Gunārs Cīrulis - 24-25 neatgriežas

— Mūsu operācijā iesaistīju… — Cencipers sastomās. — Nu, paņēmu līdzi mazo Gustu. Sagaidījām Purvīša taksometru un braucām. Pēkšņi es viņam uzsaucu: «Brītiņu apturiet, izlaidīšu zēnu laukā!» Un Purvītis tiešām pārslēdza skaitītāju uz «kasi», kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka pats braukšu tālāk.

Māra ir gatava mesties Cenciperam ap kaklu un izlūgties piedošanu par to, ka domās viņu apvainojusi. Bet tūdaļ meitene saprot, ka Cencipera novērojums vēl neko nepierāda. Jāpārliecinās, ka tā nav sagadīšanās.

— Un kā rīkojas Mežulis?

— Mierīgi ļāva Gustam izkāpt un brauca tālāk. Mēs šo izmeklēšanas eksperimentu veicām vēl trijos taksometros, iztērēju divus rubļus divdesmit, bet neviens šoferis nepārslēdza skaitītāju uz «kasi».

— Paldies! — izjusti saka Māra un sniedzas pēc rokas somiņas.

— Nevajag! — Cencipers atgaiņājas. — Cīnīties pret noziedzību tagad ir mans goda pienākums… Un vēl, lūdzu atvainot, man jābrauc pakaļ Gustam, ko pēdējo reizi izsēdināju no mašīnas Pārdaugavā, — viņš pēkšņi kļūst nevaļīgs. — Drīz pavisam satumsīs, zēnam var samesties bail.

Māra pasmaida — Gusts gan nav no bailīgajiem. Un tūdaļ viņai iešaujas prātā, kā pateikties zēnam par palīdzību.

Samaksājusi par saldējumu, Māra steidzas uz mājām. Iekams ieiet sētā, viņa pārliecinās, ka tuvumā neviena nav, izņem no kabatas krītu un, cenzdamās atdarināt Gusta skolniecisko rokrakstu, velk pāri izkārtnei ķeburainus burtus. Tad žigli manās projām — tā tikai trūkst, ka šādā izdarībā pieķertu milicijas darbinieci!

Pēc tam Māra ilgi sēž krastmalas apstādījumos. Garām plūst ļaužu straume, savus ūdeņus uz juras pusi veļ Daugava, tumsā spīguļo kuģu gaitas ugunis, zibšņo bāciņu signāli, sasaucas sirēnu pūtieni. Māra tam nepievērš uzmanību — viņa ir ieslīgusi pārdomās. Atkal un atkal meitene pārcilā faktus, savirknē tos argumentu ķēdē. Beidzot šķiet, ka pat Grigasta analītiskais prāts tajā neatrastu neviena robiņa. Un nu viņa vairs negrib zaudēt ne mirkli - sameklējusi somiņā divas kapeikas, Māra skriešus dodas uz tuvāko tālruņa automātu un zvana priekšniekam uz mājām.

— Pirms divām stundām biedru Grigastu steidzami izsauca, — atbild sievietes balss. — Viņš brīdināja, ka laikam visu nakti būšot pārvaldē.

* * *

Majors Grigasts stāv meža izcirtumā un noskatās putu strūklās, kas veido fantastisku plīvuru. Kad vīri aizmet tukšos ugunsdzēšamos aparātus, skatienam atklājas sadedzis grausts. Brīnumainā kārtā uguns ir saudzējusi kvēpiem pārklāto mašīnas bagāžas nodalījumu, un pēc tā var spriest, ka šeit iznīcināta «Volga».

Grigasts noslauka kvēpus. Kļūst redzama plāksnīte ar numuru 24-25 LAK. Grigasts ilgi tajā noraugās.

Fotogrāfa zibspuldzes uzliesmojumi atkal un atkal izrauj no tumsas viņa domīgā izteiksmē sastingušo seju.

Beidzot Grigasts noliecas un nomazgā rokas strautiņā, kas burbuļo viņam pie kājām.

* * *

Māra atver Grigasta kabineta durvis un pārsteigta apstājas uz sliekšņa. Istabā rīkojas krāsotāji. Caurvējš uzrauj gaisā tapešu driskas, aizcērt ar krītu aptašķīto logu. Vītols, kas, uz kāpnītēm stāvēdams, balsina griestus, sveicienam pieliek otu pie avīžpapīra cepures:

— Raujam divās maiņās, lai saīsinātu biedra majora trimdu.

Beidzot Māra atrod savu priekšnieku bibliotēkā. Uz turieni atnests gan rakstāmgalds ar Grigasta iemīļoto krēslu, gan seifs.

Noguris pēc brauciena uz notikuma vietu, Grigasts sēž zem izbalējuša lozunga «VISS CILVĒKA LABĀ» un pūlas neievērot ne šaha spēlētāju izsaucienus, ne kņadu pie bibliotēkas skapjiem.

Māra piesteidzas pie Grigasta. Taču, pirms viņa pagūst ierunāties, majors jau saka:

— Sēdieties un stāstiet!

