TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Pēc kāda laiciņa viņš jutās labāk. Viņš gāja arvien ātrāk un ātrāk, brīžiem paklupa un sāka skriet. Gar ausīm šalkoja mazas dziesmiņas, bet viņam nebija laika tajās ieklausīties. Novakarē viņš atkal atradās bērzu birzī un sāka saukt:

— Ti-ti-uu! Ti-ti-uu! — Naktsputni pamo­dās un atbildēja: ti-uu, ti-uu, bet ļekainītis neatsaucās.

Susuriņš izstaigāja birzi krustām šķērsām, viņš meklēja un sauca, kamēr iestājās krēsla. Virs kāda cirtuma pacēlās mēness, un Susu­riņš stāvēja, tajā noraudzīdamies, pavisam pazaudējis jēgu un aplam samulsis.

«Man kaut kas jāvēlas. Ir taču jauns mēness,» viņš domāja.

Tūlīt viņš gribēja vēlēties, kā to allaž bija darījis: kādu jaunu dziesmu vai arī, kā cit­kārt, — jaunu ceļu.

Tomēr strauji mainīja nodomu un sacīja: «Vēlos atrast Ti-ti-uu.»

Tad viņš trīs reizes apgriezās riņķī, pār­gāja pāri noriņai un paugurītim un iesoļoja mežā. Krūmos pazibēja kaut kas gaiši brūns un mīksts.

— Ti-ti-uu, — Susuriņš klusi sauca. — Esmu atgriezies, lai ar tevi parunātos.

— Sveiks! — Ti-ti-uu atbildēja un iznira no krūmiem. — Tas ir jauki, es tev parādīšu, ko esmu darinājis. Plāksnīti ar vārdu! Ska­ties! Mana paša vārds, kas karāsies pie dur­vīm, kad man būs pašam sava māja.

Ļekainītis pacēla priedes mizu, kurā bija iegriezta viņa mājas zīme, un runāja tālāk.

— Lieliska, vai ne? Visi to apbrīno.

— Smalka gan! — Susuriņš piekrita. — Un tu esi nodomājis iekārtot pats savu māju?

— Nu kā tad! — ļekainītis staroja. — Esmu aizgājis no mājām un uzsācis nopietnu dzīvi! Tas ir tik satraucoši! Saproti, kamēr es dabūju vārdu, tikai apkārt vien skraidīju un notikumi it kā virmoja ap mani, brīžiem tie bija bīstami, brīžiem nevainīgi, nekas ne­bija īstens, vai tu saproti?

Susuriņš gribēja iespraust kādu vārdiņu, bet ļekainītis tikai stāstīja tālāk:

— Tagad es esmu

persona, un visiem no­tikumiem tagad ir sava jēga. Tie vairs nav vispārīgi, jo tagad viss notiek ar mani. Ti- ti-uu. Un Ti-ti-ū tos saskata vai nu tā, vai citādi — ja tu saproti, ko gribu sacīt.

— Protams, ka sa­protu, — Susuriņš atbil­dēja. — Tas ir jauki.

Ti-ti-uu piekrizdams māja un atkal nez ko krūmos meklēja.

— Zini ko, — Susuriņš uzņēma valodu. — Es tomēr apciemošu trolli Muminu. Man pat liekas, ka es mazliet pēc viņa ilgojos.

— Ko? — Ti-ti-uu atvaicāja. — Trolli Mu­minu? Nu, protams.

— Un, ja vēlies, es tev ko uzspēlēšu. Vai kaut ko pastāstīšu, — Susuriņš trieca tālāk.

Ļekainītis pabāza galviņu no krūmiem un teica: — Ak pastāstīsi? Varbūt vakarā. Patla­ban esmu aizņemts — tu taču mani atvainosi…

Gaiši brūnā astīte aizzibēja viršos, uz mirkli pazuda, tad mazliet tālāk izšāvās Ti-ti-ū austiņas, un viņš līksmi sauca:

— Dzīvo vesels un pasveicini trolli Mu­minu! Man jāsteidzas dzīvot, esmu zaudējis tik daudz laika! Un prom bija.

Susuriņš pakasīja galvu. — Ak šitā! Sitā gan, — viņš teica.

Tad uz muguras nogūlās sūnās un vērās pavasara debesīs, kas pašā augšā bija dzidri zilas, bet jūras zaļumā virs koku galotnēm. Kaut kur zem viņa cepures ieskanējās melo­dija, ietverdama sevī vienu daļu gaidu, divas daļas pavasara grūtsirdības un tam visam klāt gaviles, ka viņš atkal ir viens pats.

Priekšpēdējais bailulis izlīda pa žogu ārā. Brīžiem viņš gulēja nekustīgi un raudzījās pa spraugām uz ienaidnieku, pēc tam līda tālāk. Viņa brālītis līda viņam iepakaļ.

Kad bailulis bija nonācis līdz sakņu dār­zam, viņš apgūlās uz vēdera un ieritinājās salātos. Tā bija vienīgā iespēja. Ienaidnieks bija izsūtījis izlūkus, un daži no tiem laide­lējās pa gaisu.

