Gunārs Cīrulis - 24-25 neatgriežas

— Kam jūs nodevāt šo Budu? — Grigasta balss ir pavisam salta.

— Pazaudēju un pat nevaru iedomāties — kur. Man taču ir svarīgākas rūpes, slimnieki jau trīs dienas nesaņem vitafānu… — Herberts pielec kājās un paskatās uz durvju pusi.

— Palīdzēšu jums atcerēties. Vai šos pazīstat? — Grigasts rāda Herbertam trīs fotogrāfijas.

Herberts nevērīgi palūkojas uz ģīmetnēm.

— Nepazīstu, — viņš vienaldzīgi saka, tad paskatās vēlreiz. — Šis te liekas tā kā redzēts, — viņš paceļ Mežuļa attēlu un pēkšņi iesit sev pa pieri: — Bet kur, kur? Tovakar kafejnīcā?… Nē, vēl pēc tam!… Pareizi, tagad atceros… Kad man no ambulances piezvanīja uz kafejnīcu, ka saslimis vācu jūrnieks, es pa galvu pa kaklu izskrēju uz ielas. Gribēju gaidīt tramvaju, bet tad miglā saklausīju motora rūkoņu. Taksometrs! Tā es tikšu visātrāk. Piesteidzos, atrāvu durtiņas un iekāpu.

— «Kāpiet ārā, man jābrauc uz garāžu!» teica šoferis, šis te cilvēks, — Heibērts norāda uz Mežuļa fotogrāfiju. — Viņš runāja tik augstprātīgi, ka saskaitos un laikam pat sāku kliegt: «Man jātiek pie slimnieka! Ātrāk! Uz ostu!»

Šoferis spītīgi paziņoja, ka nekur nebraukšot, un uzbudinājās aizvien vairāk. Tikai tad, kad piedraudēju, ka pasaukšu milici, viņš nikni izmeta pa logu papirosu un ieslēdza ātrumu. Brauca kā uz ugunsgrēku, piecās minūtēs tikām līdz ostai. Iespējams, ka šis Buda man turpat mašīnā izkrita no kabatas.

Grigasts taisās pārgriezt cigareti uz pusēm, tad at met ar roku un iebāž mutē veselu. Viņš izklaidīgi piedāvā cigaretes arī Herbertam, bet tas atsakās.

Izpūtis kuplu dūmu, Grigasts turpina pratināšanu:

— Tātad jūs apgalvojat, ka nekur citur neesat tikušies, ka pat nezināt šā cilvēka vārdu.

Herberts pamāj ar galvu. Viņam jau apnicis atkārtot vienu un to pašu.

— Tad paskaidrojiet, kāpēc pie Mežuļa atradām ne tikai Budas figūriņu, bet arī jūsu tālruņa numuru?

— Kā jūs teicāt, kā viņu sauc? Mežulis? — Pēc īsas klusēšanas Herberts atviegloti uzelpo un iesaucas: — Tagad es visu saprotu! Tas droši vien ir manas pacientes vīrs, tas pats, kas katru dienu zvana pa telefonu un apjautājas par sievas veselību. Bet redzējis es viņu nekad neesmu, domāju, ka arī viņš nezina, kāds izskatos… Jā, Ilona Mežule… Šo sievieti atveda uz slimnīcu pilnīgi bezcerīgā stāvoklī. Glābt viņu var vienīgi vitafāns, bet, ja to neatradīsim… — viņš izteiksmīgi noplāta rokas.

* * *

Grigasts nav maldījies — Māra tiešām atrodas Užgorodā. Pazīdama savu priekšnieku, viņa ir sapratusi, ka tikai fakti to piespiedis ticēt Imanta nevainībai. Tatad jāatrod vitafāns! Purvīša nāve taču nav apgāzusi viņas teoriju. Drīzāk otrādi, varēja pieļaut iespēju, ka pēc slepkavības Mežulis devies uz Užgorodu, lai stātos sakaros ar līdzzinātājiem, saņemtu savu laupījuma liesu. Vai tad citādi viņš būtu sarakstījies ar kādu cilvēku, kas dzīvo Užgorodā, Zaharova ielā!

Māra atsteigusies šurp tieši no lidostas un tagad soļo pa ieliņu, kas ved kalnup. Iela ir šaura un klusa, kā radīta zēnu rotaļām. Arī patlaban uz nelīdzenā bruģa risinās sīva cīņa starp divu pagalmu futbolkomandām. Velti Māra cenšas dabūt no vārtsarga kādu izziņu. Tas tikai nevērīgi parāda ar īkšķi uz augstu dēļu sētu un tūlīt skaļi nokliedz:

— Aizmugure! Aizmugure!

Māra ir sasniegusi vārtus. Nav nekādu šaubu, ka adrese pareiza: «Petro Zaharova iela 7». Pēc ārpuses spriežot, namā vajadzētu būt vismaz piecdesmit dzīvokļiem.

Māra satver rokturi, bet durvis neatver. Nē, šoreiz nedrīkst pārsteigties! Lai kā gribas tūdaļ pārbaudīt savas aizdomas, jārīkojas apdomīgi.

Viņa atkal uzrunā mazo vārtsargu:

— Kur te ir milicija?

