Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

Laukumā pie stacijas Purvītis aši paskatās uz visām pusēm. Viņš ierauga taksometru «Volga», bet tas aizņemts — blakām šoferim sēž kapteinis Bratuņs. Toties piepilsētas satiksmes autobusa vadītāja kabīne ir tukša. Aizmugurē sakāpuši pasažieri, bet šoferis un kasiere vēl kavējas pie kases.

Purvītis pat nepamet skatienu atpakaļ. Projām, tikai projām! Viņš ieraušas kabīnē, iedarbina motoru.

Braucēju ir apmēram divdesmit — daži jaunieši, zemnieces ar bērniem, vecāki vīri ar iepirkumu saiņiem un tukšiem vīna baloniem.

Griezīgi čirkst sajūgs. Purvītis palielina ātrumu un, baidīdams gājējus, drāžas pa šaurajām ielām.

Pagaidām neviens sevišķi neuztraucas — Purvītis nejauši izvēlējies autobusa parasto maršrutu. Jaunieši pat priecājas par pārgalvīgo braucienu.

Bet, lūk, tuvojas pieturas vieta. Daži braucēji paņem savas somas un virzās uz izeju. Purvītis palēnina gaitu, bet, ieraudzījis ielas malā milici, atkal nospiež gāzes pedāli. Viņš gandrīz notriec no kājām sirmgalvi, kuru citiem tikai pēdējā brīdī izdodas paglābt no riteņiem.

— Piedzēries! Apturiet! — spiedz kāda pasažiere.

— Tā var cilvēkus nosist! — kliedz vīrietis. — Slepkava!

Pie priekšpilsētas tirgus Purvītis atkal piebremzē — te visizdevīgāk pamest autobusu un ienirt pūlī. Bet arī šoreiz viņam neveicas. Pretī soļo karavīru rota ar vīstokļiem padusē — acīm redzot, dodas uz pirti. Ja pasažieri cels trauksmi, karavīri metīsies nopakaļ.

Ceļš sazarojas. No kreisās puses tuvojas kravas mašīnas ar kukurūzu. Purvītis izšķiras par labo pagriezienu, kas ved kalnos.

Tagad pasažieriem rodas aizdomas. Vīrietis strādnieka virsvalkā pielec kājās un sāk bungot pa sekurīta starpsienu, kas atdala šofera kabīni. Purvītis pat nepagriež galvu. Arī citi laiž darbā dūres, bet stikls nav sasitams. Izlēkt pa vaļējām durvīm neviens neuzdrīkstas — braucot tādā ātrumā, tas nozīmētu drošu nāvi.

Kalnu ceļš kļūst šaurāks, pagriezieni — asāki. Spējā līkumā autobuss sasveras. Kāda meitene zaudē līdzsvaru un aizstreipuļo līdz stikla starpsienai.

Šofera spoguli Purvītis pazīst Māru. Kamēr viņš stacijas laukumā iedarbināja motoru, tā paguva ielēkt autobusā.

Māras skatiens atduras pret stingajām slepkavas acīm, kas raugās viņā no šofera spoguļa. Pirmoreiz mūžā viņa saprot, ko nozīmē īstas bailes…

Meitene iebāž roku kabatā, satausta pistoli, bet tūdaļ saprot, ka ierocis patlaban ir bezspēcīgs. Ja Purvīti izdotos nošaut, autobuss, traukdamies bez vadības, nogāztos bezdibenī vai ietriektos klintīs.

Purvītis arvien vēl lūkojas Mārā. Viņa acīs uzliesmo jauna izteiksme, kas liekas vēl baismāka par pirmītējo naidu. Purvītis parauj kādu sviru, un nākamajā mirklī ar klusu, draudīgu šņākoņu aizveras pneimatiskās durvis. Pasažieri ir sprostā. Pa labi paceļas klintis, pa kreisi lejup stiepjas akmeņaina nogāze, bet pa šauro asfalta strēmeli joņo autobuss, ko vada ārprātīgais.

Jā, citādi tagad nevar raksturot cilvēku, kas laiku pa laikam meklē spogulī Māras skatienu, lai izbaudītu savu pārākumu. Māra uzlūko pasažierus. Tie sēž bāli, klusi, nekustīgi, ar rokām ieķērušies sēdekļos. Kāds izmisumā mēģina atlauzt durvis, tās nepadodas.

Māra paveras apkārt un priekā gandrīz iekliedzas. Prāvu gabalu zemāk pa šosejas serpentīnu trauc divi motocikli. Milicija! Drīz tie panāks autobusu!

