TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

— Nabaga kundze! — Snifs izsaucās. — Vai tad viņa nevarēja paņemt līdzi kādu mazu mantiņu?

— Nē, — Susuriņš atbildēja. — Tas ir aiz­liegts. Bet tagad ciet klusu un klausies. Kādā naktī viņa gulēja, blenza griestos un prātoja, prātoja. Visapkārt daudz skaistu mēbeļu, uz tām brīnišķīgi nieciņi, it visur mantas — uz grīdas, pie sienām, pie griestiem, skapjos un lādēs — un pēkšņi viņai sāka likties, ka visas šīs mantas, kas nedod ne

mazākā mierinājuma, viņu smacē. Tad viņai ienāca prātā kāda doma. Šī doma bija tik jauka, ka māmuļas mātesmāsa sāka sevī smie­ties, viņa tūdaļ jutās tīri mundra un piecēlās, lai ap­domātos.

Viņa bija izlēmusi, ka visu, kas viņai atrodas ap­kārt, atdos prom, lai istabās

būtu vairāk gaisa. Tas ir nepieciešams, ja vēderā šķērsām guļ kauls un bez tam pati vienā mierā grib apcerēt Amazones upi.

— Cik muļķīgi, — Snifs vīlies bilda.

-— Tas nemaz nebija muļķīgi, — Susuriņš atteica. — Viņa jutās ārkārtīgi jautri, tā sē­dēdama un prātodama, ko katram dos.

Viņai bija daudz radu, un viņa pazina dau­dzus radījumus, saproti, tā jau var būt, lai gan draugu nav. Nu, viņa pēc kārtas domāja par ikvienu un kas kuram vislabāk patiks. Tā bija līksma rotaļa.

Starp citu, muļķe viņa nebija. Man viņa iedāvāja mutes harmonikas. Tev laikam ne­kad nav ienācis prātā, ka tās ir no zelta un žakarandas? Nu, labi. Viņa domāja tik gudri, ka ikviens saņēma tieši to, kas viņam visla- bak derēja un pec kā viņš visu laiku bija ilgojies.

Māmuļās mātesmāsā turklāt saprata, kā iz­darīt pārsteigumu. Visu viņa aizsūtīja saiņos, un tiem, kas tos atraisīja, nebija ne mazākās nojausmas, kas sūta šo dāvanu (tie nekad ne­bija bijuši dāvinātājas mājā, jo viņa baiļojās, ka tie kādu mantiņu nesaplēš).

Viņu uzjautrināja domas par saņēmēja pārsteigumu, tā prātojumiem un minēju­miem, un tad viņa jutās sevišķi apmierināta.

Apmēram kā tā lauma, kas viegli izpilda vēlmes un pēc tam aiztraucas prom.

— Bet es Cedriku neaizsūtīju sainītī, — Snifs izsaucās, izvalbījis acis. — Un es arī nemiršu!

Susuriņš nopūtās. — Tāds nu tu esi, — viņš bilda. — Bet pamēģini noklausīties labu stāstu, kas neskar tevi pašu. Un padomā ari mazliet par mani. Šo stāstu es paglabāju tieši tev, un dažreiz man patīk stāstīt. Nu, labi. Tai pašā laikā notika vēl kaut kas. Māmiņas mātesmāsa pēkšņi naktīs varēja gulēt, un die­nās viņa sapņoja par Amazones upi un lasīja grāmatas par dziļjūras nirējiem, un zīmēja māju tiem bērniem, kurus neviens negribēja pieņemt. Viņa jutās līksma, tāpēc arī pati kļuva patīkamāka nekā parasti, un citiem ar viņu bija labi. Man krietni jāapskatās, — viņa domāja. — Pēkšņi man radušies draugi, un es nepagūšu sarīkot viņiem lielās dzīres, par kurām sapņoju jaunībā.

Un viņas istabās aizvien vairāk vēsmoja gaiss. Sainis pēc saiņa aizgāja savu ceļu, un, jo mazāk mantu palika, jo vieglāk bija elpot. Beidzot viņa staigāja pa savām tukšajām is­tabām un jutās kā balons, kā priecīgs ba­lons, kas grasās pacelties gaisā …

— Uz debesīm, — Snifs drūmi piebilda.

— Paklausies …

•— Nepārtrauc mani visu laiku, — Susuriņš viņu apsauca. — Manu, ka tu šim stāstam esi par mazu. Bet es tomēr turpināšu. Labi. Pa­mazām visas istabas kļuva tukšas, un māmi : ņas mātesmāsai bija palikusi tikai gulta.

Tā bija plata, tā saucamā «debesu gulta», un, kad ieradās viņas jaunie draugi, viņiem pietika telpas gultā, mazākie uzrāpās uz bal­dahīna. Viņi visi jutās ārkārtīgi jautri, un mājasmāte raizējās vienīgi, ka nepagūs sarī­kot lepnās dzīres.

Viņi mēdza cits citam stāstīt baismīgus un jautrus notikumus, un kādā vakarā …'

— Dzi, nu pietiek, — Snifs nikni sauca.

