Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

— Kā būtu, ja mēs aizietu uz kino? — Herberts pēkšņi piedāvā.

Arī no blakusgaldiņa ļaudis pošas projām. Paskatījies pulkstenī, Purvītis saka:

— Laiks!

Viņi saskandina. Bet dzer tikai Irēne. Vīrieši noliek

savas glāzes neiztukšotas.

* * *

Ģērbies spīdīgā melnā lietusmētelī, Mežulis stāv tālruņa automata būdā un, pacēlis klausuli, saka:

— Man, lūdzu, doktoru Herbertu!

Kafejnīcas šveicars apstaigā galdiņus, šad tad apstādamies un sazvērnieka balsī kaut ko jautādams apmeklētājiem. Beidzot viņš pienāk pie Purvīša galdiņa:

— Vai te būtu tāds doktors Herberts?

Irēne norāda uz Herbertu, kas patlaban dejo ar Māru. Šveicars pieiet klāt, bet traucēt neuzdrīkstas — viņi dejo tik aizrautīgi, ka liekas aizmirsuši visu apkārtni. Taču pienākums paliek pienākums. Šveicars ieklepojas un uzliek roku Herbertam uz pleca:

— Piedodiet, jūs sauc pie tālruņa!

… Kad Herberts atgriežas pie galdiņa, viņam jau lietusmētelis mugurā.

— Mīļā Māra, nedusmo! — viņš saka. — Uz kino iesim rīt. Zvanīja no ambulances, mani steidzami izsauc.

* * *

Tikmēr migla sabiezējusi vēl vairāk. Purvītis, kas kopā ar Irēni iznācis ārā, velti meklē savu mašīnu stāvvietā. Paskrējis pa kreisi, pa labi, viņš pārliecinās, ka tā pazudusi.

— Nozagta! — Purvītis kliedz un metas atpakaļ kafejnīcas ģērbtuvē. — Šveicar, manas mašīnas vairs nav!

Māra, kurai garderobiste patlaban sniedz mēteli, strauji pagriežas. Lūk, izdevība iejaukties un pierādīt sev, priekšniecībai, visai pasaulei, ka viņa tomēr kaut ko jēdz milicijas darbā. Kāda necerēta veiksme, ka šī mašīna nozagta tieši viņas deguna priekšā! Kāda laime, ka izjucis kinoteātra apmeklējums! Tagad viņa būs pirmā, kas nopratinās cietušo un lieciniekus, pirmā, kas apskatīs notikuma vietu, viņai būs visi trumpji rokā! Jārīkojas nekavējoties, tā sakot, uz karstām pēdām.

Māra piesteidzas pie Purvīša un, izņēmusi no somiņas milicijas apliecību, gandrīz vai gavilēdama, sauc:

— Parādiet, parādiet man!

— Ko tad nu vairs lai rādu? Tukšu vietu? — Purvītis īgni atcērt.

— Daba neatzīst tukšumu. Es atradīšu jūsu mašīnu,— Māra dedzīgi sola.

Purvītis parausta plecus un rāda ceļu. Pametusi mēteli uz garderobes letes, Māra izsteidzas ārā. Viņai seko Irēne, šveicars, pat garderobiste. Arā nelielo grupu tūdaļ ielenc ziņkārīgi gājēji.

— Kas te noticis? — kāds vaicā tādā balsī, it kā lietas noskaidrošana ietilptu viņa kompetencē.

— Mana mašīna nozagta! — Purvītis arvien vēl nespēj samierināties.

Spīdinādama kabatas lalerniņu, Māra pārmeklē asfaltu. Gaismas lokā iekļūst līdz pusei izsmēķēts papiross ar raksturīgi ielocītu iemuti. Steigdamies sniegt Mārai paskaidrojumus, Purvītis tam uzmin ar kāju.

— Mašīnas numurs bija 24-25 LAK, — viņš saka.

— Jāzvana uz miliciju, — atkal iejaucas pirmītējais runātājs. — Kamēr vēl nav izvesta no pilsētas.

— Tādā miglā tālu nevar aizskriet, — Māras balsī skan apvainojums. — Manuprāt, vispirms jāpārmeklē tuvākās ielas.

* * *

Šai laikā taksometrs 24-25 LAK stāv pie dzelzceļa pārbrauktuves un ar valdonīgiem signāliem prasa ceļu. Zvanam skanot, šķērskoks lēnām paceļas. Mašīna uzņem gaitu un trauc tālāk.

Miglā neskaidri iezīmējas augsti vārti, virs kuriem tikko manāmi šūpojas spēcīga spuldze. Bet pašlaik tās gaisma tik blāva, ka var salasīt vienīgi burtus «... OSTA».

Taksometrs nobremzē vārtu priekšā. Gandrīz tai pašā mirklī atsprāgst durtiņas un no mašīnas steidzīgi izkāpj Herberts. Viņš uzrāda sardzei caurlaidi un pazūd miglā, kur kauc kāda kuģa sirēna.

