• Пожаловаться

TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, год выпуска: 1968, категория: Детская фантастика / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

TUVE JANSONE Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

TUVE JANSONE Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1968 A (Zviedru) Ja 606 No zviedru valodas tulkojusi Elija Kliene Vāku un titulu zīmējis Aleksandrs Čaupovs Veltīts Sofijai Daži vārdi par ŠĪs GRĀMATAS autori un troļļiem Zviedru rakstniece Tuve Jansone dzimusi 1914. gadā Helsinkos mākslinieku ģimenē. Viņas tēvs ir izcils somu skulptors, māte gleznotāja-karikatūriste. Rakstniece beigusi Helsinku mākslas akadēmiju un pati parasti ilustrē savas fantastiskās pasakas. Literatūrā viņa debitē 1945. gadā ar pasaku grāmatu «Trollitis un lielie plūdi». Ar savu trešo grāmatu «Troļļa cepure» (1948) viņa gūst ievērību un drīz vien viņas grāmatas tulko daudzās va­lodās. Ar savām fantastiskajām pasakām «Troļļa Mumina ģimene» pēdējos gados viņa kļuvusi tikpat populāra kā Zviedrijā Astrida Lindgrena ar grāmatām «Karlsons, kas dzīvo uz jumta» un «Karlsons lido atkal», kuras pazīst arī latviešu lasītājs, un daudzām citām. Abas zviedru rakstnieces apbalvotas ar Andersena un Skandināvijas prēmijām. Tuves Jansones darbi iekarojuši ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo sirdis. Rakstniece ļoti patiesi izjūt cilvēka iekšējo pasauli. Viņas fantastiskie tēli — troļļi Mumini ir apveltīti ar gluži cilvēciskām īpašībām, un, runājot par troļļiem, rakstniece smalkjūtīgi, ar vieglu humoru atsedz cilvēku vājības. Visa viņas fantastisko tēlu pasaule ir ļoti pievilcīga, cilvēciska, un, lasot par to, ir Susuriņš, ir murmulis, ir trollitis Mumins un viņa māmuļa šķiet kā cilvēki ar savu slēpto jūtu dzīvi: bailēm, šaubām, ne­mieru, savtīgumu. Notikumu norisē viņi it nemanot atbrīvojas no savām negatīvajām īpašībām. Rakstniece savos darbos skar daudzas sadzīves problēmas. Tā, pie­mēram, pasaciņā «Svilpaste, kas ticēja katastrofai» viņa vēršas pret mietpilsonību. Svilpaste pēc vētras, kas aiz­mēzusi viņas daudzās mantiņas un nieciņus, jūtas atbrī­vota gan no bailēm, gan no savas sīkmanības. Tas viss notēlots vienkārši un sirsnīgi. Pasaku tēlos slēptais egoisms, saskaroties ar citu trollīšu vēlēm un bēdām (Pavasara dziesma, Pēdējais pūķis), nemanot zūd, dodot vietu labsirdīgai piekāpībai. Rakstniecei ir vesela stāstu sērija par trolli Muminu un tā ģimeni. Kādā referātā Stokholmā viņa pastāstījusi, ka drūmajā kara laikā viņa sākusi rakstīt pasakas, no kurām izveidojusi trolli Muminu. «Vārdu es izvēlējos bez nozīmes. Mumins skan tā mīksti, viņa tēls ir tik paļāvīgs. Vēlāk sapratu, ka tas atgādina manu tēvu,» teikusi rakstniece. Somu mūsdienu bērnu mīlulis ir trollitis Mumins un visa viņa ģimene. Somijā trollitis Mumins ir tik popu­lārs, ka viņa tēlu savām reklāmām pat aizguvis Somijas tūrisma birojs. Troļļi skandināvu mitoloģijā ir ļoti izplatīti. Ir gan milži, gan pundurīši, gan labi, gan ļauni troļļi. Ir ūdens troļļi, meža un kalnu troļļi, ir tādi, kas dzīvo alās vai arī zem ēkām. Ļoti pazīstams ir mājas gariņš «tom- ten», kas pēc ticējumiem bieži vien naktis piedalās vi­sos mājas darbos. Tas atbilst vācu pasaku rūķīšiem. Skandināvu rakstnieki troļļus nereti izmantojuši savos daiļdarbos. Tā, piemēram, H. Ibsens «Pērā Gintā», Z. Lagerlefa stāstos «Troļļi un cilvēki», M. Fenhuss savā jaukajā grāmatā «Troļļu alnis» un daudzi citi. Cerēsim, ka rakstnieces T. Jansones fantastiskie tēli iekaros arī mūsu jauno lasītāju sirdis. Elija Kliene

TUVE JANSONE: другие книги автора


Кто написал Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pēc tam murmulis atkal uzklunkuroja aug­šup pa kāpnēm un izlīda ārā pa lūku.

— Māmuļ, modies! — trollītis Mumins iz­bijies sauca. — Noticis kas baismīgs. Viņi to sauc par Ziemsvētkiem.

