TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «TUVE JANSONE - Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1968, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

TUVE JANSONE
Neredzamais bērns
UN CITI STĀSTI
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1968
A (Zviedru) Ja 606
No zviedru valodas tulkojusi Elija Kliene
Vāku un titulu zīmējis Aleksandrs Čaupovs
Veltīts Sofijai
Daži vārdi
par ŠĪs GRĀMATAS autori un troļļiem
Zviedru rakstniece Tuve Jansone dzimusi 1914. gadā Helsinkos mākslinieku ģimenē. Viņas tēvs ir izcils somu skulptors, māte gleznotāja-karikatūriste. Rakstniece beigusi Helsinku mākslas akadēmiju un pati parasti ilustrē savas fantastiskās pasakas. Literatūrā viņa debitē 1945. gadā ar pasaku grāmatu «Trollitis un lielie plūdi». Ar savu trešo grāmatu «Troļļa cepure» (1948) viņa gūst ievērību un drīz vien viņas grāmatas tulko daudzās va­lodās.
Ar savām fantastiskajām pasakām «Troļļa Mumina ģimene» pēdējos gados viņa kļuvusi tikpat populāra kā Zviedrijā Astrida Lindgrena ar grāmatām «Karlsons, kas dzīvo uz jumta» un «Karlsons lido atkal», kuras pazīst arī latviešu lasītājs, un daudzām citām. Abas zviedru rakstnieces apbalvotas ar Andersena un Skandināvijas prēmijām.
Tuves Jansones darbi iekarojuši ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo sirdis. Rakstniece ļoti patiesi izjūt cilvēka iekšējo pasauli. Viņas fantastiskie tēli — troļļi Mumini ir apveltīti ar gluži cilvēciskām īpašībām, un, runājot par troļļiem, rakstniece smalkjūtīgi, ar vieglu humoru atsedz cilvēku vājības. Visa viņas fantastisko tēlu pasaule ir ļoti pievilcīga, cilvēciska, un, lasot par to, ir Susuriņš, ir murmulis, ir trollitis Mumins un viņa māmuļa šķiet kā cilvēki ar savu slēpto jūtu dzīvi: bailēm, šaubām, ne­mieru, savtīgumu. Notikumu norisē viņi it nemanot atbrīvojas no savām negatīvajām īpašībām. Rakstniece savos darbos skar daudzas sadzīves problēmas. Tā, pie­mēram, pasaciņā «Svilpaste, kas ticēja katastrofai» viņa vēršas pret mietpilsonību. Svilpaste pēc vētras, kas aiz­mēzusi viņas daudzās mantiņas un nieciņus, jūtas atbrī­vota gan no bailēm, gan no savas sīkmanības. Tas viss notēlots vienkārši un sirsnīgi. Pasaku tēlos slēptais egoisms, saskaroties ar citu trollīšu vēlēm un bēdām (Pavasara dziesma, Pēdējais pūķis), nemanot zūd, dodot vietu labsirdīgai piekāpībai.
Rakstniecei ir vesela stāstu sērija par trolli Muminu un tā ģimeni. Kādā referātā Stokholmā viņa pastāstījusi, ka drūmajā kara laikā viņa sākusi rakstīt pasakas, no kurām izveidojusi trolli Muminu. «Vārdu es izvēlējos bez nozīmes. Mumins skan tā mīksti, viņa tēls ir tik paļāvīgs. Vēlāk sapratu, ka tas atgādina manu tēvu,» teikusi rakstniece.
Somu mūsdienu bērnu mīlulis ir trollitis Mumins un visa viņa ģimene. Somijā trollitis Mumins ir tik popu­lārs, ka viņa tēlu savām reklāmām pat aizguvis Somijas tūrisma birojs.
Troļļi skandināvu mitoloģijā ir ļoti izplatīti. Ir gan milži, gan pundurīši, gan labi, gan ļauni troļļi. Ir ūdens troļļi, meža un kalnu troļļi, ir tādi, kas dzīvo alās vai arī zem ēkām. Ļoti pazīstams ir mājas gariņš «tom- ten», kas pēc ticējumiem bieži vien naktis piedalās vi­sos mājas darbos. Tas atbilst vācu pasaku rūķīšiem. Skandināvu rakstnieki troļļus nereti izmantojuši savos daiļdarbos. Tā, piemēram, H. Ibsens «Pērā Gintā», Z. Lagerlefa stāstos «Troļļi un cilvēki», M. Fenhuss savā jaukajā grāmatā «Troļļu alnis» un daudzi citi.
Cerēsim, ka rakstnieces T. Jansones fantastiskie tēli iekaros arī mūsu jauno lasītāju sirdis.
Elija Kliene

Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Nē! — to es nedarīšu! — Svilpaste iz­saucās un piecēlās, viņas kājas bija notirpu­šas. — Ja es visu mēģināšu izkārtot tādu, kāds tas bijis agrāk, tad arī pati atkal kļūšu tāda. Mani atkal pārņems bailes… Es to jūtu. Un tad cikloni zagsies man pakaļ un taifūni, taifūni. . .

