TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

— Tam ir sava nozīme, — troļļu tēvs do­māja. — Kaut kas par visu svarīgāks. Un es esmu nolēmis sekot viņiem, kamēr noskaid­rošu, kas tas īsti ir.

Viņi vairs nesatika sarkanos zirnekļus, taču trollis Mumins vienmēr palika laivā, kad viņi piestājās krastā. Jo salas viņā modināja atmiņas par citām salām, kas bija palikušas aiz muguras, par salām, uz kurām brauca iz­priecās, par lekniem ģimenes līčiem, teltīm un sviesta trauciņiem, kurus nolika ēnā zem laivas, un smiltīs paslēptām sulas pudelēm, un peldbiksītēm, kas žāvējās uz kāda akmens … Protams, ka viņš itin nemaz neilgojās pēc šīs mierīgās verandas dzīves.

Viņā tikai aši iedzirkstījās kāda doma, kas viņu nomāca. Kaut kas pavisam niecīgs, ko vēlāk atkal aizmirsa.

Starp citu, tēva domu gaita bija kļuvusi gluži cita. Aizvien mazāk viņš prātoja par to, ko bija pieredzējis savā labajā un raibajā dzīvē, un tikpat maz domāja par to, ko vi­ņam dos visas nākamās dienas.

Viņa domas slīdēja tāpat kā laiva, bez at­miņām un sapņiem, tās bija kā pelēkie, rito­šie viļņi, kuriem nebija pat vēlēšanās nokļūt līdz apvārsnim.

Viņš vairs nemēģināja tērzēt ar baltajiem zalkšiem. Viņš blenza jūrā tāpat kā tie, viņa acis bija kļuvušas tādas pašas blāvas kā tiem

un pieņēma debesu mainīgo krāsu. Kad pretī iznira jaunas salas, viņš pat nepakustējās, tikai aste paris reižu atsitās pret airsolu.

«Es baidos,» kādreiz, kad viņi slīdēja uz priekšu pa kādu garu, rāmu bangu, troļļu tevs nodomāja, «es baidos, vai nesāku kļūt līdzīgs baltajam zalktim.»

Todien bija ļoti karsts, un pret novakari virs jūras sacēlās migla. Tā bija smaga, dī­vaina sarkandzeltena migla, — pēc tēva do­mām, tā šķita draudīga un it kā dzīva.

Jūras čūskas nošņācās un dažreiz iznira no ūdens, trollis Mumins lāgiem redzēja tās pa­zibam. Apaļa, tumša galva un baiļu pilnas acis, kas vērās pret baltajiem zalkšiem, tad strauja kustība ar asti un mežonīga bēgšana miglā.

«Viņas ir tikpat izbijušās kā zirnekļi,» tēvs domāja. «Visi baidās no baltajiem zalkšiem.»

Klusumu pārtrauca attāli pērkona grandi, pēc tam viss atkal bija kluss un nekustīgs.

Troļļu tēvam allaž bija šķitis, ka pērkona negaiss ir ārkārtīgi satraucošs. Tagad viņš nejuta itin nekā. Viņš bija pilnīgi brīvs, bet itin nekas vairs viņu nepriecēja.

Un tieši tajā mirklī no miglas iznira cita laiva, tajā bija liela kompānija. Pēkšņi troļļu tēvs jutās atkal kā īsts trollis, viņš vicināja ar cepuri, māja ar rokām un sauca. Svešā laiva īrās viņiem pretī. Laiva bija balta, un baltas bija buras. Arī tie, kas sēdēja laivā, bija balti. ..

— Ak šitā gan, — troļļu tēvs teica. Viņš redzēja, ka sēdētāji bija baltie zalkši, un tad viņš apsēdās un vairs nemāja.

Abas laivas slīdēja uz priekšu, nemaz ne­sasveicinādamās.

Un tad no tumšās miglas iznira laiva pēc laivas, gluži kā ēnas tās slīdēja uz vienu pusi un visās sēdēja baltie zalkši. Dažreiz septiņi, dažreiz pieci — vai vienpadsmit, reizēm pat viens vienīgs zalktis, bet katrā ziņā nepāra skaitlis.

Migla vēlās tālāk, tā aizslīdēja nokrēslā, kas arī bija sārti dzeltena. Visa jūra bija pilna ar laivām. Tās pavērsa ķīļus pret jaunu salu, garu, bez kokiem un bez kalniem.

Atkal nogranda pērkons. Tas atradās kaut kur tajā varenajā melnumā, kas cēlās aug­stāk un augstāk pie apvāršņa.

Laiva pēc laivas piestāja krastā un nolaida buras. Vientulīgais krasts tagad ņudzēt ņu­dzēja, pilns balto zalkšu, kas jau bija izvil­kuši laivas un stāvēja un klanījās cits citam.

Cik vien acis saredzēja, visapkārt klaiņoja

baltas, svinīgas radības un klanījās cita citai. Tās paklusi čukstēja un nepārtraukti māja ar ķepiņām. Ap tām čaukstēja piekrastes zāles.

