TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Pēc tam murmulis atkal uzklunkuroja aug­šup pa kāpnēm un izlīda ārā pa lūku.

— Māmuļ, modies! — trollītis Mumins iz­bijies sauca. — Noticis kas baismīgs. Viņi to sauc par Ziemsvētkiem.

— Ko tu ar to gribi teikt? — māmuja vai­cāja un pabāza ārā purniņu.

— Es lāgā nezinu, — viņas dēls atbildēja. — Bet nekas nav kārtībā, un nez kas pazudis, un visi skraida apkārt kā negudri. Varbūt at­kal būs plūdi.

Piesardzīgi viņš paraustīja Snorkes jaun­kundzi un čukstēja:

— Nesabaidies, noticis kaut kas briesmīgs.

— Mieru, — Mumina tēvs sacīja. — Vis­pirms jāsaglabā miers.

Un tad viņš piecēlās un uzvilka pulksteni, kas bija apstājies kādā oktobra dienā.

Viņi sekoja murmuļa slapjajām pēdām un izrāpās uz Muminu mājas jumta.

Debesis bija, kā parasti, zilas, tāpēc šoreiz nevarēja būt runa par vulkāna izvirdumu. Bet visa ieleja un pauguri, un koki, un upe, un ari māja — viss piesvaidīts ar slapju vati. Ārā bija auksts, vēl aukstāks nekā aprīlī.

— Vai ta to te sauc par Ziemsvētkiem? — tēvs izbrīnījies vaicāja. Viņš paņēma ķepās vati un raudzījās uz to. — Nez vai tā izau­gusi no zemes, vai? — viņš prātoja. — Jeb vai nokritusi no debesīm. Ja tā kritusi uz­reiz, tai vajadzēja būt ļoti nepatīkamai sa­jūtai.

— Bet, tētuk, — tas taču ir sniegs, — trol- lītis Mumins skaidroja. — Es zinu, ka tas ir sniegs un ar joni tas nekrīt lejā.

— Ak tā tu saki, bet katrā gadījumā patī­kami tas nevar būt, — tēvs atteica.

Viņiem garām aizbrauca murmuļa mātes­māsa, vezdama viz ragaviņām eglīti.

— Re nu, beidzot jūs esat uzmodušies, — viņa vienaldzīgi noteica. — Pielūkojiet, ka līdz tumsai būtu sameklēta eglīte.

— Bet kādēļ? — Mumina tēvs vaicāja.

— Tagad man nav laika noņemties ar jums, — mātesmāsa atbildēja un traucās tālāk.

— Līdz tumsai, — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Viņa teica, līdz tumsai. Baismī­gais notiks vakarā …

— Laikam gan nepieciešama egle, lai tiktu sveikā cauri. Es ne velna nesaprotu, — t^vs purpināja.

— Es arī ne, — māmuļa padevīgi piebilda

— Tikai paņemiet kaklautus un siltas kurpes, kad iesiet pēc tās egles. Es pa to laiku mēģi­nāšu iekurt krāsni.

Tēvs nolēma par spīti draudošai katastro­fai necirst nevienu no savām eglēm, jo tās gribējās saudzēt. Viņi pārrāpās pāri Lēnprā- tes žogam un izvēlējās lielu, skaistu egli, ar kuru viņa pati nekā nevarēja iesākt.

— Tu domā, mums vajadzētu zem.tās pa­slēpties? — Trollītis Mumins vaicāja.

— Nezinu, — tēvs atbildēja un tikai cirta tālāk. — Es itin nekā nesaprotu.

Viņi jau bija nokļuvuši gandrīz līdz upei, kad pretī traucās Lēnprāte, apkrāvusies ar turzām un saiņiem.

Lēnprātes seja bija tumši pietvīkusi, un viņa pati tā satraukta, ka, paldies dievam, savu egli nepazina.

•— Spiešanās un drūzmēšanās, — viņa klie­dza. — Nevajadzētu pieļaut, ka šie slikti audzinātie ežuki… Kā es nupat teicu Misai, kauna lieta…

— Egle, — izsaucās troļļa Mumina tēvs un izmisis ieķērās Lēnprātes kažoka apkaklē.

— Ko tad ar egli dara?

— Ar egli? — izmisusi sauca Lēnprāte. — Ar egli? Ai, cik šausmīgi! Nē, tas nav pa­ciešanas! Tā taču jāuzpoš … kā gan es pa- gūšu…

Tad viņas sainīši izbira sniegā un cepure noslīdēja pār purniņu, un viņa aiz uztrau­kuma turpat vai sāka raudāt.

Mumina tēvs pašūpoja galvu un atkal uz­vēla plecos egli.

Mājās māmuļa bija iztīrījusi verandu un nolikusi pa rokai glābšanas jostas un aspi­rīnu, un tēva bisi, un siltos apliekamos. Ko var zināt!