Viņa pirmo reizi paraudzījās uz murmuļa māju. Tā stāvēja, kā stāvējusi. Viss saplīsu­šais atradās iekšā un gaidīja, lai viņa par to parūpētos.

Neviena īstena Svilpaste nebūtu pametusi vētras varā savas skaistās, mantotās mēbe­les … «Mātē teiktu, ka ir taču tā saucamais pienākums,» Svilpaste sevī murmināja. Bija jau atausis rīts.

Apvārsnis austrumos gaidīja saullēktu. Pār jūru pūta biklas vēja brāzmas un slīdēja iz­klaidu mākoņi, kurus vētra bija pametusi. Garām aizdimdēja viegli pērkona grandi.

Laiks bija nemierīgs, un viļņi nezināja, kur dēties. Svilpaste šaubījās.

Un tad viņa ieraudzīja ūdens virpuli.

Tas it nemaz nebija līdzīgs Svilpastes mel­najam spožajam ūdens pīlāram. Tas te bija īsts. Gaišs. Kā balta mākoņu vērpata, tas le­jup griezās varenā spirālē un tur, kur ūdens cēlās no jūras augšup to sagaidīt, kļuva krīta balts.

Tas nerūca, tas netraucās. Tas bija pavisam kluss un lēnām virzījās pret krastu, un saul­lēktā rožaini sārtojās.

Virpulis bija neiedomājami augsts, bez trokšņa spēcīgi kā vilciņš ap savu asi griez­damies, tas nāca tuvāk un tuvāk . . .

Svilpaste nespēja pakustēties. Viņa stāvēja klusi, pagalam klusi, žņaudzīja porcelāna ka­ķēnu un domāja: «Ak mana skaistā, lieliskā katastrofa!»

Virpulis slīdēja pār liedagu netālu no Svilpastes. Baltais virpulis majestātiski aiz­slīdēja viņai garām, tagad tas bija smilšu pī­lārs, ļoti rāmi tas pacēla murmuļa mājas jumtu un pazuda. Viņa redzēja savas mēbe­les, kas uzšāvās augšup un izgaisa. Redzēja visas savas greznumlietiņas, kuras lidoja tieši uz debesīm: sedziņas un tējas sildītāji, un ģi­menes fotogrāfijas, un vecmāmiņas krējuma trauks, un zīdā un sudrabā izrakstītie piemi­ņas vārdi — viss, viss, viss! Sajūsmināta viņa

domāja: «Ak, cik skaisti! Ko gan es, nabaga mazā Svilpaste, varu iesākt pret lielajiem dabas spēkiem. Ko es pēc visa tā varu sala­bot? Itin nenieka! Viss kā izslaucīts un iztī­rīts!»

Virpulis svinīgi soļoja tālāk pār zemi, sa­plaka, salūza un izšķīda. Tas vairs nebija va­jadzīgs.

Svilpaste dziļi ievilka elpu. «Nu es vairs nekad nebaiļošos,» viņa pati sev sacīja. «Ta­gad esmu pavisam brīva. Tagad esmu gatava uz visu.»

Viņa nolika kaķēnu uz kāda akmens. Nakts laikā viena tā auss bija nošķelta, un uz pur­niņa vīdēja eļļa. Tas piešķīra kaķēnam cita izteiksmi, mazliet viltīgu un uzpūtīgu.

Saule kāpa augstāk. Svilpaste gāja lejup pa slapjajām smiltīm. Tur gulēja viņas lu­patu paldājs. Jūra to bija izrotājusi ar aļģēm un gliemežvākiem, un neviens paklājs nav tik pamatīgi izmazgāts. Svilpaste mazliet iesmējās. Viņa paņēma paklāju ar abām ķe­pām un vilka to līdzi gāzmās.

Viņa ienira lielā, zaļā bangā, apsēdās uz paklāja un burāja šņācošajās, baltajās putās, un tad atkal grima un grima, līdz nokļuva pašā dzelmes dziļumā.

Gāzma pēc gāzmas, caurspīdīgas un zaļas, šļāca viņai pāri, un tad Svilpaste atkal pacē­lās augšup pret sauli un spļaudījās, un smē­jās, un klaigāja, un dejoja pa gāzmām ar savu paklāju.

Tik līksma viņa vēl nekad nebija jutusies savā mūžā.

Lēnprāte jau labu bridi bija Svilpasti sau­kusi, iekams tā viņu pamanīja.

— Kādas šausmas! Nabaga mīļā Svilp- astes kundze! — Lēnprāte brēca.

— Labrīt! — Svilpaste atteica un izvilka krastmalā savu paklāju. — Kā jums klājas?

— Esmu galīgi izmisusi! — Lēnprāte izsau­cās. — Kāda nakts! Visu laiku es tikai par jums vien domāju. Un es to redzēju. Redzēju, kad tā atnāca. Tā nudien bija īstā katastrofa.

