liek mierā. Tur nebija nevienas puķes, pat ne sūnu, itin nekā — tikai no jūras izniris kalns, dusmīgs.

Pēkšņi tēvs atklāja kaut ko briesmīgi nepa­tīkamu un dīvainu. Sala bija pārpilna ar sar­kaniem zirnekļiem. Ļoti sīciņi, bet neskaitāmi tie mudžēja kā sarkans paklājs pār melno kalnu.

Neviens pats nestāvēja mierā, bet šaudījās apkārt, cik aši vien nesa kājeles, šķita, ka visa sala kustētos un rāptos mēnesnīcā.

Tēvs aiz pretīguma bija galīgi nomākts.

Viņš pacēla kājas, viņš aši glāba savu asti un to pamatīgi nopurināja, meta visapkārt skatienus, vai neieraudzīs kaut vienu vienīgu mazu plankumiņu, kur nebūtu zirnekļu, bet tāda neredzēja.

— Es nemaz negribu jūs mīdīt, — viņš murmināja. — Pasarg dievs, — ak, kāpēc es nepaliku laivā … To ir pārlieku daudz, tas jau vairs nav dabiski, ka to ir tik daudz un visi no vienas pašas sugas . .. visi pilnīgi līdzīgi.. .

Nevarīgi viņš palūkojās pēc baltajiem zalkšiem un ieraudzīja to siluetus augstu kalnā pret mēnesi. Viens no tiem bija kaut ko atradis, bet tēvs nevarēja saskatīt, ko īsti.

Starp citu, viņam tas bija vienaldzīgi. Viņš devās atpakaļ pie laivas, purinādams kājas kā kaķis. Zirnekļi sāka rāpties uz viņu, un tas viņu ārkārtīgi un nepatīkami satrauca.

Viņi rāpās arī pa virvi, gara sarkana verze, un sāka klaiņot pa margām.

Mumina tēvs apsēdās pēc iespējas tālāk pūpē.

«Tas jau ir kā murgs,» viņš domāja. «Tad cilvēks uztraucas no miega, pamodina mā­muļu un saka: «Mīļā, cik tas baigi, cik tas bija baigi, zirnekļi — tu nevari pat iedo­māties …»»

Un viņa atbild: «Ak vai, tu nabadziņš, bet tu taču redzi, te nav neviena paša, tas bijis tikai sapnis …»

Baltie zalkši lēnām atgriezās.

Tajā pašā mirklī ikviens zirneklītis aiz bai­lēm saslējās uz pakaļkājelēm, apgriezās un pa virvi traucās uz klinti.

Baltie zalkši iekāpa laivā un pagrūda to jūrā. Laiva ieslīdēja melnajā ēnā zem klints uz mēness celiņa.

— Paldies dievam, ka jūs atnācāt! — tēvs patiesi atvieglots izsaucās. — Lai nu tas būtu kā būdams, bet es nekad neesmu varējis ciest zirnekļus; tie ir tik mazi, un ar tiem nevar runāt. Vai jūs atradāt kaut ko jauku?

Baltie zalkši uzmeta viņam ilgu un dzel­tenu mēness skatienu un klusēja.

— Es jums vaicāju, vai jūs atradāt kaut ko jauku? — tēvs atkārtoja, un viņa deguns pie­tvīka. — Ja jau tas ir kāds noslēpums, tad paturiet to pie sevis. Bet vismaz pasakiet, vai kaut ko atradāt.

Baltie zalkši klusēja un raudzījās uz viņu. Tad trollis Mumins pavisam pietvīka un brēca:

— Vai jums patīk zirnekļi? Vai jums tie patīk vai ne? Gribu to uz vietas zināt!

Ilgajā klusumā, kas iestājās, viens baltais zalktis paspēra soli uz priekšu un izpleta ķe­pas. Varbūt viņš kaut ko teica — jeb varbūt tas bija tikai vējš, kas šalkoja pār ūdeni.

— Atvainojiet, — tēvs nedroši sacīja, — es saprotu. — Pēc viņa domām, baltais zalktis bija paskaidrojis, ka tam pret zirnekļiem nav nekādas īpašas nostājas. Varbūt viņš arī bija žēlojies par kaut ko, kam nevar līdzēt. Par bēdīgo faktu, ka baltais zalktis un Mumina tēvs nevar viens otru saprast un sarunāties. Varbūt viņš jutās vīlies un domāja, ka tēvs izturējies bērnišķīgi. Trollis Mumins klusi no­pūtās un nevarīgi vēroja baltos zalkšus. Tad viņš ieraudzīja, ko zalkši bija atraduši. Tas bija neliels bērzu tāss vīstoklītis, viens no tā­diem, ko jūra satīņā un izmet krastā. Nekas cits. To attin kā dokumentu, tā iekšpuse ir balta un gluda kā zīds, bet, tiklīdz to palaiž vaļā, tas atkal saritinās. Tieši kā maza dūrīte, kas glabā sevī kādu noslēpumu. Muminu mā­muļa tādas tāsis mēdza aplikt ap kafijas kan­nas rokturi.