— Es topu melns, — brālītis teica.

— Ciet klusu, ja dzīvība tev dārga, — bai­lulis čukstēja. r— Kāds tad tu domāji tapt Mangrovu purvā? Zils, vai?

— Tie ir salāti, — brālītis atteica.

— Tu drīz vecs kļūsi, ja turpināsi tādā pašā garā, — bailulis atcirta. — Tāds pats kā tētuks un māmiņa, un to tu esi pelnījis. Visu redzēsi un dzirdēsi, kā parasts; es gribēju sa­cīt, ne tu ko dzirdēsi, ne redzēsi, un tad ar tevi būs beigas.

— Mjā, — brālītis atteica un sāka ēst zemi.

— Tā ir saindēta — bailulis strupi brīdi­nāja. — Viss, kas aug šajā zemē, ir saindēts.

Un tagad ienaidnieki tavas vainas dēj mūs pamanījuši.

Tieši virs viņiem pa zirņu lauku aizšāvās divi izlūki, bet bailulis viņus uz vietas, noga­lināja. Aiz uztraukuma un piepūles elsdams un pūzdams, viņš aizklumburēja uz grāvi un tupēja tur kā varde. Viņš klausījās tik uzma­nīgi, ka ausis kustējās un šķita, galva pār­plīsīs. Citi izlūki izturējās klusi, tomēr tie rāmi līda pa zāli. Prērijas zāli. Viņi bija ne­skaitāmi.

— Dzi, es gribu iet uz mājām, — brālītis ierunājās, sēdēdams grāvmalē.

— Mājās tu vairs nemūžam netiksi, — viņa brālis drūmi atteica. — Tavas kājas no­kaltis prērijā, un tētuks un māmiņa raudās tik ilgi, kamēr noslīks, no visa pāri nepaliks nekas, itin nekas, un pēc tam pār visu gau­dos hiēnas.

Brālītis atvēra muti, ievilka elpu un sāka brēkt.

Bailulis saprata, ka šis brēciens būs ilg­stošs. Tāpēc viņš pameta brālīti un līda pa grāvi tālāk. Viņš galīgi bija pazaudējis ienaidnieka pozīcijas, pat vairs nezināja, kā tās izskatās.

Viņš jutās aplam pamests un pikti domāja: «Kaut tāda brālīša nemaz nebūtu! Brāļiem vajadzētu piedzimt lieliem vai vispār labāk nemaz nepiedzimt. Viņi nezina nenieka par karu. Viņus vajadzētu turēt kastē tik ilgi, ka­mēr viņi kaut ko saprot.»

Grāvis bija slapjš, bailulis piecēlās kājās un sāka brist. Grāvis bija dziļš un ļoti garš. Bailulis nolēma atklāt dienvidpolu un gāja tālāk, ilgi ilgi, gurdi gurdi, kamēr izbeidzās ūdens un barība un viņu diemžēl bija sakodis leduslācis.

Grāvis beidzot ielīda zemē, un dienvidpols tagad pilnīgi piederēja tikai bailulim.

Viņš bija nokļuvis staignājā.

Tas bija pelēks un tumši zaļš, vietumis spī­guļoja melns ūdens. Visapkārt kā balts sniegs auga spilvas, un smarža bija tīkama, tvanīga.

«Staignājs ir aizliegts,» bailulis skaļi domā. «Tas ir aizliegts maziem bailuļiem, bet lielie uz turieni neiet. Taču tikai es viens pats zinu, kāpēc tas ir bīstams. Naktīs te brauc lieli spoku rati ar smagiem riteņiem. To rīboņa dzirdama tālu, bet neviens nezina, kas brauc.»

«Ak vai!» bailulis trīsēdams izsaucās. Viņš pa visu miesu sajuta saltas baiļu tirpas. Pat­laban te nebija nekādu ratu, neviens nebija

nekā par tiem dzirdējis. Bet, tiklīdz bailulis par tiem iedomājās, to rīboņa bija dzirdama. Kaut kur tālumā rati gaidīja tikai tumsas iestāšanos, lai ripotu uz priekšu.

«Man liekas,» bailulis sacīja, «man liekas, ka esmu bailulis, kas desmit gadus meklē savu māju. Un tagad nu šis bailulis jūt, ka viņa mājas tepat vien kaut kur ir.»

Viņš paošņāja uz visām pusēm un sāka iet. Visu laiku viņš domāja par purva odzēm un dzīvām sēnēm, kas lodā viņam nopakaļ — un tagad nu tās parādījās un sāka izaugt no sū­nām augšup.

«Viņas ar joni var apēst brālīti,» viņš skumji domāja. «Varbūt to jau ir izdarījušas. Viņas ir itin visur. Baidos visļaunāko. Tomēr cerības nevar zaudēt, ir taču glābšanas eks­pedīcijas.»

Viņš sāka skriet.

«Nabaga brālītis,» bailulis domāja. «Tik maziņš un tāds muļķītis. Ja purva odzes viņu aprīs, man vairs nebūs brālīša un tad es būšu mazākais …»