— Tu esi tieši tāds pats kā trollītis Mumins. Es zinu, kā viss notika. Viņa atdeva arī gultu un tad devās uz debesīm un jutās varen ap­mierināta, un man nevajadzēja atdot tikai Cedriku, bet visu, kas man pieder, un turklāt vēl nomirt!

— Tu esi ēzelis, — Susuriņš atcirta, — vai vēl ļaunāk. Tu sabojā katru stāstu. Es gribu pastāstīt, ka manas māmiņas mātesmāsa par šiem jocīgajiem stāstiem smējās tik skaļi, ka no viņas vēdera izlidoja ārā kauls un viņa atkal bija pilnīgi vesela.

— Tas taču nevar būt! Nabaga mātes­māsa! — Snifs sauca.

— Kādēļ tu viņu sauc par nabagu? — Su- suriņš vaicāja.

— Nu, viņa taču bija atdevusi visu savu mantu, — Snifs attrauca. — Un gluži par veltiI Viņa nenomira! Vai pēc tam viņa visu atprasīja?

Susuriņš pakšķināja savu kaļķīti un sa­rauca uzacis.

— Ak tu mazais muļķa dzīvnieciņ, — viņš teica. — Viņa par to sacerēja jauku stāstu. Un tad sarīkoja dzīres. Un uzcēla vientuļiem bērniem māju. Izmācīties par nirēju — tam viņa bija par vecu, bet vulkānu viņa dabūja re­dzēt. Pēc tam viņa aizbrauca uz Amazones upi. Tas ir pēdējais, ko mēs par viņu dzirdējām.

— Ceļojums maksā naudu, — praktiskais Snifs teica. — Viņa taču visu bija izdāļājusi.

— Vai patiesi? — Susuriņš vaicāja. — Ja tu būtu klausījies uzmanīgi, tad zinātu, ka «debesu gulta» viņai palika, un tā, mīļais Snif, bija darināta no tīra zelta un piebāzta ar dimantiem un karneoliem.

> i

Kas attiecas uz Cediiku, tad Lēnpiāte, no topāziem darinādama savai meitai auskarus, Cedrikam pagatavoja melnas pogu acis. Sniis viņu atrada aizmirstu lietū un pārnesa mājās. Mēnešsakmeni diemžēl bija aizskalojis lietus, un to vairs neatrada. Taču Sniis joprojām mī­lēja Cedriku, kaut arī tikai pašas mīlestības dēļ. Un tas viņam savā ziņā dara godu.

Autora piez.

Viens no murmuļiem stāvēja uz jumta un šķūrēja nost sniegu. Ķepiņās viņam bija dzel­teni vilnas dūrainīši, un tie pamazām kļuva slapji un nepatīkami. Tad viņš tos nolika uz dūmeņa un šķūrēja tālāk bez tiem. Beidzot viņš bija attīrījis jumta lūciņu.

— Ak tad šeitan tā ir, — murmulis teica. — Un viņi tur lejā guļ. Guļ un guļ, un guļ. Kamēr dažs labs pūlas vaiga sviedros tikai tāpēc, ka tuvojas Ziemsvētki.

Viņš uzrāpās uz lūkas un, tā kā bija aiz­mirsis, vai tā iziet uz āru vai iekšu, uzma­nīgi pamīņājās. Lūka uzreiz nogrima lejup, un murmulis ievēlās sniegā un tumsā, un vi­sos tajos krājumos, ko Mumina ģimene bija salikusi bēniņos, lai vēlāk varētu tos izman­tot.

Murmulis kļuva gauži nervozs, un turklāt viņš nebija visai drošs, kur nolicis savus dzel­tenos dūrainīšus. Viņš bija sevišķi iemīļojis tieši šos dūrainīšus.

Tad viņš tipināja lejup pa kāpnēm, atrāva

vajā durvis un pikti sauca: — Tuvojas Ziem­svētki! Jūs man esat apnikuši ar savu gulšņā- šanu, un tagad jebkuru brīdi var iestāties Ziemsvētki!

Lejā, kā parasti, ziemas miegā gulēja Mu­mina ģimene. Viņi jau bija gulējuši vairākus mēnešus un nodomājuši gulēt līdz pavasa­rim. Miegs bija viņus klusi un tīkami ieaijā­jis kādā garā, siltā vasaras pēcpusdienā. Pēk­šņi trollīša Mumina sapņos sāka vēdīt ne­miers un salts gaiss. Un nez kas rāva nost segu un kliedza, ka šī padarīšana viņam esot apnikusi un ka tuvojoties Ziemsvētki.

— Vai tad jau iestājies pavasaris? — trol­lis Mumins murmināja.

— Pavasaris? — murmulis nervozi atvai- cāja. — Tie ir Ziemsvētki, vai tu saproti? Un es nekā neesmu iegādājies un nekā neesmu nokārtojis, un viņi mani atsūtīja, lai izrokot jūs no miega. Dūraiņi laikam gan pazuduši. Un visi skraida apkārt kā negudri, un nekas nav kārtībā …