Ierāpies dīvāna stūrītī, sēdēja kāds ķipa- riņš un dzēra tēju. Viņš-bija tupējis sniegā zem verandas un izskatījies tik nožēlojams, ka māmuļa bija ieaicinājusi viņu iekšā.

— Tā, te nu būs egle, — trollīša Mumina

tēvs sacīja. — Kaut jele mēs zinātu, kam tā vajadzīga. Lēnprāte apgalvoja, to vajagot uz­post.

— Tik lielu drēbju mums nav, — māmuļa noraizējusies atteica. — Diezin ko viņa ar to gribēja sacīt?

— Ai, cik skaista! — mazais ķipariņš iz­saucās un aiz bikluma aizrijās ar tēju un no­žēloja, ka vispār runājis.

— Vai tu zini, kā uzpost egli? —.Snorkes jaunkundze vaicāja.

Ķipariņš gauži pietvīka un čukstēja: — Ar skaistām lietām. Cik vien skaisti iespējams. Esmu to dzirdējis. — Tad viņu atkal pārņēma biklums, viņš aizsedza sejiņu ar ķepiņām, ap­gāza tējas tasīti un pazuda ārā pa verandas durvīm.

— Palieciet brītiņu rāmi — es tagad do­māju, — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Ja egle jāuzpoš pēc iespējas skaistāk, tad gan nav domājams, ka no briesmām zem tās slēp­jas, briesmas drīzāk jāmēģina savaldzināt. Nu es sāku visu saprast.

Viņi egli tūdaļ iznesa pagalmā un iesprauda to stingri sniegā. Un tad sāka to uzpost no

augšas līdz apakšai ar skaistākām mantām, kādas vien varēja izdomāt.

Viņi izdekorēja egli ar vasaras puķu dobju gliemežvākiem un Snorkes jaunkundzes pērļu virkni. No salona lustras viņi noņēma kristāla karulīšus un sakarināja tos egles za­ros, bet pašā galotnē piestiprināja sarkanu zīda rozi, ko māmuļa kādreiz bija dabūjusi no trollīša Mumina tēva.

Visi nesa ārā visskaistākās mantas, lai sa­valdzinātu ziemas neizprotamās varas.

Kad egle bija uzposta, murmuļa mātes­māsa atkal traucās garām ar ragaviņām. Ta­gad viņa brauca uz otru pusi un steidzās vēl vairāk.

— Paraugies uz mūsu egli! — trollītis Mu- mins izsaucās.

— Pasarg dievs, — murmuļa mātesmāsa attrauca. — Bet jūs jau allaž esat bijuši sa­vādnieki. Man jāsteidzas . . . Jāpagatavo Ziemsvētku ēdiens.

— Ziemsvētku ēdiens? — trollītis Mumins pārsteigts vaicāja. — Vai tad tie ēd arīdzan?

Mātesmāsa viņā neklausījās. — Vai tad jūs domājat, ka var iztikt bez Ziemsvētku

ēdiena? — viņa nepacietīgi attrauca un brā­zās pret nogāzi.

Visu pēcpusdienu māmuļa rosījās un rosī­jās. Un tieši līdz ar krēslas iestāšanos Ziem­svētku mielasts bija gatavs un sakārtots ap egli mazos trauciņos. Tur bija augļu sula un rūgušpiens, un melleņu cepumi, un olu to- dijs, un daudz kas cits, kas garšoja Mumina ģimenei.

— Kā jums liekas, vai Ziemsvētki ir ļoti izsalkuši? — māmuļa satraukta prātoja.

— Laikam gan ne vairāk kā es, — tēvs ilgu pilnā balsī atteica. Viņš, uzvilcis segu līdz ausīm, sēdēja sniegā un sala. — Taču maziem knēveļiem jābūt ļoti ļoti pieklājī­giem pret vareniem dabas spēkiem.

Ielejā visos logos iedegās sveces. Tās mir­dzēja iekšā zem kokiem un ikvienā mājā starp egļu zariem, un pār sniegu vēdīja plī­vojoša gaisma. Trollītis Mumins paraudzījās uz savu tēvu.

— Nūjā, — tēvs atbildēja un pamāja.

— Drošības labad. — Un trollītis Mumins iegāja iekšā un salasīja visas sveces, kādas tik atrada.

Viņš tās sasprauda sniegā ap egli un piesar­dzīgi aizdedzināja, kamēr visas sveces dega, lai savaldzinātu tumsu un Ziemsvētkus. Pa­mazām ielejā iestājās klusums; visi laikam bija aizgājuši uz mājām un sēdēja un gaidīja, kas nu notiks. Tikai viena vienīga ēna vēl klaiņāja starp kokiem — tas bija murmulis.

— Dzi, — trollītis Mumins klusi sauca.

— Vai viņi nāks drīz?

— Netraucē mani! — murmulis pikti at­bildēja, iebāzis purniņu kādā garā sarakstā, kurā gandrīz viss jau bija izsvītrots.