Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

— Šeit, — gluži lietišķi saka leitnants, norādīdams uz palodzi.

— Jūsu ideja ir zelta vērta! — Māru uzslavē kapteinis Bratuņs.

Un, lūk, rakstāmgalds jau atbīdīts sānis, ir izvilktas naglas, ar kurām bija piesista palodze. Skatienam atklājas šaura, bet dziļa slēptuve. Kapteinis iebāž tajā roku un izvelk dienas gaismā… nevis gaidītās vitafāna ampulas, bet zobu pastas tūbiņas.

— Skaitītājs taču uztaustīja radioaktīvu vielu, — Māra vīlusies saka.

Kapteinis neapmulst — ne reizi vien viņam ir bijusi darīšana ar kontrabandistiem. Viņš atver tūbiņas otru galu un, atdarinādams burvju mākslinieku, izņem no turienes… ampulu!

— Brīnumi! — sauc Māra, un viņas acīs atplaiksnās laime.

— Nav nekādu brīnumu. Tikai pirkstu veiklība, — saka kapteinis.

— Un ticība!… — it kā runādama pati ar sevi, piebilst Māra.

Tālākie notikumi risinās tīri kinematogrāfiskā ātrumā. Pēc desmit minūtēm, sirēnām kaucot, lidlaukā ietraucas milicijas automobilis un nobremzē pie reaktīvās lidmašīnas.

Divi miliči iekrauj lidmašīnā kastes ar ampulām.

Lidmašīna sāk ripot pa betonēto celiņu, tad atraujas no zemes.

Un nu mēs atkal esam Rīgā.

Pa slimnīcas gaiteni skrien medicīnas māsa.

— Vitafāns atrasts! — viņa gavilēdama sauc.

Gandrīz tai pašā mirklī veras palātu durvis.

Profesors Landovskis pieiet pie diagrammas, kurā atzīmē slimniekiem iešļircinātās vitafāna devas. Ailes «7. diena», «8. diena», «9. diena» ir tukšas.

Ailē «10. diena» viņš pašrocīgi ieraksta devu.

Šajā svarīgajā mirklī slimnīcā atrodas arī majors Grigasts. Baltajā uzsvārcī, kuru virs formas tērpa nav izdevies aizpogāt, viņa masīvais stāvs izskatās diezgan dīvains.

Grigasts sēž pie Mežules gultas un cenšas runāt klusi, saudzīgi.

— Kā jūs jūtaties?

— Tagad atkal labi, — viņa saka, sakārtodama matu lenti. — Bet bija brīdis, kad likās, ka visam jau beigas. Toreiz, kad izplatījās baumas, ka vitafāns nozagts…

— Un jūs to pateicāt savam vīram, — beidzot Grigasts saprot slepkavības motīvus.

Mežule uzraušas sēdus:

— Kā jūs to zināt?

— Tas nav svarīgi. Labāk pastāstiet pati, tikai pēc kārtas un ar visiem sīkumiem!

Mežules galva atslīgst uz spilvena. Aizvērusi acis, viņa klusi stāsta:

— Tovakar es laikam izturējos kā ārprātīga. Apgaitā ārsts bija kaut ko ieminējies par iespējamu operāciju, un es zināju, ko tas nozīmē. Slimnīcā taču neko nevar noslēpt — viena paciente jau bija mirusi. Kad sapratu, ka pienākusi mana kārta, pielēcu kājās un izskrēju gaitenī. Piespiedu pieri pie loga rūts un ļāvu vaļu asarām. Tikai pēc brīža sadzirdēju, ka blakus zvana telefons. Neviens nepacēla klausuli. Nez kāpēc iegāju tukšajā māsu istabā un atbildēju. Kāds prasīja pēc doktora Herberta. Pateicu, ka viņa nav, un tikai tad pazinu vīra balsi… Parasti viņš zvana divreiz dienā, lai apjautātos, vai man ko nevajag, viņš mani ļoti mīl… Un pēkšņi vairs nespēju valdīt pār sevi, izkliedzu visu savu izmisumu: par vitafānu, ko nozaguši kaut kādi nelieši, laupīdami man pēdējo cerību. Laikam sarunāju trakas aplamības, jo vīrs bija pilnīgi satriekts, pat nejaudāja sakarīgi atbildēt. Bet es tikai lūdzos, lai brauc man pakaļ — tik un tā taču viss pagalam. Dīvainā kārtā viņš neatbrauca un arī vairs nepiezvanīja. Droši vien būs gadījies izdevīgs brauciens ārpus republikas… — Pēkšņi Mežule ar bažām uzlūko Grigastu: — Sakiet, vai ar viņu kas noticis?

Grigasts klusē.

Atgriezies pārvaldē, viņš liek izsaukt Irēni Zālīti. Pierādījumu ķēdē trūkst tikai dažu sīku posmu, bet majors nešaubās, ka nokļuvis uz pareizā ceļa.

