TUVE JANSONE: Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

— Ņem mani augšā uz skapja! — bailulis kliedza.

— Te nav vietas, — mazā Mija atbildēja.

Pie āra durvīm klauvēja.

— Dīvaini, — mazā Mija sacīja un nopū­tās, — dīvaini, ka cilvēkiem patīk klauvēt, lai gan^viņi var ienākt tāpat. ..

Bailulis aiztraucās pie skapja un mēģināja uzrāpties augšā.

Pie durvīm atkal klauvēja.

— Mija, pie durvīm klauvē! — mājā at­skanēja kāda balss.

— Jā, jel jā! — Mija atsaucās. — Durvis nav aizslēgtas. Tā bija vecmāmuļa, — viņa paskaidroja. — Iedomājies tikai, viņa vēl var parunāt.

Bailulis blenza uz priekšnama durvīm. Tās lēnām vērās vaļā, parādījās maza, melna sprauga. Bailulis iekliedzās un palīda zem paklāja.

— Mija, — vecmāmuļa uzsauca, — cik reižu tev esmu sacījusi, ka durvis jāatver, ja kāds klauvē. Un kādēļ tu esi salikusi paklā­jus pie durvīm? Un kādēļ tu man neļauj mie­rīgi nosnausties?

Tā bija briesmīgi veca un nikna vecmā­muļa, ģērbusies platā, baltā naktskreklā. Viņa pārgāja pāri istabai, atvēra ārdurvis un teica:

— Labvakar.

— Labvakar, — atbildēja bailuļa tēvs, — piedodiet, ka traucēju. Vai jūs neesat re­dzējusi manu dēlu, otro, skaitot no ma­zākā . . .

— Viņš atrodas zem dīvāna! — Mija at­saucās.

— Nāc vien ārā, — tētuks sacīja. — Es uz tevi nedusmojos.

— Ak tad šitā, zem dīvāna! Tā gan, — vecmāmuļa gurdi noteica. — Protams, ir

jauki, ja tevi apciemo mazbērni, un Mijiņa var ielūgt savus rotaļu biedrus. Bet es vēlē­tos, lai viņi rotaļājas dienā, nevis naktī.

— Man gauži žēl. Citureiz viņš ieradīsies priekšpusdienā, — bailuļa tēvs paskaidroja.

Bailulis izlīda no dīvāna apakšas. Viņš ne­skatījās uz Miju un ari uz viņas vecmāmuļu ne. Viņš devās tieši uz durvīm, ārā uz kāp­nēm un tālāk tumsā.

Tētuks gāja viņam blakus, ne vārda neteik­dams. Bailulis bija tā aizvainots, ka gandrīz vai raudāja.

— Tētuk. Šitā meitene … tu pat nenoģied, viņa teica.

— Nemūžam es tur vairs neiešu, — viņš pikti turpināja. — Viņa mani piemānīja. Viņa mānās! Viņa tik briesmīgi mānās, ka tieši ne­labi kļūst!

— Es saprotu, — tētuks viņu mierināja. — Tas var būt briesmīgi nepatīkami.

Un tad viņi pārgāja mājās un apēda visu palikušo saldo ēdienu.

Reiz dzīvoja kāda Svilpaste, kas jūrā maz­gāja savu lielo lupatu paklāju. Viņa to berza ar ziepēm un suku līdz pašai paklāja zilajai malai un nogaidīja ik devīto vilni, kas atban- goja tieši īstajā laikā, lai noskalotu ziepju putas.

Tad viņa mazgāja līdz nākamajai zilajai malai, un saule sildīja viņas muguru, un viņa iebrida ar tievajām kājām dzidrajā ūdenī un tikai berza un berza.

Bija liega un rāma vasaras diena, tieši kā radīta paklāju mazgāšanai. Lēnām un mie­gaini vēlās gāzmas, lai viņai palīdzētu, un ap Svilpastes sarkano cepurīti sanēja dažas ka­menes, jo domāja, ka viņa ir puķe.

«Ko nu izliecieties,» Svilpaste drūmi do­māja. «Es tomēr zinu, kā tas ir. Tāds miers vienmēr iestājas pirms katastrofas.»

Viņa bija nonākusi pie pēdējās zilās pa­klāja malas, ļāva, lai devītais vilnis to ap- šļāc, un tad ievilka visu paklāju jūrā izskalot.

Pakalniņš bija gluds un sārts zem ūdens, pa to šurp un turp dejoja saules mirguļi. Tie dejoja arī pāri Svilpastes kāju pirkstiem un visus desmit tos apzeltīja.

Svilpaste iegrima pārdomās. Varētu iegā­dāties jaunu cepurīti oranžā krāsā. Vai arī vecās cepurītes malas izrakstīt ar saules mir- guļiem. Varbūt ar zeltu? Bet nekustīgie zelta raksti, protams, nebūs tādi. Un, starp citu, kāda nozīme jaunai cepurei, ja gaidāmas briesmas? Bojā jau var aiziet arī ar veco ce­puri …

Svilpaste izvilka krastā savu paklāju, iz­klāja to uz pakalniņa un pati īgni mīdījās pa to, lai notecētu ūdens.

