Gunārs Cīrulis - 24-25 neatgriežas

Un tūdaļ vējš atrauj pievērto logu un iebrūk Māras istabā. Tas apgāž iestikloto Herberta ģīmetni, satver kladi, atšķir lappusi ar zīmējumiem. Blakām Mežuļa papirosam ar ielocīto iemuti uzzīmēta Budas bērna galviņa. Klades lapas izmisīgi plivinās — gluži kā pārbiedēta putna spārni.

Lidinās viesuļvētras trenktās lapas, pland brezenta pārvalks, ar kuru apsegti karuseļa zirdziņi un ratiņi.

Apstādījumos nav neviena cilvēka, izņemot divus pārbijušos bērnus, kas karuseļa aizsegā pieplakuši pie zemes.

Parkā iebrauc milicijas mašīna. No tās izlec leitnants, satver bērnus, ienes mašīnā, kas tūdaļ dodas tālāk.

Vējš noplēš no sienas kinoteātra afišu, aizdzen to līdz apgāztam solam. Tas ir tas pats sols, uz kura bija sēdējuši doktors Herberts un Māra. Cīnīdamās ar vēju, Māra paiet tam garām. Laiks, šķiet, atbilst viņas garastāvoklim. Arī dvēselē plosās vētra. Nevar taču būt, ka Imantam būtu kāds sakars ar šo zādzību! Viņa tam netic, tāpēc grib pati noskaidrot šo pārpratumu…

Vējš rausta vīnogulāju stīgas, kas vijas ap slimnīcas logu. Logs ir aizvērts, un tomēr baltais aizkars plīvo.

Nelielajā telpā viss ir balts — sienas, naktsskapīši, slimnieču gultas. Bālas un gurdenas ir arī sirdzēju sejas.

— Kāda vētra! — saka vecākā, lūkodamās logā.

Jaunākā piekrītot pamāj ar galvu.

— Vai gribat? — viņa pastiepj kaimiņienei apelsīnu un sakārto lenti, kas satur kopā garos melnos matus.

— Paldies! — saka vecākā sieviete. — Cik skaists! Tagad atkal esmu iemācījusies priecāties. Cik lieliska vētra!… Kopš zinu, ka dzīvošu…

— Ja nebūtu vitafāna… — saka otra. — Mans stāvoklis bija tik bezcerīgs, ka neuzdrošinājos vīram neko teikt. Viņš nebūtu to pārcietis!

Palātā ienāk māsiņa, nesdama grozu ar ananasiem.

— Vīrs liek jūs sveicināt, — viņa saka jaunajai sievietei un meklē vietu, kur nolikt grozu. Galu galā masai jānoliek tas zemē — naktsskapītis ir apkrauts ar apelsīniem un citiem augļiem. Pat uz palodzes ap vāzi, kurā līkst krāšņi ziedi, novietotas ēdamlietas un saldumi.

— Es neko neiebilstu, ja arī manējais būtu šoferis, — saka vecākā sieviete. — Ja vien tā mīlētu kā jūsējais.

— Kāda vētra! — māsiņa pārbauda, vai logs cieši aizvērts. — Mans vīrs ir jūrā…

— Māsiņ, kāpēc mums šodien nedeva vitafānu? — jautā jaunākā sieviete.

Māsiņa apmulst un, izlikusies, ka nav jautājumu dzirdējusi, iziet no palātas.

* * *

Arī ārstu kabinetā visi domā par nozagto medikamentu. Pie sienas redzama liela diagramma, kurā atzīmēta vitafāna deva, ko ik dienas iešļircina slimniekiem. Aile «7. diena» ir tukša.

Profesors Landovskis uzlūko diagrammu tā, it kā viņa priekšā būtu ienaidnieka ģīmetne, tad sāk nervoziem soļiem mērot istabu. Herberts stāv pie loga un stingi raugās vētras liektajos kokos.

— Galvenais, saka profesors, — lai slimnieču vidū neizceltos panika.

— Un ko lai es viņām saku? — nepagriezdams galvu, Herberts sāk uzrotīt piedurknes. — Ka domāju vēl dancot viņu zelta kāzās? Neesmu no veco ģimenes ārstu sugas.

Viņš pieiet pie izlietnes un ieziepē līdz elkoņiem atsegtās rokas. Profesors bažīgi vēro viņa kustības.

— Tātad tomēr esat nolēmis operēt? — Landovskis beidzot ievaicājas.

— Kā jūs rīkotos manā vietā? — arī šis jautājums drīzāk skan kā pārmetums.

— Iešļircinātu divkāršu vitafāna devu, — profesors rūgti pasmīn.

— Tā arī es domāju, — Herberts paņem suku un enerģiski berž rokas.

— Herbert, — profesors atsāk sarunu, — mums nav tiesību operēt šo slimnieci.

Herberts klusē, tomēr nepārtrauc roku mazgāšanu.

