Gunārs Cīrulis - 24-25 neatgriežas

Grigasta dabā nav pārtraukt liecinieku. Tieši brīvā stāstījumā bieži uzpeld detaļas, kurām vēlāk ir liela nozīme. Bet Irēne runā tik juceklīgi, ka jāmēģina virzīt viņu ar jautājumiem.

— Uz kurieni Mežulis zvanīja?

— Laikam taču uz slimnīcu… Jā, jā, viņš teica: «Vai slimnīca? Man, lūdzu, doktoru Herbertu!»

— Un ko viņš sacīja Herbertam? Vai jūs nedzirdējāt?

— Dzirdēju katru vārdu! Ar šo sarunu taču visas nelaimes sākās…

Māra neuzdrošinās elpot. Kā Imants varēja pateikt kaut ko tādu, kas izraisījis tik drausmīgu noziegumu? Nespēdama ilgāk valdīt satraukumu, Māra vaicā balsī, kas atgādina vaidus:

— Kā jūs varējāt dzirdēt Herbertu?

— Kāpēc Herbertu? Viņš taču nepienāca pie aparāta. Mežulis runāja ar kādu citu. Sākumā bija ļoti pārsteigts, pat priecīgs. «Tu pie telefona?» viņš iesaucās. Bet tad laikam dzirdēja satriecošas ziņas, viņa seja pilnīgi pārvērtās. Neko prātīgu viņš vairs nespēja pateikt, tikai murmināja: «Ko?… Ko tu saki?» Beidzot palaida klausuli vaļā un pat nevīžoja to uzkārt. Kad Mežulis atgriezās pie galda, kur sēdējām mēs ar Purvīti, viņš šūpojās tāpat, kā klausule vada galā. Es jautāju, kas noticis, bet šis pat nepaskatās uz manu pusi, tikai caur pieri uzlūko Purvīti, un acis viņam sarkanas kā slepkavam.

— Un viņš visu laiku klusēja?

— Kāpēc? Runāja daudz, bet jēgas bija maz. «Vai tu saproti, ko esi izdarījis?!» — Mežulis kliedza. «Tagad viss pagalam!» Leons mēģināja viņu nomierināt, bet Mežulis nemaz neklausījās. Pēc laba laika viņš beidzot it kā pierima un teica, ka vēl esot jānokārto kāds rēķins. Tad parakņājās skapī, uzvilka savu melno lietusmēteli, man pat likās, ka viņš kaut ko iebāza kabatā. Pēc tam piegāja pie Purvīša un parāva to aiz rokas: «Viss būs kārtībā! Braucam!» Mani viņi bija pavisam aizmirsuši. Kad izskrēju uz ielas, abi jau sēdēja taksometrā. Un, iedomājieties, viņi nepaņēma mani līdz! — Irēnes balss kļūst histēriska. — Kas nu būs?

Grigasts pat neatbild. Viņš jau velk šineli mugurā:

— Braucam! — viņš uzsauc Mārai un Kļimovam. Uz Mežuļa dzīvokli.

* * *

Kāpņu telpā vēl deg elektrība, bet logos jau iespiežas nespodra rīta gaisma.

«Z. Mežulis» — vēstī plāksnīte uz durvīm. Māra jau kuru reizi spiež zvana pogu. Skaņas spokaini atbalsojas tukšajā dzīvoklī. Beidzot atveras kaimiņu durvis.

— Mežuļa nav mājās, — saka pidžamā tērpies pusmūža vīrietis.

Pieķēries tēvam pie biksēm, samiegojies zeņķis ziņkāri lūkojas uz majora Grigasta formas tērpu.

— Vai neredzējāt, kad viņš aizgāja? — Māra jautā.

— Dzirdēju…

— Tētis domā, ka jaunās mājās pietiekot ar vienu radioaparātu visiem stāviem, — zēns pārgudri iestarpina.

— Pievakarē atnāca kaut kādi ciemiņi, — kaimiņš stāsta. — Bet drīz visi kopā aizgāja. Pēc stundas vai pusotras Mežulis atgriezās, kādu laiciņu bija mājās un tad atkal aizgāja. Tā aizcirta durvis, ka mums nobira apmetums. Viņam tāds nelāgs paradums. Kopš tā laika vairs nav rādījies.

— Pasauciet sētnieku! — Grigasts pavēl Mārai.

* * *

Viss liecina par pēkšņu bēgšanu. Skapja durvis ir vaļā, atvilktnes izrautas, to saturs izsvaidīts pa krēsliem. Uz rakstāmgalda — vilcienu saraksts, kurā atšķirta lappuse «Rīga — Simferopole». Blakām netīrs, acīm redzot, nesen lietots bārdas nazis.

Vecākais leitnants Kļimovs iztukšo papīrgrozu. Tāpat kā Grigastam un Mārai, viņam rokās gumijas cimdi. Starp dažādiem papīriem grozā ir saburzīta, ar sacietējušam putām notriepta laikraksta lapa un aploksnes stūris, uz kura redzama sūtītāja adrese.

— Zaharova ielā 7, dzīvoklis 31, — majors Grigasts izlasa un parausta plecus. — Ej nu sazini, kurā pilsētā.