Laiks bija neticami skaists, tīri nedabiski. Kaut kam jānotiek. Viņa to zina. Kaut kur aiz apvāršņa krājas kas tumšs un bries- % mīgs — tas pietūka, tas traucās šurp — strau­jāk un straujāk …

«Nevar pat zināt, kas tas ir,» Svilpaste sevī čukstēja. «Visa jūra kļūst melna, murd, saule satumst…»

Svilpastes sirds dauzījās, un pār muguru slīdēja saltas tirpas, viņa apsviedās apkārt, itin kā aiz muguras būtu ienaidnieks. Jūra vēl arvien tāpat zaigoja, un viņas ūdeņos de­joja saules mirguļi, veidodami rotaļīgus astoņniekus, vasaras vējš mierinoši noglās­tīja Svilpastes purniņu.

Bet nav nemaz tik viegli nomierināt Svilp- asti, kuru pārņēmušas viņai pašai neizprota­mas baismas.

Ar trīsošām ķepiņām viņa izplāja paklāju, lai tas izžūst, paķēra ziepes un suku un trau­cās uz mājām uzlikt tējas ūdeni. Pulksten piecos bija solījusies atnākt Lēnprāte.

Svilpastes māja bija liela un ne sevišķi skaista. Kāds, kurš gribējis tikt vaļā no ve­cām krāsu kārbām, māju no ārpuses bija no­krāsojis tumši zaļā, bet no iekšpuses brūnā krāsā. Svilpaste māju bez mēbelēm bija izīrē­jusi no kāda, kas bijis apgalvojis, ka viņas vecmāmiņa savā jaunībā parasti tur pavadī­jusi vasaras. Svilpaste bija gauži pieķērusies saviem radiem, un viņai šķita, ka jādzīvo šajā mājā, lai godātu vecmāmiņas piemiņu.

Pirmajā vakarā viņa bija sēdējusi uz kāp­nēm un brīnījusies par vecmāmiņu, kas jau­nībā laikam gan bijusi pavisam citāda. Ne­maz nav saprotams, ka tāds, kas prot izjust dabas skaistumu, būtu varējis apmesties šajā liesajā, nejaukajā krastmalā. Neviena dārza, kur varētu palasīt ogas ievārījumiem. Ne­viena lapkoka, no kuriem varētu iznākt maza birzīte. Pat skats nebija pievilcīgs.

Svilpaste nopūtās un kā neziņā raudzījās uz zaļgano, krēslaino jūru, kuras bangas tvarstīja liedagu, cik tālu vien acs varēja sa­redzēt. Zaļa jūra, baltas smiltis un sarkanas aļģes. Ainava kā radīta katastrofai: neviena mierīga plankumiņa.

Vēlāk Svilpaste, protams, dabūja zināt, ka viss bijis pārpratums.

Gluži veltīgi viņa ievākusies šajā šausmī­gajā mājā, kas atradās tik šausmīgā krastā. Viņas vecmāmiņa dzīvojusi citā mājā. Tā tas dzīvē dažkārt notiek.

Bet pa to laiku Svilpaste jau bija paguvusi visiem radiem aizrakstīt par jauno dzīves vietu un atzina, ka nebūtu pieklājīgi atkal pārvākties.

Radi sāktu domāt, ka viņa ir blandone.

Svilpaste tātad aizvēra aiz sevis durvis un mēģināja iekārtoties mājīgi. Viegli tas ne­bija. Griesti bija tik augsti, ka vienmēr atra­dās ēnā. Logi lieli un bargi, un nekādi mež- ģiņu aizkari nespēja tos vērst piemīlīgākus. Tie nebija logi, lai pa tiem skatītos ārā, bet gan no ārpuses iekšā — un Svilpastei tas ne­patika.

Viņa pūlējās iekārtot mājīgus stūrīšus, bet tie neiznāca mājīgi. Sakārtotās mēbeles it kā pazuda. Krēsli meklēja patvērumu pie galda, dīvāns kā izbijies spiedās pie sienas, un spul­džu gaismas loki it kā pagaisa, tāpat kā tumšā mežā bailīgi pagaist kabatas spuldzītes gaisma.

Kā jau visām viņas dzimtas loceklēm, Svilpastei bija bezgala daudz dažādu nieciņu. Spogulīši un ģimenes fotogrāfijas samta vai gliemežvāku ietvaros, kaķēni un porcelāna murmuļi, salikti uz tamborētām sedziņām, skaisti zīdā vai sudrabā izrakstīti piemiņas vārdi, mazītiņas vāzītes un jauki ovāli tējas sildītāji — jā, visi tādi nieciņi, kas vērš dzīvi vieglāku, ne tik bīstamu un lielu.

Bet visas šīs skaistās, iemīļotās mantiņas šajā drūmajā mājā jūras krastmalā zaudēja savu piemīlību un jēgu. Svilpaste tās cilāja no galda uz sekreteru, no sekretera uz pa­lodzi, taču nekur neatrada tām piemērotu vietu.