TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Smagi akmens rati rībināja šurp un turp, šurp un turp, un vējš notrieca tēvu zālē.

Tur nu viņš sēdēja, pieturēdams cepuri un padots vētrai, te piepeši iedomājās: «Nē, kas gan man bija uznācis. Es taču neesmu baltais zalktis, es esmu troļļa Mumina tēvs … Kas man te darāms .. .»

Viņš palūkojās uz baltajiem zalkšiem un pēkšņi kā ar elektrisku skaidrību visu sa­prata. Ka baltajam zalktim vienīgi nevaldāms negaiss var iedvest dzīvību. Viņi bija spēcīgi pielādēti, bet nevarīgi ieslēgti. Viņi nekā ne­juta, nekā nedomāja, tikai meklēja. Bet, tik­līdz viņi kļuva elektriski, tā sāka dzīvot, bei­dzot dzīvoja pilnasinīgi, ar dziļām, spēcīgām jūtām.

Laikam gan viņi ilgojās tieši pēc tā. Var­būt, salasījušies lielā vairumā, viņi pievilka negaisu …

«Tā tas laikam ir,» tēvs domāja. «Nabaga baltie zalkši. Bet es kvernēju savā līcī un do­māju, cik viņi ir dīvaini un brīvi r tāpēc ka viņi neteica ne vārda, bet tikai brauca tālāk. Viņiem nebija ko teikt un nebija kurp braukt. . .» Tai pašā brīdī mākoņi atvērās, lietus gāzās straumēm, spožs un balts zibeņu gaismā.

Tēvs pietrūkās kājās, un viņa acis kļuva zilākas nekā jebkad, un viņš kliedza:

«Es braukšu uz mājām! Tūdaļ braukšu uz mājām!»

Viņš pacēla gaisā purniņu un nemitīgi vilka cepuri uz ausīm. Tad traucās aši pie krasta, ielēca vienā no baltajām laivām, uz­vilka buru un par spīti augstajiem viļņiem devās ceļā.

Viņš bija atguvis sevi, sava paša uzskatus

par lietām un parādībām, un ilgojās būt

mājās.

«Ak vai, ja tu nekad nevari būt priecīgs vai vīlies,» viņš domāja, kamēr laiva šāvās cauri negaisam, «tas nozīmē, ka tu nekad neko nevari mīlēt, nevari dusmoties uz to, ne arī piedot. Ja tu, cilvēks, nespēj gulēt vai salt, nespēj just, ka tev kaut kā trūkst, just vēdergraizes un pēc tam atkal būt vesels, svi­nēt dzimšanas dienas, dzert alu un mocīties ar sliktu sirdsapziņu .. .»

Un tā tālāk. Šausmīgi.

Viņš bija izmircis, bet jutās laimīgs un ne­maz nebaiļojās no negaisa. Mājās viņi nekad neievilks elektrību, iztiks, kā parasti, ar pet­rolejas lampu.

Troļļa Mumina tēvs ilgoj ās pēc savas ģime­nes un pēc savas verandas. Piepeši viņš no­jauta, ka tikai tur viņš varēs justies īsteni brīvs un salkstošs, tieši tāds, kādam jābūt īstam tēvam.

10 — 3040

Tagad ir grūti saprast, ka šo mazo dzīvnie­ciņu Snifu varēja pierunāt, lai viņš atdod Cedriku.

Pirmkārt, Snifs līdz šim nekad nekā nebija atdevis, drīzāk gan otrādi. Un, otrkārt, Cedriks tiešām bija brīnumains.

Cedriks nebija dzīvs, viņš bija lieta — bet kāda! Sākumā varēja domāt, ka runa ir par mazu plīša sunīti, diezgan apmuļļātu un aiz mīlestības applūkātu, bet, paraugoties uz Ced­riku tuvāk, varēja redzēt, ka viņa acis bija gandrīz vai kā topāzi un pie kakla lentītes karājās mazs, īsts mēnessakmentiņš.

Turklāt viņa sejas izteiksme bija neatdari­nāma, neviens cits suns to nevarētu attēlot. Var jau būt, ka dārgakmeņi Snifam bija sva­rīgāki nekā sejas izteiksme, bet viņš tomēr mīlēja Cedriku.

Un, tikko to atdevis, viņš krita izmisumā. Viņš neēda, viņš negulēja, viņš nerunāja. Viņš tikai nožēloja.

— Mīļais, mazais Snif, ja nu tu tik briesmīgi mīlēji Cedriku, tad vismaz būtu to atde­vis kādam, kas tev patīk, nevis Lēnprātes meitai, — troļļa Mumina māmuļa sacīja.

— Blēņas, — Snifs murmināja un ar savām nabaga saraudātajām un apsarkušajām acīm blenza grīdā, — pie visa vainīgs trollītis Mu- mins. Viņš teica, ja atdodot kaut ko tādu, ko ļoti mīlot, tad saņemot atpakaļ desmitkārtīgi un jūtoties brīnišķīgi. Viņš mani pievīla.