— Kā tad tā? — Svilpaste nevainīgi vai­cāja.

— Jums bija taisnība, ak jā, taisnība, — Lēnprāte vaimanāja. — Jūs taču teicāt, ka no­tiks katastrofa. Iedomājieties, visas jūsu skais­tās mantas! Visa skaistā māja! Augu nakti mēģināju telefonēt, es tā biju uztraukusies, bet vējš bija nogāzis vadus.

— Jūs nu gan esat laipna, — Svilpaste at­teica un izgrieza ūdeni no savas cepurītes. — Bet tas nudien bija lieki. Jūs jau zināt — pie skalojamā ūdens tikai mazliet jāpielej etiķis, tad lupatu paklāja krāsas neplūk! Ne­maz nav vajadzīgs uztraukties!

Un Svilpaste apsēdās smiltīs un smējās tā, ka acīs sariesās asaras.

STĀSTS

PAR PĒDĒJO PŪĶI PASAULE

Kādā ceturtdienā suņu dienu beigās lielajā lāmā, kas atradās pa labi no tēva šūpuļtīkla koka un bija pilna ar brūnu ūdeni, trollītis noķēra mazu pūķi.

Skaidrs, ka viņš nebija domājis ķert pūķi. Viņš tikai bija gribējis noķert dažus mazos kurkulēnus, kas šaudījās apkārt pa lāmas dū­ņām, lai pārbaudītu, vai viņi peldot kustina kājas un vai tiešām peld ačgārni. Bet, kad viņš pēkšņi pacēla gaisā stikla burku, tajā atradās kaut kas pavisam cits.

«Zvēru pie savas mūžīgās astes,» trollītis Mumins svinīgi čukstēja.

Viņš ar abām ķepiņām turēja burku un tikai blenza tajā.

Pūķis nebija lielāks par sērkociņu kastīti un, jauki kustinādams caurspīdīgos spārnus, kas bija tikpat skaisti veidoti kā zelta zivti­ņas spuras, graciozi peldēja pa burku.

Taču neviena zelta zivtiņa nebija tā apzel­tīta kā šis miniatūrais pūķis. Tas dzirkstīja zeltā, tas bija zeltaini grubuļains saules mirdzā,

tā galviņa bija gaiši zaļa un acis dzeltenas kā citrons. Ikvienai no sešām apzeltītajām kājiņām bija mazītiņa, zaļa ķepiņa, un astes galiņš zaļi vizēja. Pūķis bija brīnu­mains.

Trollītis Mumins uzlika burciņai vāciņu (ar gaisa caurumiņu) un piesardzīgi novie­toja burciņu sūnās. Tad viņš apgūlās uz vē­dera un aplūkoja pūķi tuvumā.

Pūķis piepeldēja pie stikla sienas un at­vēra rīklīti, pilnu ar mazītiņiem, baltiem zo­biņiem.

«Viņš ir pikts,» trollītis Mumins domāja. «Viņš ir pikts, lai gan briesmīgi maziņš. Ko man darīt, lai viņš mani iemīļotu … Un ko viņš ēd? Ko ēd pūķis!»

Noraizējies un satraukts viņš pacēla burku un sāka čāpot mājup, piesardzīgi, lai pūķis nepiesistos pie burkas stikla sienām. Viņš taču bija tik briesmīgi mazs un trausls.

«Es par tevi rūpēšos un tevi mīlēšu,» trol-

Utis Mumins čukstēja. «Nakti tu varēsi gu­lēt uz mana spilvena. Kad paaugsies un mani iemīlēsi, varēsi kopā ar mani peldēt jūrā …»

Trollīša Mumina tēvs noņēmās pa savu ta­bakas lauku. Protams, ka viņam var parādīt pūķi. Bet varbūt labāk ne. Pagaidām. Dažas dienas, kamēr pūķis pieradīs, viņš jāpatur savā istabiņā. Kā noslēpums, gaidot pašu jaukāko: kad to varēs parādīt Susuriņam.

Trollītis Mumins cieši piekļāva burku sev klāt un pēc iespējas vienaldzīgāk devās uz virtuves kāpnēm. Citi sēdēja kaut kur ve­randā.

Tieši, kad trollītis ielavījās mājā, mazā Mija pabāza galvu, viņa bija paslēpusies aiz ūdens mucas un ziņkāri sauca:

— Kas tev tur ir?

— Nekas, — trollītis Mumins atteica.

— Tā ir burka, — Mija ieteicās un pa­stiepa kaklu. — Ko tu tajā nes? Kādēļ tu to slēp?

Trollītis Mumins šāvās augšup pa kāpnēm un iedrāzās savā istabā. Viņš nolika burku uz galda, ūdens aši saskalojās, un pūķis bija ar spārniem aizklājis galvu un saritinājies kamoliņā. Tagad viņš lēnām izstiepās un atieza zobus.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «Neredzamais bērns UN CITI STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x