Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

— Temperatūras man nav, — saka Māra. — Grigasts tomēr apžēlojās par mani!

— Apsveicu! Tātad paaugstinājums pagaidām atlikts… Kā butu, ja tu tomēr uzvilktu mēteli? — Herberts paņem uz sola nomesto mēteli.

— Ejam!

No kinoteātra reklāmas pretī mirdz komēdijas varoņu žilbinošie smaidi.

— Varbūt jums ir divas liekas biļetes? — kinoteātra durvju priekšā lūdzošā balsī jautā kādus sešpadsmit gadus vecs jauneklis. — Dzīvības un nāves jautājums! — viņš piebilst, atskatīdamies uz meiteni, kuras glītā sejiņa pauž nicinājumu pret neizdarlgo kavalieri.

— Vai neatdosim? — ievaicājas Herberts. — Godīgi sakot, man šovakar…

Māra viņu ievelk kinoteātrī.

Vestibilā, kuru no ielas atdala stikla siena, iekārtota fotoizstāde. Dabas ainavas un cilvēku portreti, celtnes un mašīnas, kosmosa raķetes un kosmonauti — laikmeta iezīmes, tas viss saista daudzu kinoteātra apmeklētāju uzmanību.

Tikai Māra un Herberts, katrs savu domu risinādami vienaldzīgi paiet fotogrāfijām garām.

— Ir nu gan par ko uztraukties, — saka Māra, — tikt vai netikt uz kino! Man gan šoreiz ir dzīvības un nāves jautājums…

— Ar tādiem vārdiem nejoko. Ja tu zinātu…

— Ja es atkal izgāzīšos, pat Grigasts mani nepaglābs no arhīva!

— Arī to var pārciest, — Herberta smaids ir samocīts. — Bet es bez vitafāna esmu kā bez rokām.

— Vai tu runā par savu disertāciju?

— Disertācija pagaidīs. Bet slimnieki? — Herberts drūmi saka. — Dažiem vitafāns bija pēdējā cerība… Tu, Māra, nedusmo, bet man šovakar tiešām…

Māra ieskatās Herbertā un viegli noglāsta viņa pieri.

— Un tā runā slavens ārsts… Tieši šovakar tev derētu izklaidēties. Redzēsi, tas tev līdzēs!

— Līdzēt var tikai vitafāns, — Herberts stūrgalvīgi atkārto.

Māra apstājas pie stikla sienas un izklaidīgi palūkojas uz ielu.

— Kādu lielu tev uzticēja, vai zādzību?

Māra neatbild.

— Dienesta noslēpums? — Herberts jautā.

— No tevis man nekā slēpjama nav… Baidos, ka Grigasts atkal smiesies par mani… Uzpūtīsies un sprediķos: izmeklētājs cīnās pret noziedzības audzēju — reizēm ar asu skalpeli, reizēm ar dziedinošām zālēm,— Māra atdarina Grigasta balsi.

— Tāpat kā ārsts…

— Galvenais ir noteikt pareizu diagnozi…

Māra apraujas pusteikumā, viņas acis kļūst tramīgas. Viņpus stikla sienas lēni pastaigājas Mežulis, tērpies savā uzkrītošajā melnajā lietusmēteli, un, acīm redzot, kādu gaida. Zobos viņam papiross. Palūkojies vestibila virzienā, Mežulis ierauga Māru un Herbertu, aši aizgriežas un nozūd.

Herberts seko Māras skatienam, bet Mežuli vairs neredz. Toties ir parādījusies Irēne. Arī viņa kādu meklē. Herberts grib pacelt sveicienam platmali, bet tikmēr arī gaišmate jau ir prom.

— Kāda šoreiz ir tava diagnoze? — Herberts jautā.

Taču Māras blakām vairs nav.

Nekā nesaprazdams, Herberts iziet no kinoteātra. Uz ielas viņš pamana pirmītējo biļešu tīkotāju un atdod savas biļetes priecīgi pārsteigtajam jauneklim.

Aizskrējusi līdz ielas stūrim, Māra redz, ka Mežulis un gaišmate iekāpj taksometrā. Automobilis aizbrauc. Bet meitenes domas darbojas zibens ātrumā, iztēlē arvien skaidrāk atainojas zādzības apstākļi — to pastrādājis Mežulis saziņā ar gaišmati, kurai vajadzēja aizkavēt Purvīti kafejnīcā. Un tagad zagļi laikam dodas uz paslēptuvi, lai noņemtu taksometram riepas… Jāseko! Kā par spīti, tuvumā nav nevienas mašīnas. Bet tad tālumā parādās autoceltnis. Māra ar paceltu roku aizsprosto tam ceļu.

Un nu viņa jau seko Mežuļa taksometram pa ļaužu un satiksmes līdzekļu pārpildīto ielu. Palaidis to garām, bārdainais milicijas seržants paceļ zizli.