Māra katram gadījumam pieraksta adresi savā kladē.

Majors Grigasts izgludina saburzīto lapu. Tā, izrādās, ir izplēsta no nedēļas laikraksta «Ņedeļa». Zem rudens modes apskata rūpīgi izgriezts kāds raksts.

Plāna putekļu kārta klāj skapja dibenu. Paprāvs četrstūris iezīmē vietu, kur atradies koferis. Majors Grigasts pārlūko drēbes un beidzot izvelk gaismā vecu ziemas mēteli. Viņš pamana atārdītu apkakles vīli.

— Tie paši vecie paņēmieni, — viņš saka. — Aina puslīdz skaidra. Noslepkavojis Purvīti, Mežulis steigā sakravāja koferi, atārdīja mēteli un izņēma atlokā noslēpto krājkases grāmatiņu. Tā, bez šaubām, izrakstīta uzrādītājam, un, spriežot pēc atšķirtā vilcienu saraksta…

— Aizbrauca uz Simferopoli? — ievaicājas Kļimovs.

— Nekur neaizbrauca. Kā mums zināms no Irēnes Zālītes liecības, viņš nekad nepametīs sievu. Domāju, ka viņš slēpjas pie…

Runādams majors pārlapo galda kalendāru. «71457 — doktors Herberts» — rakstīts uz nedēļu vecas lapiņas.

— Tieši to es gaidīju, — majors murmina, atskatīdamies uz Māru.

Bet Māra neklausās. Visu meitenes uzmanību saista priekšmets, ko viņa ieraudzījusi rakstāmgalda atvilktne. Tas ir smaidošais Buda ar pieciem bērniņiem; vienam no tiem nolauzta galva. Māra vēl nav izšķīrusies, kā rīkoties tālāk, kad atskan majora balss:

— Varbūt jūs parādīsit arī man?

Viņš izņem Budu Mārai no pirkstiem un nogroza galvu:

— Atceros, atceros… To taču jums Imants Herberts atveda no Vīnes… Ļoti interesanti! — tad viņš uzlūko Māru, bet tā ar stingu skatienu raugās uz Budu.

— Māra, uzklausiet, draudzīgu padomu: ejiet mājās un liecieties gultā! Rīt jums viss liksies citādi…

Milicijas darbiniekiem nav normēta darba laika. Reizēm, kad izmeklēšanas gaitā iezīmējas lūzums, jāstrādā augam naktīm. Toties dažkārt gadās, ka, gaidot notikumu tālāko attīstību, pat gaišā dienā nekā nevar iesākt. Tāpēc milicijas pārvaldes bibliotēkā vienmēr var sastapt cilvēkus.

Arī tagad plašajā telpā valda rosība. Iegrimuši domās, divi seržanti cīnās par uzvaru kārtējā šaha partijā. Apkrāvis galdu ar biezām grāmatām, neklātienes students kaut ko cītīgi raksta burtnīcā. Viņš grib aizpīpēt, bet, uzrāvis sērkociņu, ierauga plakātu «Pie mums nesmēķē!». Tad pieceļas, pieiet pie sienas, noņem kartona gabalu un, salocījis to kā pelnutrauku, mierīgi aizkūpina cigareti.

Bibliotekāre neko nepamana. Uzlikusi butaforiski lielas raga acenes, meitene iepazīstas ar nupat saņemtu sūtījumu. Pēkšņi viņa paceļ pelēkos vākos iesietu grāmatu un sauc kā vairāksolīšanā:

— Jaunā izmeklētāja rokasgrāmata!

Lasītājos viņpus letes šis paziņojums nerada sevišķu sajusmu. Viens nicīgi pasmīn, otrs saviebjas, trešais atmet ar roku. Atsaucas vienīgi satiksmes regulēšanas dienesta staršina, kuru kuplās bārdas un nepielūdzamās bardzības dēļ pazīst visi pilsētas šoferi.

— Man labāk par mīlestību! To paglabā Anniņai, viņai patīk lasīt par slepkavībām.

Mārai ienākot, staršina smaidīdams dodas viņai pretī.

— A, Māra, tieši laikā! Mums vēl jāizspēlē turnīra partija.

Māra neatbild. Liekas, viņa nekā nedzird un nekā neredz. Liekas pat, ka viņa joprojām nav atkopusies no Mežuļa dzīvoklī saņemtā trieciena. Rakstāmgaldā atrastais Buda, protams, pārliecinās Grigastu, ka Herberts iejaukts vitafāna zādzībā. Kā tad citādi! Arī viņa tā domātu, ja vien nepazītu Herbertu…

Apsēdusies majora krēslā, Māra noliek uz galda mazo ziloņkaula galviņu. Tā smaida savu nevainīgo bērna smaidu. Bet Mārai šis smaids nepielīp. Viņas seja paliek drūma, nomākta, bezcerīgā izteiksmē sastingusi. Beidzot viņa nopūšas un atkal noglabā galviņu kabatā — nav vērts atsākt neauglīgos minējumus!… Labāk mēģināt turēties pie faktiem. Viņa atšķir savu kladi un tūdaļ ierauga pēdējo ierakstu: «Zaharova iela 7, dz. 31.»