Gunārs Cīrulis - 24-25 neatgriežas

— Vai es zinu… Katru svešinieku taču nevar uzreiz iekšā aicināt… Un ko tu, cilvēks, te pustumsā saredzēsi?… Bārdas nebija, ūsu arī ne; vai zem cepures pliks pauris, kā to lai uzmin…

— Vai viņam mugurā nebija melns lietusmētelis? — Māra jutas kā mednieks, kas beidzot sadzinis zvēram pēdas.

— Pareizi! Tāds fasonīgs, ar ādas pogām. Laikam ārzemju, pie mums Užgorodā neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi.

Nu Māra vairs nešaubās, ka uzvara ir tuvu. Aizbraukusi uz pastu, viņa nosūta savam priekšniekam telegrammu:

MEŽULIS UŽGORODĀ SŪTIET FOTO UN PILNVARAS DOKTORS HERBERTS NAV VAINĪGS — LEITNANTE MĀRA LEJA

Pārliecinājusies, ka telegrāfiste sāk izklaudzināt tekstu, Māra beidzot dodas uz viesnīcu. Bet vismazāk viņa šai mirklī domā par atpūtu — gribas tikai kaut ko ieēst un atkal stāties pie darba.

— Vai jums parādīt istabu? — jautā viesnīcas administrators, sniegdamies pēc slēdzenes

— Lasītavu, ja jums tā ir! — un, nenieka nebēdādama par viņa apjukumu, Māra atsakās no slēdzenes.

Lasītavā viņa palūdz laikraksta «Ņedeļa» komplektu un tūdaļ uzšķir to, ko meklējusi, — numuru ar rudens modes apskatu. Zem tā ievietots raksts, kuru Mežulis tik rūpīgi izgriezis: «Jauna padomju medicīnas uzvara».

Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem Māra izplēš lappusi ar «lietisko pierādījumu» un dodas uz restorānu — pēkšņi viņa atceras, ka jau gandrīz divdesmit četras stundas neko nav ēdusi.

Viesnīcas restorāna lielā zāle ir patukša. Tomēr Māra te tūdaļ jūtas mājīgi — kaut vai tāpēc, ka blakām pie diviem kopā sabīdītiem galdiņiem vecākas sievietes uzraudzībā apmeties pulciņš bērnu. Ņiprai melnmatainai meitenei priekšā nolikta vāze ar ziediem. Grūti saprast, vai šeit ierasts svinēt bērnu dzimšanas dienas restorānā, vai arī šis kolektīvais apciemojums noticis bērnudārza virtuves remonta dēļ.

Gar sienām iekārtotas atsevišķas nišas, kuras citu no citas atdala zemas, ar tautiskiem ornamentiem izrakstītas barjeras. Palmu ēnā trīs mūziķi tautas tērpos iestudē jaunu tango, spēlēdami smeldzīgo melodiju daždažādās variācijās.

Blakus šķīvim un lielai vīna pudelei salmu pinumā Māra noliek Budas bērna smaidošo galviņu, kuru tagad uzskata par kaut ko līdzīgu talismanam. Tad viņa pārlasa informāciju ar virsrakstu «Jauna padomju medicīnas uzvara».

Māra pieceļas, aiziet līdz durvīm, kas ved uz viesnīcas vestibilu. Viņu ieraudzījis, viesnīcas administrators jau pa gabalu sauc:

— Telegrammas nav!

Māra bēdīga atgriežas savā vietā.

— Vēl vienu porciju cepta siera! — viņa pasūta viesmīlim un palūkojas uz Budas bērna galviņu,

Orķestris joprojām atkārto to pašu melodiju. Arī Māras domas joprojām atkārtojas tai pašā secībā:

«Vitafāns… Ārsts, kas sodīts par spekulāciju ar ārzemju zālēm… Kontrabandas ceļš pāri robežai… Mežulis… Vitafāns… Tātad…» — viņa pusbalsī savirknē faktus, un šķiet, ka ziloņkaula galviņa ar vēlīgu smaidu apstiprinātu viņas argumentus.

Vijolnieks beidzot ir atradis melodijai savu interpretāciju, stīgas ieskanas pilnā spēkā. Viņš nokāpj zālē un sāk apstaigāt galdiņus, it kā nesdams brīžiem smeldzīgo, brīžiem gavilējošo dziesmu lociņa galā.

Brīdi tas pakavējas pie bērniem, tad apstājas pie Māras galdiņa.

Māra viņu ne redz, ne dzird. Viņa atjēdzas tikai tad, kad saklausa savu vārdu.

— Pilsone Leja! — stāvēdams atvērtajās durvīs, sauc milicis.

— Beidzot! — Māra metas viņam pretī un nepacietīgi atplēš telegrammu.

UŽGORODAS MILICIJAS PRIEKŠNIEKAM SAMEKLĒT MĀRU LEJU NO RĪGAS UN NODOT KAPEC NO TEVIS NAV NEKĀDU ZIŅU NEKAVĒJOTIES TELEGRAFĒ VAI NEESI SAAUKSTĒJUSIES SILTAS DRĒBĒS IZSŪTĪTAS AR LIDMAŠĪNU ATBILDE APMAKSĀTA UZTRAUCAMIES MĀTE VĒLU SEKMES TĒVS

Pagaidījis, līdz Māra beidz lasīt, milicis ieklepojas:

— Kapteinis jūs gaida. Svarīga dienesta telegramma no Rīgas!