— Herbert, — profesors klust errīgs, — jūs taču pats saprotat, ka slimības process jau aptvēris visu organismu. Būtu neprāts cerēt, ka operācija izglābs slimniecei dzīvību…

— Ko tad pavēlēsit darīt? Gaidīt, kamēr milicija mums atnesīs vitafānu?

— Baidos, ka tas ir tikpat bezcerīgi, — neskanīgā balsī saka profesors. — Starp citu, majors Grigasts pieļauj varbūtību, ka ampulas nogādātas uz ārzemju kuģa…

Herberts strauji apsviežas, bet nepagūst atbildēt — istabā ienāk medicīnas māsa:

— Slimniece jau atrodas operāciju zālē.

Herberts iziet.

Profesors pavada viņu ar skatienu, tad smagi nopūšas un uzrunā māsu:

— Atnesiet arī man uzsvārci! Es asistēšu.

Gaitenī māsa saskrienas ar Māru.

— Kur Imants? — Māra satraukti vaicā. — Nodaļas vadītājs, — viņa pārlabo.

Māsa aizstājas tai ceļā:

— Dakteris Herberts operē. — Aizsteigdamās viņa klusi piebilst: — Ir gan raksturs! Pat profesors atteicās, bet viņš mēģina glābt slimniecei dzīvību. Tas tikai ir cilvēks!…

Laiks velkas ārkārtīgi gausi. Stāvēdama slimnīcas gaitenī, Māra pagūst pārcilāt daudzas domas. Tikai tagad viņa īsti aptver, cik muļķīgs ir šis nāciens. Vai tiešām viņa kaut zemapziņā pieļāva domu, ka Imants nozadzis vitafānu, ar kuru ārstē savus slimniekus? Ko tad īsti viņa gribēja? Uzzināt, kā Budas bērna galviņa nokļuvusi zagtajā taksometrā? Vai maz gadās nejaušību? Nē, šāds jautājums vien jau būtu nelietība! Cilvēkam vai nu tic, vai netic nemaz, te nedrīkst būt salīdzināmo pakāpju, nedrīkst būt ierobežojumu. Neticēt Imantam kaut vai sīkumā taču nozīmētu neticēt savām jutām, neticēt sev…

Māra jau gatavojas aiziet, kad atveras operāciju zāles durvis. Uz sliekšņa parādās Herberts. Ar bezgala gurdu kustību viņš noņem marles masku un noraus no pieres prāvas sviedru lāses.

Herbertu panāk profesors:

— Saņemieties, Herbert! Viņu varēja glābt tikai brīnums.

— Vai arī vitafāns, — stūrgalvīgi saka Herberts.

Nekā neredzošām acīm palūkojies Mārā, viņš dodas uz savu kabinetu.

— Imant! — Māra, kas joprojām žņaudz saujā mazo ziloņkaula galviņu, grib viņam sekot.

— Atstājiet viņu vienu! — profesors satver Māras elkoni.

Bet Herberts jau ir pagriezies:

— Māra? Tādā laikā? Vai kaut kas svarīgs?

Māra cieši ielūkojas draugam acis un pusbalsī saka:

— Man tas ir vissvarīgākais pasaulē. Es tev ļoti ļoti ticu!

* * *

Vējš jau norimis. Saule spoguļojas kanālā, kur peld lapas un nolauzti zari. Uz tiltiņa stāv Māra. Dūrē savilktie pirksti atlaižas, kļūst redzams priekšmets, kuru viņa visu laiku slēpusi rokā. Tā ir nolauztā Budas bērniņa galva. Māra grib iemest to ūdenī, bet…

— Vai jūs ko atradāt? — atskan kāda balss.

Līdzas stāv majors Grigasts.

— Atradu gan! — Māra izaicinoši saka un parāda Grigastam mazo ziloņkaula galviņu. — Ticību cilvēkam!

— Atļaušos to attiecināt arī uz sevi, — Grigasts ērmoti palokās. — Par to esat pelnījusi apbalvojumu. Ko jūs teiktu par šokolādes plombīru ar riekstiem? Es zinu vietu, kur to var dabūt.

* * *

Saldējuma kioskā ir tikai trīs galdiņi. Pie viena sēž divi skolnieki, kas , atbīdījuši sānis iztukšotos kausus, šķirsta pastmarku albumu. Sarunādamies ar Māru, Grigasts laiku pa laikam uzmet zēniem ieinteresētu skatienu.

— Tagad esmu pārliecināta, ka man tomēr taisnība, — saka meitene.

— Māra, jūs taču ļoti mīlat Herbertu?

— Kāds tam sakars ar vitafānu?

— Un tāpēc ļoti ticat viņam, vai ne? Bet, saprotiet, tikpat aplama kā akla neticība ir arī akla…

— Mana ticība nav akla. Visas Imanta cerības bija saistītas ar šo preparātu. Kāpēc lai cilvēks pats sevi apzagtu? Viņš taču nav ārprātīgs! Vitafānu ir nozadzis Mežulis. Taksometrā atrastais papiross…