Gunārs Cīrulis - 24-25 neatgriežas

— Kur atrodas Zaharova iela?

Iespējams, ka Māra to vaicājusi pati sev, bet visi pagriež galvas uz viņas pusi.

Šaha spēlētāji parausta plecus un atkal pievēršas partijai.

— Pirmā dzirdēšana, — saka neklātnieks un aizdedzina jaunu cigareti.

Šoreiz bibliotekāre to ievēro. Pametusi grāmatas un katalogus, viņa dodas strostēt kārtības pārkāpēju.

Parakņājies planšetē, slaršina atver Rīgas pilsētas izziņu grāmatiņu un pieiet pie Māras.

— Tā jau domāju, ka jūs kaut ko jaucat, — viņa balsī skan gandarījums. — Tādas ielas Rīgā nav!

— Nekur nav, nekur nav… — murmina Māra, piespiedusi pieri pie loga rūts. Lejā plešas pilsētas ielas : bet Māra tām nepievērš uzmanību. Viņas prātu patlaban nodarbina iela, kuras Rīgā nav. — Nē, kaut kur tai jābūt! Un tur dzīvo cilvēks, kas raksta Mežulim vēstules… Zaharova iela, Zaharova iela… — Māras iztēlē iznirst dažādu pilsētu plāni. Maskava, Ļeņingrada, Kijeva. Ielu ir bezgala daudz, un nosaukumu vietā visur jautājuma zīmes. Viņa enerģiski papurina galvu, atvairīdama uzmācīgās vīzijas. — Nē, adrese rakstīta ar latīņu burtiem. Zaharova iela… Kas tas par Zaharovu?

— Ņina, iedod man enciklopēdiju! — Māra lūdz bibliotekārei. — Lielo, burtu «Z»!

Bibliotekāre pieslien kāpnes, uzrāpjas līdz augšējam plauktam un atšķir biezo sējumu.

— Ko tu iesāksi ar Nikolaja Pirmā galma padomnieku? — viņa jautā.

— Kā, vai tad citu Zaharovu nav? — Māra ir vīlusies.

— Veseli trīs. Varu piedāvāt Arhangeļskas mākslinieku Ipolītu Zaharovu, Aizkarpatu partizāņu komisāru Petro Zaharovu, Sibīrijas ceļotāju Semjonu Zaharovu. Diemžēl par brūtgānu neder neviens…

Māra pat nepasmaida. Domās viņa jau atrodas kaut kur tālu prom no šīs telpas.

* * *

Leju ģimeni pārņēmis liels uztraukums — jau vairāk nekā diennakti Māra nav rādījusies mājās. Paēda pusdienas, teicās aizejam uz darbu un pazuda. Vēlu vakarā gan piezvanīja, ka aizkavēšoties, bet kopš tā brīža — ne vēsts.

Sākumā Georgs Leja mēģināja mierināt sievu — operatīvā darbā viss kas varot atgadīties, nu, piemēram, izbraukums uz lauku mājām, kur nav tālruņa. Bet rīta pusē arī viņš kļuva nemierīgs. Galu galā nav taču vairs kara laiki, kad var pārtrūkt sakari.

Brokastīs sieva neko neēda, viņš pats pēc negulētās nakts izdzēra divas glāzes stipras pupiņu kafijas. Citkārt Berta būtu skaļi protestējusi, pierādījusi, ka tā nedrīkst bendēt sirdi, bet tagad viņa klusēja. Un tas veco Leju uztrauca visvairāk. Kaut kas jādara! Nogaidījis vēl vienu mokoši garu stundu, viņš nolēma rīkoties.

Un, lūk, Georgs Leja stāv pie tālruņa. Lielajā atzveltnes krēslā pusguļus atlaidusies Māras māte. Viņas seja iekritusi, acis aizvērtas, uz pieres uzlikts mitrs dvielis. Viņai pie kājām, žēli smilkstēdams, glaužas Floksītis. Ik pēc brīža atskatīdamies uz sievu, Georgs Leja bargi saka:

— Grigast, zvanu jums sievas uzdevumā. Mēs uztraucamies… Kur jūs likāt Māru?

Majora Grigasta pārsteigums ir neliekuļots. Padzirdējis, ka Māra nav pārradusies mājās ne vakar, ne šorīt, viņš pirmajā brīdī pat nespēj iedomāties, kur viņa palikusi. Visloģiskākais izskaidrojums būtu, ka Māra devusies pie Herberta, bet tas taču patlaban sēž apmeklētāja krēslā. Pratināšana sākusies no paša rīta, Herberts ne mirkli nav atstājis milicijas pārvaldi un — to Grigasts ir cieši nolēmis — tik drīz nekur arī neies.

— Hallo, hallo!… — Georgs Leja kliedz vada viņā galā. — Ko jūs klusējat, velns parāvis?… Grigast, kur Māra?

Herberta klātbūtnē majors negrib ielaisties garā sarunā, tāpēc viņš uz labu laimi saka:

— Nomieriniet sievu, nekas ļauns nav noticis. Viņa ir aizbraukusi.

— Komandējumā? — Georgs Leja neatlaižas.

— Ne gluži. Es jums vēlāk piezvanīšu un visu paskaidrošu.