Milicis ieved Irēni. Viņā grūti pazīt sievieti, kas starodama dejoja kafejnīcā, kas taksometrā bezbēdīgi melsa visādus niekus. Un ne tikai tāpēc, ka acis saraudātas, ka lūpas un skropstas nav nokrāsotas, ka krāšņie mati paslēpti zem lakatiņa. Nē, Irēni līdz nepazīšanai pārvērtis tas, ka zudusi pašapmierinātība, kas it kā dzīvinošs gaiss pildīja šo skaistam balonam līdzīgo sievieti.

— Vai esmu apcietināta? —pat viņas balss tagad liekas neskanīga un aizlūzusi.

— To es jums pateikšu pēc mūsu sarunas.

Grigasts runā sausi un oficiāli. Visvairāk viņš patlaban baidās no asaru plūdiem. Pamājis milicim, lai tas iziet, majors bargi saka:

— Runājiet, es klausos!

Irēne tikko spēj izdvest vārdus:

— Es to negribēju… Biedri major, ja es būtu zinājusi…

— Kam jūs ieminējāties par vitafānu — Purvītim vai Mežulim?

Šoreiz Irēne stāsta lietišķi, bez atvirzēm, bez izpušķojumiem. Un Grigasts redz notikumus tā, it kā pats būtu bijis klāt.

Farmaceitiskā institūta gaitenis. Purvītis klauvē pie durvīm, kas apkaltas ar tēraudskārdu. Atveras lodziņš, tajā parādās Irēnes galva. Ieraudzījusi draugu, viņa priecīgi pasmaida.

Purvītis šķiet īgns un nevaļīgs.

— Ko tu te tūļājies! Es taču nevaru stundām ilgi stāvēt dīkā, man plāns jāpilda!

— Vai zini, mums te šodien viss iet pa gaisu, pat jaunas atslēgas pierīkoja. Direktors īpaši piekodināja rūpīgi aizslēgt… Ja tu zinātu, kādas smalkas mēbeles viņam kabinetā!… Un Marija arī atlūdzās agrāk, viņai vēl jātiek pie frizieres. Šovakar taču māsīcai vārdadiena, atceries, tai, kas man apsolīja silona džemperi… Un tagad man vienai jāpieņem vitafāns…

— Kas par vitafānu? — Purvītis nekā nesaprot.

— Par to taču es visu laiku stāstu! — Irēnei liekas neticami, ka cilvēks var būt tik neapķērīgs. — Jaunais preparāts, par ko tagad jūsmo visa pasaule, — viņa pasniedz Purvītim laikrakstu. — Es tūlīt beigšu, tikmēr palasi, te viss smalki izstāstīts. Tikai neaizmirsti atdot, tur ir loti interesants raksts par rudens modēm…

Purvītis vairs neklausās. Lasot informāciju par vitafānu, viņš pēkšņi saspringst un viņa sejā iezīmējas ļauni, varmācīgi vaibsti.

— Ja tev nav sevišķu iebildumu, pagaidām es laikrakstu paturēšu, — pieklājīgais tonis ir krasā pretstatā ar acu izteiksmi.

Viņš ne mirkli nenovērš skatienu no Irēnes, kas aizslēdz durvis un noglabā slēdzeni rokas somiņā…

— Un jūs viņam nekad nedevāt slēdzeni? — vaicā Grigasts, kad Irēne beigusi stāstīt.

— Nekad! — Irēne attrauc. — Direktors taču teica, lai neizlaižot no rokām… Ja jūs zinātu, kā es nobijos, kad man likās, ka esmu to pazaudējusi…

— Kad tas bija?

— Nu, todien, pirms aizgājām uz kafejnīcu. Pēkšņi skatos, slēdzene joprojām somiņā, tikai bija aizkritusi aiz oderes. Un es taču to biju pirkusi gluži nesen! Kas varēja domāt, ka somdari tagad tik slikti strādā…

— Man liekas tieši otrādi — tas bija labi nostrādāts, — saka Grigasts. — Un vainīgi nevis somdari, bet jūsu pašas draugi!

Irēne izskatās galīgi satriekta.

— Man nebija ne jausmas, ka Mežulis ir tāds nelietis, — viņa saka, — vai tad citādi būtu ļāvusi viņam vest sevi uz darbu un visādi apvārdot. Šis laikam tikai gribēja izokšķerēt, vai man nav radušās aizdomas… Tagad jūs mani droši vien apcietināsit?

— Nē, bet tas jūs neatbrīvo no atbildības.

Irēne kāri nolūkojas uz Grigasta cigaretēm:

— Biedri major, vai drīkst?

Grigasts sniedz viņai atvērto etviju un pieceļas, nepārprotami likdams saprast, ka saruna beigusies.

Vakarā viņš to turpina ar Kļimovu — šoreiz jau atkal savā kabinetā, ko pēc remonta grūti pazīt. Tā vien liekas, ka Vītols gribējis visiem izrādīt atgūto dzīvesprieku — sienas klātas ar vasarīgi spilgtām krāsām un izraibinātas ar jautriem rakstiem.