Jautājums atstāj graujošu iespaidu. Paķēris savu jaku un cepuri, kas apzīmē iedomātos vārtu stabus, zēns metas bēgt.

— Puikas, šļūcam! — viņš kliedz pilnā balsī. — Atkal sauc miliciju!

Nākamajā mirklī iela ir kā izmēzta.

Māra pasmaida, tad uzdod to pašu jautājumu kādai vecākai sievietei. Piecas minūtes vēlāk viņa jau ir pie skaistas savrupmājas, kuras durvis grezno izkārtne:

«Užgorodas pilsētas milicija».

Aiz dzīvžoga redzama gaiša «Volga». Nepievērsusi tai uzmanību, Māra ieiet namā.

Un tad viņa jau sēž operatīvās daļas priekšnieka kabinetā.

Kapteinis Bratuņs nemaz nelīdzinās majoram Grigastam — viņš ir jauns un stalts. Ar smaidu atdevis Mārai viņas apliecību, kapteinis vispirms uzliek galdā vīnu un cepumus un tikai tad uzsāk valodas:

— Mūsu vīns un jūsu «Volga», tas ir viss, ar ko varu pakalpot… Brīnos, ka esat ieradusies tik ātri, telegrammu nosūtījām tikai šorīt.

— Kas par «Volgu»? — Māra nesaprot.

Kapteinis pieved Māru pie loga:

— Lūk! Vakar atradām mežā, — viņš rāda gaišo «Volgu» ar numuru 75-00 LAK. — Iepriecinošs skats, vai ne?

— Un kā vēl! Ja jūs zinātu, kā tas mani iepriecina! — bet Māra nemaz neskatās uz leju. Viņas prāts jau apsvēris pārsteidzošo jaunumu, kas tik labi iekļaujas hipotēzē par vitafāna zādzību. — Tagad es nešaubos, ka viss būs kārtībā!

— Nekas nav nozagts, varat kaut vai tūlīt sēsties pie stūres un braukt mājās.

— Tieši otrādi, es palikšu… Vai drīkstu pieteikt tālsarunu ar Rīgu?… — Viņa noceļ klausuli; — Rīgu, 71457, pie aparāta Imantu Herbertu…

Māra atšķir savu kladi. Pēdējā zīmējumā tikpat kā nekas nav mainīts, tajā redzami Purvītis, Mežulis, Irēne un «Volga», kas ar vitafānu devusies uz Užgorodu. Zem šī galapunkta Māra pierakstījusi:

«Zaharova ielā 7, dz. 31»?

— Man jāuzzina, kas tur dzīvo.

Kapteinis kā vērtēdams paraugās Mārā, tomēr no jautājuma atturas.

— Varu jums pakalpot, — viņš atnes kartotēku.

— Ārsts, pareizāk sakot, bijušais ārsts Selago. Viņa dēļ kādreiz saņēmu rājienu… Pirms diviem gadiem slimnīcā ievietoja vairākus cilvēkus, kas bija lietojuši ārzemju miega zāles, ar kurām šis ārsts tirgojās. Protams, par fantastiskām cenām.

— Ārsts! Tas noteikti ir viņš!… — Māra ar pūlēm valda satraukumu. — Kāpēc tad dabūjāt rājienu?

— Ārstu ietupinājām, bet cilvēku, kurš atgādāja zāles no Austrijas, tā arī neizdevās notvert. Iespējams, ka viņš vēl šodien staigā pāri robežai.

— Tātad ārsts tagad ir aiz restēm? — Māra vīlusies jautā.

Tālruņa zvans pārtrauc sarunu. Māra aizsteidzas kapteinim priekšā un noceļ klausuli. Kad viņa noliek to atpakaļ, sejā tai lasāmas sāpes, kas pamazām pārvēršas par nelokāmu apņēmību.

— Milicijā… — Viņa murmina.

— Nē, viņu atkal atbrīvoja, — saka kapteinis. — Jau pusgadu skatos viņam uz pirkstiem, bet pieķert pagaidām nevaru.

* * *

Imants milicijā. Tagad viss atkarīgs no viņas. Šī atziņa pamudina Māru nekavējoties doties pie Selago. Velti izklauvējusies, viņa piezvana pie kaimiņu dzīvokļa durvīm. Slaucīdama ziepjainās rokas priekšautā, pusatvērtajās durvis iestājas doktora Selago kaimiņiene.

— Nav, kad es jums saku, — viņa īgni skaidro.

— Doktors aizbrauca uz Ļvovu. Te brauc uz Rīgu, te Ļvovu, bet man tikai jāsniedz izziņas. Vakar arī viens pilsonis ar čemodānu viņu mekleja. Sakumā nemaz nesapratu, ko šis grib — runāja ar ārzemju akcentu…— viņa nopēti Māru no galvas līdz kājām. — Vai jūs varbūt esat tautieši? Viņam bija tāds pats akcents kā jums.

— Kā man?! — Māra iesaucas. — Kāds viņš izskatījās? Man tas ļoti svarīgi! — Māra uzbudināta pasper soli uz priekšu, bet saimniece nelaiž viņu pāri slieksnim.