— Ko tu ar to gribi teikt? — māmuja vai­cāja un pabāza ārā purniņu.

— Es lāgā nezinu, — viņas dēls atbildēja. — Bet nekas nav kārtībā, un nez kas pazudis, un visi skraida apkārt kā negudri. Varbūt at­kal būs plūdi.

Piesardzīgi viņš paraustīja Snorkes jaun­kundzi un čukstēja:

— Nesabaidies, noticis kaut kas briesmīgs.

— Mieru, — Mumina tēvs sacīja. — Vis­pirms jāsaglabā miers.

Un tad viņš piecēlās un uzvilka pulksteni, kas bija apstājies kādā oktobra dienā.

Viņi sekoja murmuļa slapjajām pēdām un izrāpās uz Muminu mājas jumta.

Debesis bija, kā parasti, zilas, tāpēc šoreiz nevarēja būt runa par vulkāna izvirdumu. Bet visa ieleja un pauguri, un koki, un upe, un ari māja — viss piesvaidīts ar slapju vati. Ārā bija auksts, vēl aukstāks nekā aprīlī.

— Vai ta to te sauc par Ziemsvētkiem? — tēvs izbrīnījies vaicāja. Viņš paņēma ķepās vati un raudzījās uz to. — Nez vai tā izau­gusi no zemes, vai? — viņš prātoja. — Jeb vai nokritusi no debesīm. Ja tā kritusi uz­reiz, tai vajadzēja būt ļoti nepatīkamai sa­jūtai.

— Bet, tētuk, — tas taču ir sniegs, — trol- lītis Mumins skaidroja. — Es zinu, ka tas ir sniegs un ar joni tas nekrīt lejā.

— Ak tā tu saki, bet katrā gadījumā patī­kami tas nevar būt, — tēvs atteica.

Viņiem garām aizbrauca murmuļa mātes­māsa, vezdama viz ragaviņām eglīti.

— Re nu, beidzot jūs esat uzmodušies, — viņa vienaldzīgi noteica. — Pielūkojiet, ka līdz tumsai būtu sameklēta eglīte.

— Bet kādēļ? — Mumina tēvs vaicāja.

— Tagad man nav laika noņemties ar jums, — mātesmāsa atbildēja un traucās tālāk.

— Līdz tumsai, — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Viņa teica, līdz tumsai. Baismī­gais notiks vakarā …

— Laikam gan nepieciešama egle, lai tiktu sveikā cauri. Es ne velna nesaprotu, — t^vs purpināja.

— Es arī ne, — māmuļa padevīgi piebilda

— Tikai paņemiet kaklautus un siltas kurpes, kad iesiet pēc tās egles. Es pa to laiku mēģi­nāšu iekurt krāsni.

Tēvs nolēma par spīti draudošai katastro­fai necirst nevienu no savām eglēm, jo tās gribējās saudzēt. Viņi pārrāpās pāri Lēnprā- tes žogam un izvēlējās lielu, skaistu egli, ar kuru viņa pati nekā nevarēja iesākt.

— Tu domā, mums vajadzētu zem.tās pa­slēpties? — Trollītis Mumins vaicāja.

— Nezinu, — tēvs atbildēja un tikai cirta tālāk. — Es itin nekā nesaprotu.

Viņi jau bija nokļuvuši gandrīz līdz upei, kad pretī traucās Lēnprāte, apkrāvusies ar turzām un saiņiem.

Lēnprātes seja bija tumši pietvīkusi, un viņa pati tā satraukta, ka, paldies dievam, savu egli nepazina.

•— Spiešanās un drūzmēšanās, — viņa klie­dza. — Nevajadzētu pieļaut, ka šie slikti audzinātie ežuki… Kā es nupat teicu Misai, kauna lieta…

— Egle, — izsaucās troļļa Mumina tēvs un izmisis ieķērās Lēnprātes kažoka apkaklē.

— Ko tad ar egli dara?

— Ar egli? — izmisusi sauca Lēnprāte. — Ar egli? Ai, cik šausmīgi! Nē, tas nav pa­ciešanas! Tā taču jāuzpoš … kā gan es pa- gūšu…

Tad viņas sainīši izbira sniegā un cepure noslīdēja pār purniņu, un viņa aiz uztrau­kuma turpat vai sāka raudāt.

Mumina tēvs pašūpoja galvu un atkal uz­vēla plecos egli.

Mājās māmuļa bija iztīrījusi verandu un nolikusi pa rokai glābšanas jostas un aspi­rīnu, un tēva bisi, un siltos apliekamos. Ko var zināt!

Ierāpies dīvāna stūrītī, sēdēja kāds ķipa- riņš un dzēra tēju. Viņš-bija tupējis sniegā zem verandas un izskatījies tik nožēlojams, ka māmuļa bija ieaicinājusi viņu iekšā.

— Tā, te nu būs egle, — trollīša Mumina

tēvs sacīja. — Kaut jele mēs zinātu, kam tā vajadzīga. Lēnprāte apgalvoja, to vajagot uz­post.