— Pēc kārtas un ar visiem sīkumiem… — Māra pasmaida. — Zinu. Kad Purvītis satikās kafejnīcā ar Mežuli, vitafāna zādzība jau bija norunāta. Sākumā bija domāts izmantot ampulu transportēšanai taksometru, bet tad viņi dzirdēja mani stāstām par mūsu «Volgu» un nolēma rīkoties gudrāk. Lai uz Purvīti nekristu aizdomas, taksometru aizveda Mežulis. Bet, iebraucot mūsu pagalmā, pie stūres jau sēdēja Purvītis. Kad Mežulis izkāpa, viņš mehāniski pārslēdza skaitītāju uz «kasi». Pēc tam viņi apmainīja mašīnas un ar mūsu «Volgu» devās uz institūtu. Nākamajā dienā Purvītis paņēma atvaļinājumu un aizveda vitafānu…

Māra izņem no somiņas televīzijas hronikas kadra attēlu un ne bez lepnuma parāda Grigastam Purvīti, kas stāv lidmašīnas atvērtajās durvīs. Tad viņa turpina:

— Purvītis apgalvo, ka bijis uz laukiem. Bet televīzijas žurnālā redzēju viņu izkāpjam no Užgorodas lidmašīnas… No Užgorodas ir divi soļi līdz robežai…

— Jūs redzējāt Purvīti?

— Un arī Irēni Zālīti.

— Šahiņš! — iesaucas kāds no spēlētājiem.

— Iespējams, ka šoreiz bijāt uz pareiza ceļa, bet jūs nākat par vēlu…

— Vai viņš jau apcietināts?

— Pēc dažiem gājieniem — mats! — paziņo tā pati balss.

Grigasts noliek Mārai priekšā apsvilušu cigarešu etviju. Māra to atver. Ieraudzījusi Purvīša vadītāja tiesības, viņa ar pūlēm apspiež izsaucienu.

— Lūk, viss, kas no viņa palicis pāri. Plus daži kilogrami pusapdegušu kaulu. Plus galīgi sadedzis taksometrs, Slepkava benzīnu nav taupījis, — paskaidro Grigasts.

— Padodos, — saka šaha spēlētājs un atbīda krēslu.

* * *

Bibliotēkā ir tikai Grigasts un Māra.

Viņa aizmigusi krēslā. Ik brīdi skatīdamies pulkstenī, kas rāda pirmo rīta stundu, majors pētī pastmarkas. Bet šoreiz tās viņam nesagādā baudu — pārāk liels ir nervu sasprindzinājums. Beidzot viņš pieceļas, apsedz Māru ar savu šineli un pieiet pie šaha galdiņa.

— Jā, bezcerīgs stāvoklis, — Grigasts nomurmina, raudzīdamies uz figūrām.

Par laimi, to pašu nevar attiecināt uz izmeklēšanas gaitu. Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka jau panākti konkrēti rezultāti, bet zināms darbs ir veikts. Taksometru 24-25 LAK redzējuši gan autoinspektori, gan Purvīša darba biedri, un nevar būt vairs nekādu šaubu, ka mašīnā blakām Purvītim sēdējis Mežulis, tērpies savā melnajā spīdīgajā lietusmētelī. Visvērtīgāko informāciju devis šoferis Murjāns, kas ievērojis Purvīša taksometru nobremzējam Mežuļa mājas priekšā; no mašīnas izkāpuši Purvītis un gaišmataina sieviete, kurā Grigasts tūdaļ uzzīmēja Irēni Zālīti. Tieši uz viņas liecību majors liek vislielākās cerības…

Durvis atveras. Un tūlīt atskan vecākā leitnanta Kļimova skaļā balss:

— Biedri major!

Grigasts pieliek pirkstu pie lūpām un ar galvas mājienu norāda uz Māru.

— Jūsu rīkojums izpildīts, — Kļimovs cenšas ziņot pēc iespējas klusāk. — Atradu un atvedu Irēni Zālīti, kas redzējusi Purvīti īsi pirms tam, kad viņu noslepkavoja. Atļausiet ievest?

Bet Irēne jau pati ir ielauzusies telpā. Viņa piesteidzas pie Grigasta un, tikko valdīdama asaras, kliedz:

— Kas noticis? Vai Purvītim kāda nelaime?

Tikai ar grūtībām Grigastam izdodas viņu nomierināt.

Un nu Irēne sēž apmeklētāja krēslā un stāsta:

— Nesaprotu, kas viņiem pēkšņi lēcies… Purvītis atbrauca man pakaļ uz darbu, viņš to dara bieži, kad strādā otrajā maiņā. Tad devāmies pie Mežuļa pēc laikraksta ar rudens modēm, sen jau biju apsolījusi to savai draudzenei… Jā, ko es gribēju teikt?… Sākumā Mežulis bija ļoti omulīgs, cienāja ar konjaku, — Irēne atceras, ka runā ar miličiem, un aši piebilst: — Nē, nē, Purvītis nedzēra, viņam taču bija taksometrs lejā… Un tad Mežulis piezvanīja pa telefonu… Es tikmēr sāku meklēt laikrakstu, bet viņam tāda nekārtība! Un kas tur par brīnumu, drīz jau būs mēnesis, kopš sieva slimnīcā…