— Ak jā, tiesa, tiesa, — māmuļa piekrita. Viņa uzreiz neatrada nekā labāka, ko atbildēt. Viņai vajadzēja paprātot.

Iestājās vakars, un māmuļa iegāja savā is­tabā. Visi pateica labunakti un izdzēsa lam­pas. Tikai Snifs gulēja nomodā un raudzījās griestos, kur mēness gaismā šūpojās kāda liela zara ēna. Logs bija vaļā, jo nakts bija silta, un Snifs varēja sadzirdēt lejā pie upes Susuriņa mutes harmoniku skaņas.

Kad domas kļuva pārlieku smagas, Snifs izkāpa no gultas un aiztaustījās pie loga. Viņš norāpās lejup pa virvi un traucās cauri dār­zam, kur gaiši zaigoja peonijas, bet visas ēnas bija melnas kā ogle. Augstu pie debe­sīm pacēlās tālais un bezpersoniskais mēness.

Susuriņš sēdēja ārā pie savas telts.

Šonakt viņš nespēlēja dziesmas, bet mazus gabaliņus, kas bija līdzīgi jautājumiem vai aprautām skaņām, kad nezina, ko atbildēt.

Snifs apsēdās Susuriņam blakus un bēdīgi raudzījās upes straumē.

— Sveiks! — Susuriņš izsaucās. — Tas ir labi, ka tu atnāci. Es tieši te sēdēju un do­māju par kādu notikumu, kas tevi varētu interesēt.

— Šonakt mani nekas neinteresē, — Snifs izdvesa un saritinājās.

— Tā nav pasaka. Tas ir patiess notikums. Tas noticis ar manas māmiņas mātesmāsu, — Susuriņš sacīja.

Un tad Susuriņš sāka savu stāstu, tai pašā laikā kūpinādams pīpi un laiku pa laikam pa- plakšķinādams ar ķepiņām melnajā straumē.

Reiz dzīvoja kāda dāma, kas mīlēja savas mantas. Viņai nebija bērnu, kuri viņu varētu uzjautrināt vai sakaitināt, viņai nevajadzēja strādāt vai gatavot ēdienu, viņa neinteresē­jās, ko par viņu runāja cilvēki, un nebija bai­līga. Arī rotaļas viņai nepatika. Vārdu sakot, viņai bija diezgan garlaicīgi.

Bet viņa mīlēja savas skaistās mantas, kas bija krātas visu mūžu, kārtoja tās un spodri­nāja, un tās kļuva skaistākas un skaistākas, un, ienākot viņas mājā, apžilba acis.

— Viņa nu gan bijusi laimīga, — Snifs pie­krizdams pamāja. — Kādas viņai tās mantas bija?

— Ak jā, — Susuriņš murmināja. — Viņa bija tik laimīga, cik vien iespējams. Bet tu ciet klusu un ļauj man izstāstīt līdz galam. Klausies, kādā jaukā naktī manas māmiņas mātesmāsa, ēzdama tumšā pieliekamajā kot­letes, norija lielu kaulu. Pēc tam viņa vairā­kas dienas jutās pavisam nelāgi un, kad ne­kļuva labāk, aizgāja pie ārsta. Ārsts dauzīja

pa viņas muguru, izmeklēja viņu un kratīja, bet beidzot teica, ka kauls iesprūdis šķērsām. Tas bija loti nejauks kauls, un nekādi to ne­varēja izņemt. Vārdu sakot, ārsts baidījās visļaunāko.

— Ej nu! — Snifs jau ieinteresēts izsau­cās. — Viņš domāja, ka māmuļas mātesmāsa drīz nomirs, lai gan neuzdrīkstējās to sacīt.

— Aptuveni tā, — Susuriņš piekrita. — Bet manas māmiņas mātesmāsa nebija sevišķi bailīga, viņa tikai izprašņāja, cik laika viņai vēl atlicis, un tad devās mājās un sāka prātot. Dažas nedēļas nekā daudz nenozīmēja. J

Piepeši viņa atcerējās, ka jaunībā bija iecerējusi izpētīt Amazones upi, iemācīties nirt dziļi jūrā un uzcelt lielu, jauku māju vientuļiem bērniem, aizbraukt pie vulkāna un sarīkot visiem saviem draugiem lieliskas dzīres. Bet tagad tas viss, protams, bija noka­vēts. Draugu viņai arī nebija, jo visu mūžu ļ viņa bija krājusi skaistas mantas, un tas prasa daudz laika.

Lai kā viņa prātoja, tomēr kļuva aizvien grūtsirdīgāka. Viņa staigāja pa istabām un meklēja mierinājumu pie savām brīnumai­najām mantām, bet tās nespēja vērst viņu priecīgāku. Gluži otrādi, viņa tikai domāja, ka tas viss jāpamet pasaulē, kad viņa dosies uz debesīm.

Un domas sākt visu tur augšā no gala nez kāpēc viņu neielīksmoja.