Arī Purvītis pamana sekotājus, bet ātrumu nekāpina. Tieši otrādi, brauciena temps palēninās. Kādu plānu gan izperinājušas viņa smadzenes? Purvīša sejā vairs nav nekā cilvēcīga.

Autobuss sasniedz kalnu pāreju. No šejienes ceļš ved atkal lejup.

Purvītis atver kabīnes durvis. Izlec. Dažus soļus skrien autobusam līdzās. Tad pamāj Mārai ar roku un ienirst krūmos, kas atdala šoseju no nogāzes.

Tikai tagad pasažieri izprot Purvīša nodomu. Šausmu kliedziens pāršalc autobusu. Sievietes piespiež pie krūtīm raudošos bērnus. Kāda vecenīte nometas ceļos un sāk skaļā balsī piesaukt dievu, cita vaimanā, vēl cita klusi kunkst. Arī vīrieši ļaujas panikai — ar sparu metas pret durvīm, mēģina sasist sekurīta logus.

Autobuss ripo arvien raitāk, drīz tas sasniegs ceļa pagriezienu. Tad sāks velties pa nogāzi un sašķīdīs gabalu gabalos… Glābt var tikai brīnums. Brīnums vai arī bremze.

Māra kā hipnotizēta raugās uz bremzes pedāli. Bet starpā ir sekurīta siena.

Ar visu spēku Māra triecas pret to. Talkā nāk kāds vīrietis. Velti!

Aiz muguras skan lūgsnas, vaimanas…

Pagrieziens tuvojas. Arvien ātrāk un ātrāk…

Šajā brīdī, kad no nāves šķir tikai daži desmiti metru, Māra atceras savu pistoli. Viņa izrauj ieroci un raida šāvienu pēc šāviena sekurītā. Ap ložu izsistajiem caurumiem rodas smalku plaisājumu tīkliņi, zibens ātrumā tie izplatās pa visu stiklu. Meitene laiž darbā pistoles rokturi, sekurīts izbirst.

Māra ielec kabīnē un cik spēka spiež uz leju bremzes pedāli.

Spēka nepietiek. Autobuss jau atrodas līkumā, riteņi maļ ceļmalas oļus. Māra izmisīgi griež stūres ratu, izbrauc uz asfalta. Beidzot autobuss apstājas.

Māra izstiepj roku, lai parautu sviru un atvērtu autobusa durvis, bet roka bezspēcīgi noslīgst. Viņa ir ieraudzījusi Purvīti.

Purvītis skrien pa nogāzi, paslīd, krīt, skrien atkal. Motociklisti pašlaik trauc pa kalna otru pusi, tie nevar viņu saredzēt.

Vai tiešām viņam izdosies aizbēgt?

Uz šosejas parādās «Volga» ar taksometra emblēmu. Šoferis pakalpīgi palēnina gaitu. Redzēdams, ka mašīna brīva, Purvītis atrauj priekšējās durvis.

— Uz priekšu! — viņš atkrīt sēdeklī. — Ar pirmo kosmisko!…

Aizmugurē izaug divi stāvi — kapteinis Bratuņs un majors Grigasts, kas bija slēpušies uz grīdas. Pakausī urbjas revolveru stobri.

Purvītis lēnām paceļ rokas.

— Leon Purvīti, — Grigasts noskalda, — jūs esat apcietināts! Jūs nozagāt vitafānu, noslepkavojāt Mežuli, kas draudēja ziņot par zādzību milicijai, un, lai novirzītu izmeklēšanu uz nepareizām sliedēm, inscenējāt savu nāvi.

* * *

Un atkal mēs esam tai pašā vietā, kur sācies šis stāsts, — kafejnīcā. Atkal spēlē orķestris, atkal līksmi apmeklētāji līdz pēdējai iespējai piepildījuši mājīgo zāli. Atkal pie galdiņa aiz dekoratīvās starpsienas sēž Māra un Herberts. Bet šoreiz viņi nav drūmi, rūpju nomākti. Katrs vaibsts, katra kustība un vārds pauž laimi un dzīvesprieku.

— Tu varētu pasūtīt šampanieti, — saka Māra.

— Ko tad mēs svinam?

— Mans paaugstinājums atlikts, Grigasts nolēmis paturēt mani savā nodaļā.

— Tad jau īstā reize beidzot pasniegt dāvanu, —Herberts noliek viņai priekšā ziloņkaula Budu. — Diemžēl galviņas joprojām nav…

— Arī man ir ko dāvināt, — Māra pasmaida un izņem no somiņas Budas bērna galviņu. — Es taču ticu tev arī bez pierādījumiem!

G. CĪRULIS A. IMERMANIS

24-25 NEATGRIEŽAS

1968

Ilustrējis A.Kiršfelds