TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Mazuļi sajūsmā smējās un cilpoja projām.

— Nu, ko mēs teicām? — sauca murmuļi un iedunckāja cits citu. — Viņam ir garlai­cīgi. Nabadziņš — ilgojas pēc izpriecu lau­kuma!

Un viņi atsūtīja divreiz vairāk, nekā murmulis bija lūdzis, un bez tam ēdienu veselai nedēļai, un desmit metrus sarkana samta, un garas zelta un sudraba papīra strēmeles, un drošības labad leijerkasti arī.

— Tad nē, jel nē! — murmulis sauca. — Mūzikas kasti es neņemšu. Itin nekā tāda, kas taisa troksni.

— Protams, ka ne, — bērni paklausīgi teica un palika ar leijerkasti aiz vārtiem. Murmulis cēla un cēla. Un, tā noņemoties, vi­ņam pret savu gribu sāka likties, ka tas ir jauki. Kokos, vējā šūpodamies, mirdzēja tūk­stošiem spoguļa lausku. Koku galotnēs mur­mulis ierīkoja mazus soliņus un mīkstas lig­zdiņas, kur varēja sēdēt un, nevienam nere­dzot, dzert sulu vai arī gulēt. Stiprākajos zaros karājās šūpuļtīkli.

Grūti bija sakārtot Kalnlejas sliežu ceļu. Tam vajadzēja būt trīs reizes mazākam nekā agrākajam, jo maz kas bija palicis pāri. Taču murmulis sevi mierināja ar to, ka tagad ne­viens vairs neizbīsies un nekliegs. Un, ja arī

r

nokritīs, tad ievelsies strautiņā, un tas jau tikai lielākoties uzjautrinās.

Viņš tusnīja un sēca. Kad vienu pusi bija uzcēlis, otra puse atkal nogāzās, un beidzot viņš nikni kliedza:

— Nāciet taču palīgā! Viens pats uzreiz nevar darīt desmit darbus!

Mazuļi nolēca no mūra un traucās, lai sa­turētu vajadzīgās daļas.

Tad viņi visi sāka celt un darboties, un murmuļi atsūtīja tik daudz ēdiena, ka bērni varēja palikt parkā visu dienu. Vakarā viņi atgriezās mājās, bet saullēktā visi jau stā­vēja pie vārtiem un gaidīja. Kādā rītā viņi bija atvilkuši līdzi auklā piesietu krokodilu.

— Vai var būt drošs, ka viņš izturēsies klusi? — murmulis aizdomīgi vaicāja.

— Nu kā tad, — cirslītis attrauca. — Viņš neteiks ne pušplēsta vārdiņa. Tagad, kad viņš atbrīvots no divām citām galvām, viņš ir tik apmierināts un kluss.

Kādā dienā Svilpastes brāļadēls krāsnī at-

rada boačūsku. Tā kā čūska izturējās rāmi, viņš tūliņ aiznesa to uz tēvoča parku.

Visā apvidū vāca ērmīgas mantas murmuļa izpriecu parkam vai arī aizsūtīja kūkas, kat­lus, aizkarus, konfektes un ko nu varēja sa­dabūt. Bija tik parasts ik rītu ar bērniem no­sūtīt kādu dāvanu, un murmulis ņēma pretī itin visu, kas tikai neradīja troksni.

Taču parkā drīkstēja ieiet vienīgi bērni.

Parks kļuva aizvien fantastiskāks. Pašā tā vidū atradās karuselis, raibs un greizs, tas bija līdzīgs milzīgai saburzītai, zālē iesviestai konfekšu turzai. Karuselī dzīvoja murmulis.

Bet pašā vidū auga mežrožu krūms ar sa­viem sārtajiem paaugļiem.

Un tad kādā skaistā, siltā vakarā viss bija gatavs.

Viss bija gatavs un negrozāms, un murmuli uz mirkli pārņēma piepildījuma skumjas.

Viņš bija aizdedzinājis laternītes un stā­vēja, un aplūkoja savu darbu.

Lielajā, tumšajā kokā zaigoja spoguļstikls, sudrabs un zelts, viss bija pabeigts un gai­dīja — aizsprosti un laivas, slidkalniņš, galds ar sulām, šūpoles, pīķi sviešanai, koks, kurā jārāpjas, ābele . . .

— Iedarbiniet, — murmulis teica. — Bet atcerieties, ka šeit nav izpriecu laukums, šeit ir klusuma parks.

Mazuļi klusi ienira burvībā, kuru paši bija palīdzējuši radīt.

Bet cirslītis pagriezās un vaicāja:

— Un tu nejūties apbēdināts, ka nevarēsi kontrolēt biļetes?

— Nepavisam, — murmulis atbildēja. — Es jau tik un tā knikšķinātu tukšas knaibles.

Viņš iegāja karuselī un aizdedzināja burvju mājas mēnesi. Tad viņš apgūlās Svilp- astes šūpuļtīklā un pa kādu caurumu norau­dzījās zvaigznēs.