Viņa mājiens apstādina krustojumā autoceltni.

Kabīnē blakus labsirdīga izskata resnam šoferim sēž Māra. Viņa nervozi bungo pa loga stiklu.

— Nekur tavs puisis neaizmuks, — smaida šoferis. — Uzāķēsim, un tiešā ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu!

Beidzot smagā mašīna dodas ceļā.

— Tur! — sauc Māra.

Taksometrs apstājas daudzstāvu ēkas priekšā. Irēne izkāpj un, pamājusi Mežulim, atver apgaismotās parādes durvis.

Zinātņu akadēmijas farmaceitiskais institūts — tā rakstīts uz izkārtnes.

* * *

Māras istaba iekārtota vienkārši un moderni. Pat spogulis paslēpts skapī. Grāmatu tik daudz, ka plaukti aizņem visas sienas. Tahta pārdala istabu uz pusēm, veidodama it kā divas atsevišķas telpas. Pie durvīm — salons ar zemu galdiņu, ķeblīšiem un stāvlampu, pie loga — kabinets ar rakstāmgaldu, juridiskās literatūras plauktiņu un ērtu atzveltnes krēslu. Uz rakstāmgalda — iestiklota Herberta ģīmetne.

Izmētātie apģērba gabali liecina, ka Māra atkal ļoti steigusies. Uz tahtas atstāta klade ar zīmējumu: taksometram un Mežulim pievienojies Irēnes portrets, jautājuma zīme trekni pāršvīkāta, zem tās pierakstīts «vitafāns».

Durvīs parādās Māras māte — gadus sešdesmit veca sieviete melnā zīda kleitā. Uz rokas viņai meitas mētelis un bieza vilnas šalle.

— Māra, kur tu esi?

Māra šai mirklī izskrien pagalmā, paskatās uz lielo brezenta pārklāju, zem kura kopš pirkšanas dienas glabājas Leju ģimenes «Volga», ienirst pievārtē un sāk krāsot lūpas.

Šis pagalms ir savdabīgs un romantisks vecpilsētas nostūris. Tas atrodas krietni zem ielas līmeņa. Pa kreisi slejas dzīvojamais nams, pa labi — baznīciņa. Augsts apdrupis mūris atdala pagalmu no kaimiņu nama, kura piecus stāvus rotā daudzi balkoni.

Pa trešā stāva dzīvokļa atvērto logu skan diktora balss.

— Sagaidāma temperatūras pazemināšanās, brīžiem lietus.

Tūdaļ logā parādās vecā Lejas kailā galva. Viņš uztraukti māj ar roku:

— Māra, māte sauc!

Māra noslauka lūpu krāsu, žēli paskatās uz nodilušo zīmuli un paklausīgi dodas atpakaļ.

Apbruņojusies ar mēteli un siltu vilnas šalli, viņa pēc brīža atkal parādās pagalmā. No augšas atskan mātes balss:

— Māra! Māra!

Māra meklē glābiņu bēgot.

* * *

Grigasta kabinetā sēž pusmūža sieviete militarizētās apsardzes formas tērpā.

— Herberts, jūs sakāt? — Grigasts domīgi atkārto. — Un tieši tai naktī, kad pazuda vitafāns… Interesanti.

— Viņš atbrauca ar taksometru, — saka sieviete.

Atcerēdamies Māras stāstu un salīdzinādams to ar nupat dzirdēto, majors iztēlojas miglainu vakaru un ostas vārtus, kuru priekšā nobremzē taksometrs. No mašīnas izkāpj Herberts un, uzrādījis sardzei caurlaidi, nozūd tumsā, kur kauc kāda kuģa sirēna.

Grigasts grib aizsmēķēt, bet laikā pamana, ka atstājis iemutē veselu cigareti. Viņš pārgriež to uz pusēm un vaicā:

— Uz kura kuģa viņš bija?

— Uz rietumvācu «Marijas Terēzijas». Īsi pirms tam kapteinis zvanīja no caurlaižu biroja, ka saslimis matrozis.

— Kāds izskatījās…

— Pelēks, ar baltu virsbūvi, kā jau visi motorkuģi…

— …Imants Herberts? — Grigasts neļauj sevi pārtraukt.

— Kā parasti, — sieviete parausta plecus. — Lietusmētelī, rokā koferis.

— Kad aizgāja…

— Pēc pusstundas…

— …kuģis?

— Nūjā, kuģis! Pusstundu pēc tam, kad dakteris nokāpa krastā, kuģis izgāja jūrā.

— Vai koferi pārbaudījāt?

— Kam? Dakterim Herbertam? Šim zelta cilvēkam! Katru vakaru saku vīram: «Slimo, kamēr dakteris vēl strādā ostas ambulancē!» Runā, ka tad, kad viņš beigšot savu disertāciju…