Tēvs stāvēja mazliet savrup — izmisis viņš pūlējās atrast savus baltos zalkšus. Vi­ņam tas bija ļoti svarīgi. Tie taču bija vie­nīgie, kurus viņš daudzmaz pazina .. .• Nu jā, pavisam maz. Bet tomēr.

Taču tie bija ņudzeklī pazuduši, viņš neva­rēja saskatīt nekādu starpību, un pēkšņi viņu pārņēma tādas pašas bailes kā zirnekļu salā. Viņš uzvilka cepuri uz pašām acīm un pūlē­jās izskatīties draudošs un bezrūpīgs.

Cepure bija vienīgais noteiktais un absolū­tais šajā dīvainajā salā, kur viss bija balts un čaukstošs, un nenoteikts.

Trollis Mumins vairs lāgā nepaļāvās pats uz sevi, bet cepurei viņš ticēja; tā bija melna kā ogle un noteikta, un tās iekšpusē troļļu māmuļa bija iekrāsojusi Tr. T. no Tr. M., lai šī cepure atšķirtos no visām citām augstajām cepurēm pasaulē.

Krastā bija piestājusies pēdējā laiva, to iz­vilka, un baltie zalkši vairs nečaukstēja. Viņi pievērsa savas sarkani dzeltenās acis tēvam visi uzreiz un tad tuvojās viņam.

«Viņi grib kauties,» troļļu tēvs domāja, un viņa galva tūliņ kļuva skaidra, un tajā modās interese. Tieši tajā brīdī viņā modās vēlēša­nās kauties, vienalga, ar ko, tikai kauties un kliegt, un viņš bija pārliecināts, ka visi citi alojas un tāpēc pelnījuši pērienu.

Bet baltie zalkši nekad nekaujas, tāpat ne­runā pretī un ne pret vienu nejūt nepatiku, vispār nekā nejūt.

Viņi pienāca cits pēc cita, lai palocītos, simtiem, un tēvs noņēma cepuri un locījās tik ilgi, kamēr galva sāka sāpēt, un viņam māja simtiem ķepiņu, līdz arī viņš pats aiz tīrā no­guruma sāka māt pretī.

Kad viņam garām bija aizgājis pēdējais baltais zalktis, troļļu tēvs bija galīgi aizmirsis par savu vēlēšanos kauties. Viņš bija atkal laipns un pieklājīgs un sekoja pa čaukstošo zāli, turēdams ķepās cepuri.

Negaiss tagad bija savilcies augstu pie de­besīm un slīga pār viņiem kā draudīga siena. Virs viņiem traucās vējš, ko viņi nevarēja just, dzenādams mazas, saraustītas mākoņu skrandas, it kā tās bailēs bēgtu.

Cieši pār jūru liesmoja zibens ašā un ni­ķīgā gaismā — uzliesmoja un nodzisa, un no jauna uzliesmoja.

Baltie zalkši bija sapulcējušies salas vidū. Gluži kā jūras putni pirms negaisa viņi pa­griezās pret dienvidiem, no kurienes nāca negaiss. Cits pēc cita viņi sāka spīdēt kā nakts spuldzītes, uzliesmoja taktī ar zibšņiem, un zāle ap viņiem čaukstēja, kā elektrības pielādēta.

Troļļa tēvs atgūlās atmuguriski un raudzī­jās krastmalas bālajā zālājā. Smalkas, gaišas lapas pret tumšajām debesīm. Mājās bija dī­vāna spilvens, izrakstīts ar papardes lapām, to bija darinājusi māmuļa. Gaišzaļas lapas uz ogļu melna fona. Spilvens bija ļoti skaists.

Negaiss tuvojās. Tēvs juta ķepiņās vieglus triecienus un piecēlās sēdus. Gaisā bija ma­nāms lietus.

Pēkšņi balto zalkšu ķepiņas sāka plīvot kā kodes spārni. Zalkši locījās šurp un turp, kla­nījās un dejoja, un pa visu vientuļo salu bija dzirdama smalka odu sīkoņa. Balto zalkšu gaudas, vientuļas un ilgainas, skanēja kā vējš pudeles kaklā. Tēvu pārņēma nevaldāma dziņa darīt tāpat. Locīties uz priekšu un atpa­kaļ, gaudot un locīties, un čabēt.

Viņa ausīs kaut kas iedūrās, un ķepiņas sāka māt. Viņš piecēlās un lēnītiņām devās pie zalkšiem. «Viņu noslēpumam ir kāds sa­kars ar negaisu,» viņš domāja. «Viņi meklē negaisu un ilgojas pēc tā…»

Tumsa slīga pār salu, un zibšņi šāvās tieši lejup, balti un draudīgi šņācoši. Tālē no jū­ras brāzās vējš, tuvāk un tuvāk, un tad sāka plosīties negaiss, tik nevaldāms negaiss, kādu tēvs nekad nebija pieredzējis.