…Jā, šoreiz Grigasts ir rīkojies operatīvi — atsūtījis Mežuļa fotogrāfiju un savu svētību izdarīt kratīšanu. Bet doktora Selago dzīvokļa durvju priekšā kapteinis Bratuņs uzrunā Māru:

— Prokurora sankcija man kabatā. Tikai, lūdzu, padomāsim, kamēr nav par vēlu! Vai esat pārliecināta, ka atradīsim vitafānu?

— Pilnīgi! — un Māra grasās pieklauvēt.

Kapteinis satver viņu aiz rokas:

— Kādi jums pierādījumi?

— Jel saprotiet! — Māra runā ar lielu dedzību. — No šīm zālēm atkarīga desmit slimnieku dzīvība un… viena cilvēka brīvība. — Viņas balss atgūst pirmītējo spēku: — Tāpēc gribu uzņemties jebkuru risku, nevis meklēt papildu pierādījumus.

Saskatījis Māras acīs nesatricināmu apņēmību, kapteinis pats pieklauvē pie kaimiņienes durvīm.

— Jūs nāksit par liecinieci, — viņš saka, uzrādīdams dokumentu. — Jāuzlauž durvis.

— Kāpēc uzlauzt? — kaimiņiene īgni atrūc. — Doktoram nav ko slēpt, dzīvokļa atslēgas viņš vienmēr atstāj pie manis.

…Doktora darba istaba jau pārmeklēta. Tajā nav nekā ievērības cienīga. Tikai rakstāmgalds, kas cieši piebīdīts pie palodzes, ir nesamērīgi liels un masīvs.

Māra noliek uz tā trīs fotogrāfijas.

— Vai pazīstat? — viņa jautā Selago kaimiņienei.

— Nē.

— Vai viens no tiem nav vīrietis melnajā lietusmētelī, kas meklēja doktoru?

— Iespējams… — kaimiņiene arvien vēl ir saīgusi par traucējumu. — Paši redzējāt, cik kāpņu telpā tumšs, pārvaldniekam jau sen vajadzēja…

Istabā ienāk Bratuņs.

— Nevaru jūs iepriecināt, — viņš saka, — vitafānu pagaidām neesam atraduši.

— Vai es neteicu! — doktora Selago kaimiņiene neslēpj savu gandarījumu.

Māras izmisīgais skatiens klīst pa telpu. Katrs kakts izvandīts, viss apgriezts otrādi. Viņa nodur acis un paskatās uz rakstāmgaldu. Zem stikla, kas klāj pulēto virsu, juku jukām salikti kinoaktrišu fotoattēli un no dažādām avīzēm izgriezti raksti par jauniem ārstnieciskiem preparātiem. Drudžaini apsvērdama visas iespējas, viņa vēlreiz pārlūko savādo kolekciju. Pēkšņi kaut kas saista Māras uzmanību — zem kādas fotogrāfijas pavīd laikraksta izgriezuma mala. Taču nevar saprast rakstītā jēgu, jo rindiņām trūkst beigu.

Māra paceļ stiklu, izņem no atloka rakstu. Tā ir informācija par vitafānu, tā pati, kas izgriezta no lappuses ar rudens modes apskatu:

— Vitafāns radīja sensāciju starptautiskajā ārstu konferencē Vīnē. Kāds amerikāņu profesors izteicies, ka, pēc viņa domām, šis medikaments izglābšot tikpat daudz dzīvību, cik iznīcinājusi atombumba, — viņa klusā balsī lasa. — Pateicoties gamma staru iedarbībai, preparāta radioaktivitāte…

Māra apraujas pusteikumā. Tikai pēc brīža, pilnīgi aptvērusi pēkšņi dzimušo domu, viņa atgūst spēju runāt un dara to pilnā balsi.

— Jābūt! — Māra sauc. — Kapteini Bratuņ, es zinu, kā mēs atradīsim vitafānu!…

Pēc pusstundas ierodas kapteiņa Bratuņa izsauktie speciālisti, un doktora Selago darba istabā tūlīt sāk skanēt vienmērīgi tikšķi. Tie plūst no aparāta, ko apkalpo milicijas jaunākais leitnants. Ar Geigera skaitītāju viņš pārmeklē istabu — virza to gar mēbeļu virsu. Tikšķi nepaātrinās, nekļūst skaļāki, mērinstrumenta adata šķiet sastingusi.

Uztvēris Māras bažīgo skatienu, leitnants viņu mierina:

— Ja preparāts tiešām satur radioaktīvas vielas, mēs noteikti to atradīsim.

Leitnants tuvojas logam. Pēkšņi adata sakustas, palecas uz priekšu. Tikpat spēji kājās pielec Māra. Gandrīz vienlaikus pieaug tikšķu temps. Tie kļūst draudīgi, atgādina ložmetēja kārtu.