— Tik lielu drēbju mums nav, — māmuļa noraizējusies atteica. — Diezin ko viņa ar to gribēja sacīt?

— Ai, cik skaista! — mazais ķipariņš iz­saucās un aiz bikluma aizrijās ar tēju un no­žēloja, ka vispār runājis.

— Vai tu zini, kā uzpost egli? —.Snorkes jaunkundze vaicāja.

Ķipariņš gauži pietvīka un čukstēja: — Ar skaistām lietām. Cik vien skaisti iespējams. Esmu to dzirdējis. — Tad viņu atkal pārņēma biklums, viņš aizsedza sejiņu ar ķepiņām, ap­gāza tējas tasīti un pazuda ārā pa verandas durvīm.

— Palieciet brītiņu rāmi — es tagad do­māju, — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Ja egle jāuzpoš pēc iespējas skaistāk, tad gan nav domājams, ka no briesmām zem tās slēp­jas, briesmas drīzāk jāmēģina savaldzināt. Nu es sāku visu saprast.

Viņi egli tūdaļ iznesa pagalmā un iesprauda to stingri sniegā. Un tad sāka to uzpost no

augšas līdz apakšai ar skaistākām mantām, kādas vien varēja izdomāt.

Viņi izdekorēja egli ar vasaras puķu dobju gliemežvākiem un Snorkes jaunkundzes pērļu virkni. No salona lustras viņi noņēma kristāla karulīšus un sakarināja tos egles za­ros, bet pašā galotnē piestiprināja sarkanu zīda rozi, ko māmuļa kādreiz bija dabūjusi no trollīša Mumina tēva.

Visi nesa ārā visskaistākās mantas, lai sa­valdzinātu ziemas neizprotamās varas.

Kad egle bija uzposta, murmuļa mātes­māsa atkal traucās garām ar ragaviņām. Ta­gad viņa brauca uz otru pusi un steidzās vēl vairāk.

— Paraugies uz mūsu egli! — trollītis Mu- mins izsaucās.

— Pasarg dievs, — murmuļa mātesmāsa attrauca. — Bet jūs jau allaž esat bijuši sa­vādnieki. Man jāsteidzas . . . Jāpagatavo Ziemsvētku ēdiens.

— Ziemsvētku ēdiens? — trollītis Mumins pārsteigts vaicāja. — Vai tad tie ēd arīdzan?

Mātesmāsa viņā neklausījās. — Vai tad jūs domājat, ka var iztikt bez Ziemsvētku

ēdiena? — viņa nepacietīgi attrauca un brā­zās pret nogāzi.

Visu pēcpusdienu māmuļa rosījās un rosī­jās. Un tieši līdz ar krēslas iestāšanos Ziem­svētku mielasts bija gatavs un sakārtots ap egli mazos trauciņos. Tur bija augļu sula un rūgušpiens, un melleņu cepumi, un olu to- dijs, un daudz kas cits, kas garšoja Mumina ģimenei.

— Kā jums liekas, vai Ziemsvētki ir ļoti izsalkuši? — māmuļa satraukta prātoja.

— Laikam gan ne vairāk kā es, — tēvs ilgu pilnā balsī atteica. Viņš, uzvilcis segu līdz ausīm, sēdēja sniegā un sala. — Taču maziem knēveļiem jābūt ļoti ļoti pieklājī­giem pret vareniem dabas spēkiem.

Ielejā visos logos iedegās sveces. Tās mir­dzēja iekšā zem kokiem un ikvienā mājā starp egļu zariem, un pār sniegu vēdīja plī­vojoša gaisma. Trollītis Mumins paraudzījās uz savu tēvu.

— Nūjā, — tēvs atbildēja un pamāja.

— Drošības labad. — Un trollītis Mumins iegāja iekšā un salasīja visas sveces, kādas tik atrada.

Viņš tās sasprauda sniegā ap egli un piesar­dzīgi aizdedzināja, kamēr visas sveces dega, lai savaldzinātu tumsu un Ziemsvētkus. Pa­mazām ielejā iestājās klusums; visi laikam bija aizgājuši uz mājām un sēdēja un gaidīja, kas nu notiks. Tikai viena vienīga ēna vēl klaiņāja starp kokiem — tas bija murmulis.

— Dzi, — trollītis Mumins klusi sauca.

— Vai viņi nāks drīz?

— Netraucē mani! — murmulis pikti at­bildēja, iebāzis purniņu kādā garā sarakstā, kurā gandrīz viss jau bija izsvītrots.

Читать дальше
Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
libcat.ru: книга без обложки
Tūve Jānsone
Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA
VASARAS GRAMATA
Tuve Jansone
Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE
BURVJA CEPURE
Tuve Jānsone
Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI
MUMINTĒTA MEMUĀRI
Tuve Jansone
Tuve Jansone: Neredzamais bērns
Neredzamais bērns
Tuve Jansone
Отзывы о книге «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.