Arā valdīja klusums. Viņš dzirdēja tikai strauta čalas un nakts vēju.

Pēkšņi murmuli pārņēma bailes. Viņš ap­sēdās un klausījās. Nevienas pašas skaņas.

— Bet ja nu viņiem nav jautri, •— viņš no­raizējies domāja. — Varbūt viņi var justies līksmi, tikai kliedzot līdz aizsmakumam .. . Varbūt viņi aizgājuši uz mājām.

Viņš uzlēca uz Lēnprātes kumodes un iz­bāza galvu ārā pa jumtu. Jā, bērni bija lejā. Visā parkā čaukstēja un mudžēja slepena un jūsmīga rosība. Kāds blīkšķis, apspiesti smiekli, viegli sitieni, it visur dipēja žigli soļi. Bērni jutās līksmi.

«Rītu,» murmulis izlēma, «rītu es viņiem teikšu, ka viņi var smieties un varbūt maz­liet klusi padziedāt, ja vēlas. Bet vairāk gan ne. Noteikti ne.»

Viņš nokāpa no kumodes un apgūlās atkal šūpuļtīklā. Un diezgan ātri aizmiga, ne par ko neraizēdamies. Aiz slēgtajiem vārtiem stā­vēja murmuļa tēvabrālis un mēģināja ielūko­ties iekšā. «Neliekas, ka viņi tur justos se­višķi līksmi,» viņš domāja. «Bet līksme jau ir tāda, kādu tu pats to izjūti. Un mans nabaga radagabals allaž bijis maķenīt ērmīgs.»

Leijerkasti viņš paņēma līdzi uz mājām, jo viņam vienmēr patika mūzika.

Kādā tumšā un lietainā vakarā ģimene sē­dēja pie galda verandā un tīrīja sēnes. Galds bija noklāts ar laikrakstiem, un galda vidū nolikta petrolejas lampa. Bet verandas kakti slīga tumsā.

— Mija salasījusi alksnenes, — tēvs ierunā­jās. — Pērngad viņa bija salasījusi mušmires.

— Cerēsim, ka nākamogad tās būs gaile­nītes vai vismaz ripenes.

— Dzīvot cerībās vienmēr ir labi, — mazā Mija bilda un guldzoši sevī nosmējās.

Viņi tīrīja joprojām rāmā klusumā.

Pēkšņi pie loga rūts viegli pieklauvēja, un tūliņ verandā ienāca Tuutika un nopurināja lietusmēteli. Tad viņa pavēra vēlreiz durvis un sauca: — Nāc vien, nāc!

— Ko tu atvedi? — trollītis Mumins vai­cāja.

— Niniju, — Tuutika atbildēja. — Mazu­līti sauc par Niniju. — Viņa joprojām turēja durvis vaļā un gaidīja. Neviens nenāca.

— Nu jā, — Tuutika sacīja un paraustīja plecus. — Viņa var palikt ārā, ja ir tik bikla.

— Bet vai viņa nesālīs? — troļļa Mumina māmuļa vaicāja.

— Nezinu, vai tam tik liela nozīme, ja cil­vēks ir neredzams, — Tuutika teica un, pie­nākusi pie galda, apsēdās. Ģimene tikai tīrīja sēnes un gaidīja paskaidrojumu.

— Jums jau būs zināms, ka cilvēki viegli kļūst neredzami, ja viņus pārlieku bieži sa­baida, — Tuutika skaidroja un apēda bērz­lapju podiņu, kas izskatījās kā maza, jauka sniega bumbiņa. Šo Niniju pēkšņi sabiedēja kāda krustmāte, kas bija ņēmusi viņu savā gādībā, lai gan nemīlēja. Es to krustmāti sa­tiku, viņa bija baiga. Ne jau nikna, to vēl varētu saprast. Bet salta kā ledus un ironiska.

— Ko nozīmē ironiska? — trollītis Mumins vaicāja.

— Redzi, iedomājies, ka tev paslīd kāja, jo esi uzkāpis uz sviesteni, un tu apsēdies uz no­tīrītajām sēnēm, — Tuutika skaidroja. — Da­biskākais būtu, ja tava māmuļa sadusmotos. Bet — ak nē! — viņa nesadusmojas, tikai saka: saprotu, tā tu iztēlojies deju, taču es būtu pateicīga, ja tu nedejotu pa ēdamlietām. Nu, aptuveni šitā.

— Pū, cik nejauki, — trollītis Mumins at­teica.

— Jā, vai nav tiesa? — Tuutika piekrita. — Un tās krustmātes rīcība allaž bija tāda. Viņa ironizēja no rīta līdz vakaram, un tad beidzot mazulīte sāka bālēt un viņas apveidi kļuva neredzami. Piektdien viņu vispār vairs nevarēja saskatīt. Tā krustmāte tad viņu at­deva man, teikdama, ka viņa nudien nevarot rūpēties par tuviniekiem, kurus pat neredzot.