Tie nav tukši vārdi. Lūkodamies Herbertā, Grigasts pēkšņi saprot, kādēļ Māra pazudusi. Viņam pat liekas, ka zina, kur meitene atrodas.

Nolicis klausuli, Grigasts uzšķir Herberta personiskās lietas veidlapu. Viņš meklē kādu «āķīti», lai atsāktu pārtraukto sarunu.

— Biedri major, es jūs lūdzu! — Herberts saka. — Kas noticis ar Māru?

— Visļaunākais, kas milicijas darbiniekam var atgadīties, — Grigasts atbild ar tikko jaušamu smaidu. — Viņa iemīlējusies un pievērsusies pašdarbībai… Bet tagad, — majors atkal kļūst oficiāls, — palūgšu uzgaidīt priekštelpā! Pēc stundas es jūs atkal izsaukšu.

— Tādā gadījumā es pagūtu aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ, — Herberts pieceļas.

— Es teicu — priekštelpā! — Grigasts ar uzsvaru atkārto.

Tikko Herberts izgājis, majors piezvana Kļimovam:

— Ievediet ekspertu!

…Majors Grigasts nervozē. Galu galā šis ziloņkaula Buda ir tikai ķēdes loceklis, kas saista Herbertu ar Mežuli. Kāpēc eksperts to tik ilgi pētī? Lai slēptu savu nepacietību, majors ar lieliem iespieduma burtiem uzraksta uz papīra loksnes:

PRATINĀŠANA. IEEJA AIZLIEGTA!

Viņš atkal paveras ekspertā. Tas, iespraudis acī pulksteņmeistara lupu, ar saviem smailajiem pirkstiem aptausta ziloņkaula figūru. Tad pieceļas un pieiet pie loga.

Arī Grigasts pieceļas. Viņš atver durvis un virs plāksnītes «Bibliotēka» piesprauž nupat uzrakstīto paziņojumu. Tad atgriežas. Sirmais eksperts joprojām pētī Budu.

— Nu? — Grigasts viņu skubina.

— Tas pats! — eksperts izdara secinājumu un pamazām iekaist. — Esmu gatavs to apzvērēt tiesā! Ne jau katru dienu mums gadās tādi retumi.

— Pagaidiet! — Grigasts izņem viņam figūru no rokām. — Vai tas nozīmē, ka jūs šo Budu esat jau agrāk redzējis? Mums zināms, ka tas pirms nedēļas atvests no Vīnes.

— No Vīnes? Varbūt. Bet labākajā gadījumā pirms gada. Kopš pērnā oktobra tas stāvēja mūsu komisijas veikalā. Trīs atklātnes aizsūtīju īpašniekam, lai ņem atpakaļ vai pazemina cenu. Kas tad mūsu laikos tērēs naudu par tādu greznuma lietu?

— Tātad Buda nopirkts Rīgā, — Grigasts domīgi saka un savukārt aplūko to ar lupu. Palielinājumā labsirdīgais smaids pārvēršas par smīnu, kas šķiet ņirgājamies par majoru. Grigasts nīgri saviebjas un noliek stiklu.

— Šaubu nav! Es pats brīdināju pircēju, ka galviņa ir nemākulīgi pielīmēta un pēc mazākā satricinājuma atkal nokritīs, bet jaunie jau vienmēr domā, ka viņiem pašiem sava galva uz pleciem…

— Vai jūs pircēju pazītu? — jautā Grigasts.

— Doktoru Herbertu? Noteikti! Viņš varbūt ir labs ārsts, bet no mākslas… — eksperts zīmīgi apklust.

— Paldies! — Grigasts ar ciešu rokasspiedienu atvadās no eksperta un pavēl milicim:

— Ievediet Imantu Herbertu!

Herberts nemaz neizskatās kā sprostā iedzīts noziedznieks, kas ar meliem un liegšanos mēģina glābt savu ādu. Drīzāk otrādi! Sēdēdams Grigastam pretī, viņš izturas kā nevaļīgs apmeklētājs, kas grib ātrāk tik galā ar milicijas birokrātiskajām formalitātēm.

— Kāpēc jūs melojāt, ka esat atvedis dāvanu no ārzemēm? — Grigasts asi vaicā.

Herberts pagroza rokās Budu un parausta plecus:

— Es tikai Rīgā to iedomājos. Vīnē man nebija vaļos skraidīt pa veikaliem. Starp citu, es nekad neesmu Mārai teicis, ka nopirku to Vīnē… Bet kur viņa pati? Kāpēc jūs neatbildat? — Herberts norūpējies jautā.

Grigasts nepagūst atbildēt. Ienāk Kļimovs un noliek viņam priekšā nupat saņemtu telegrammu. Izlasījis īso tekstu, majors pasmaida — tātad viņš nav maldījies. To it sevišķi apstiprina pēdējie vārdi: DOKTORS HERBERTS NAV VAINĪGS — LEITNANTE MĀRA LEJA. Taču mīlošas meitenes aklā ticība savam iecerētajam nedrīkst ietekmēt izmeklēšanas gaitu. Grigasts noglabā telegrammu galda atvilktnē un aizbīda to ciet. Tā vien liekas, ka aizcirstos cietuma durvis.