Laikam gan šajā vīstoklītī glabājas kāds ļoti svarīgs noslēpums. Bet tēvu vairs nemo­cīja ziņkāre. Viņš mazliet sala un saritinājās

laiva uz gulēšanu. Baltie zalkši aukstumu ne­jūt, tikai elektrību.

Un viņi nekad neguļ.

Troļļa Mumina tēvs atmodās rītausmā. Viņa mugura bija pavisam stīva, un viņš briesmīgi sala. Zem cepures malas viņš sa­skatīja margu gabaliņu un pelēkas jūras trij­stūri, jūra cēlās un grima, un atkal cēlās. Viņu bija pārņēmis nelabums, un viņš nemaz nejutās kā tēvs, kas devies dēkās.

Viens baltais zalktis sēdēja uz airsola, sa­griezies mazliet šķībi pret tēvu, un tēvs sle­pus viņu vēroja. Tagad zalkša acis bija pe­lēkas. Ķepiņas bija veidotas ļoti smalki, un tās kustējās lēnām kā naktstauriņa spārni. Varbūt tās tērzēja ar citiem zalkšiem vai var­būt kaut ko domāja. Viņa galva bija apaļa, bez jebkādas kakla iezīmes. «Gluži kā gara, balta zeķe,» Mumina tēvs domāja. <

Tagad viņam kļuva pavisam nelabi. Viņš atcerējās savu vakarvakara uzvedību. Un zir­nekļus. Pirmo reizi mūžā viņš redzēja, ka zir­nekļi izbīstas.

— Ak vai, — tēvs murmināja. Viņš gribēja pacelties sēdus, bet ieraudzīja tāss vīstoklīti un tūdaļ sastinga. Ausis zem cepures sacēlās gaisā. Vīstoklītis atradās smeļamā kausā, kas bija nolikts uz airsola un līdzi laivai lēnām zvalstījās.

Mumintēvam aizmirsās viss nelabums. Viņa ķepiņas piesardzīgi virzījās tuvāk vīstoklim. Viņš aši palūkojās uz baltajiem zalkšiem, to acis, kā parasti, bija pievērstas apvārsnim. Nu viņš bija satvēris tāss vīstoklīti ķepiņā un lēnltiņām vilka sev klāt. Tai pašā mirklī viņš juta elektrisku triecienu, tas nebija spēcīgāks par to, kādu var dabūt no kabatas laternītes baterijas. Tomēr viņš to izjuta līdz pašam pa­kausim.

Brītiņu viņš gulēja pavisam rāmi, lai no­mierinātos, pēc tam sāka lēnām attīt noslē­pumaino dokumentu. Tā bija parasta balta bērza tāss. Nekāda dārgumu karte. Itin nekas.

Varbūt tā bija tikai vizītkarte, ko baltais zalktis pasvieda uz katru vientuļu salu, lai to atrastu citi baltie zalkši? Varbūt tas ma­zais elektriskais trieciens dod tādu pašu pa­rastu pārdzīvojumu, kādu rada patīkama vēs­tule? Jeb varbūt zalkši prot lasīt neredzamu rakstu, par kādu parastiem troļļiem nav ne jausmas? Trollis Mumins vīlies ļāva tāss vīs- toklītim atkal saritināties un pacēla acis.

Baltie zalkši rāmi lūkojās uz viņu. Mumin- tēvs pietvīka.

— Mēs taču atrodamies vienā laivā, — viņš teica. Un, negaidīdams atbildi, viņš pa­plēta ķepiņas, kā to bija darījuši baltie zalkši, nevarīgi, kā žēlodamies un nopūzdamies.

Tad ar vieglu šalku uzvilktajos mastos vi­ņam atbildēja vējš. Jūra vēla ap viņiem sa­vus pelēkos viļņus līdz pašai pasaules malai, un trollis Mumins ar zināmu grūtsirdību do­māja: «Ja šitā ir palaidnīga dzīve, tad gribu apēst savu cepuri.»

Salas ir visai dažādas, bet, ja tās ir diezgan mazas un atrodas diezgan tālu jūrā, tad tās visas ir gaužām vientuļas un skumjas. Tikai vēja virzieni ap tām mainās, un dzeltenais mēness noriet, un jūra naktīs kļūst melna, bet salas ir nemainīgas, vienīgi dažkārt tās ap­meklē baltie zalkši. Starp citu, tās gandrīz nemaz nevar saukt par salām. Tās ir šēras, klints bluķi, aizmirstas zemes strēles, kas varbūt iegrimst jūrā pirms saullēkta un nak­tīs iznirst, lai pavērtos apkārt. Par tām tik maz kas zināms. Baltie zalkši ikvienu no tām apciemoja. Dažreiz, viņus tur gaidot, gulēja mazs tāss vīstoklītis. Dažreiz neatradās itin nekas, sala izskatījās kā spīdīga roņa mugura, ap kuru skalojās viļņi; vai arī tās bija dažas saskaldītas augstu, sarkanu aļģu ņudzekļu apņemtas klintis. Bet uz katras salas augstu pašā smailē baltie zalkši pameta mazu, baltu tāss vīstokli.