Taksometrs tikmēr jau devies atceļā.

* * *

Pirms ieiet kabinetā, ko majors Grigasts uzskata par savām otrām mājām, viņš rūpīgi notīra kājas. Atvēris durvis, pārlaiž, apmierinātu skatienu telpai. Viss atrodas ierastajās vietās — gan seifs, gan rakstāmgalds ar cieto atzveltnes krēslu pašam un diviem vienkāršiem krēsliem apmeklētājiem.

Majors noņem formas cepuri, pakar, tad pamana, ka tā uzkārta iešķībi, un pagriež taisni. Uzlicis mēteli uz pakaramā, viņš to kārtības labad aizpogā. Tagad var apsēsties. Viņa masīvais stāvs aizpilda visu atzveltnes krēslu. Brīdi viņš sēž nekustīgi un, sakopodams domas, it kā saplūst ar istabu, kur viss liekas viņam pieskaņots un pakļauts. Grigasts parlapo avīzi. Tad noceļ tālruņa klausuli:

— Pastu!

Majors izņem no kabatas palielināmo stiklu un mazas šķērītes, noliek sev priekšā un pacietīgi gaida.

Pastu atnes vecākais leitnants Kļimovs. Viņš tikai nesen pārnācis no armijas, militārā stāja izpaužas gan kustībās, gan runas veidā. Apstājies dienesta priekšrakstos paredzētajā atstatumā, Kļimovs skaļi ziņo:

— Biedri major, vecākais leitnants Kļimovs ieradies! Pasts!

Grigasts sarauc uzacis:

— To es pats redzu… Paldies, varat iet! — Grigasts ķeras pie vēstulēm.

— Biedri major, atļausiet ziņot! Priekšnieks sagatavojis pavēli par leitnantes Māras Lejas pārcelšanu uz ministrijas arhīvu!

— Pasakiet viņam… Nekas, gan es pats to nokārtošu… — pamanījis, ka Kļimovs joprojām netaisās iet, Grigasts noliek vēstules atpakaļ un nepacietīgi vaicā: — Nu, kas vēl uz sirds?

— Es gribēju… par sodu izcietušo Viktoru Vītolu… Lūdz iekārtot darbā par krāsotāju, — vecākā leitnanta balsī vairs nav ne vēsts no pirmītējā brašuma un noteiktības.

— Un? — Grigasts viņu mudina.

— Trīz reizes sodīts… Tiešām nezinu… — Kļimovs šaubās.

Grigasts norāda uz avīzi:

— Vai lasījāt?

— Tieši tā! Amerikā ierosina visus kalpotājus pārbaudīt ar melu detektora palīdzību.

— Nu lūk! — Grigasts pamāj. — Tur katru cilvēku uzskata par potenciālu noziedznieku. Mēs turpretī… Redziet, Kļimov, mūsu apstākļos noziedzība ir slimība. Vai jūs ticat, ka Vītols sāk atveseļoties?

— Zināmā mērā gan…

— Tad iekārtojiet darbā! Tas ir mūsu pienākums.

— Tieši tā! Iekārtot darbā! — Kļimovs noskalda, priecādamies, ka priekšnieks palīdzējis viņam atbrīvoties no šaubām.

— Un atnesiet rakstāmmašīnu!

Majors sāk ar šķērītēm izgriezt no aploksnēm pastmarkas. Šo viņa iemīļoto nodarbību pārtrauc Kļimovs, kas ienes rakstāmmašīnu. Nespēdams turēties pretī kārdinājumam, Grigasts pieceļas un ar diviem pirkstiem mēģina rakstīt. Bet nekas prātīgs viņam neiznāk — sviras aizķeras, kariete ar griezīgu čirkstoņu pārlec pār vairākām burtu vietām.

— Jūs nospiedāt nepareizo kloķi, — saka Kļimovs.

— Vai tad jūs protat? — Grigasts norāda uz rakstāmmašīnu.

— Nebūt ne, biedri major!

— Tā jau es domāju.

Palicis viens, Grigasts uzmet mašīnai niknu skatienu un noglabā izgrieztās markas īpašā kārbiņā. Tad viņš ar šķērītēm pārgriež cigareti, vienu pusi noliek atpakaļ etvijā, otru iebāž iemutī. Paskatās pulkstenī un aizsmēķē. Atkal paskatās pulkstenī, neapmierināts sarauc pieri, palūkojas uz durvīm.

Tās atveras. Uz sliekšņa stāv Māra milicijas leitnantes tērpā.

— Labrīt! — viņa saka.

— Jūs nokavējāt divas minūtes.

— Piedodiet, biedri major, trīs minūtes…

Grigasts izliekas nedzirdējis vīzdegunīgo atbildi.

— Sēdieties…

Māra grasās apsēsties galda otrā pusē, bet majors vēl nav pabeidzis teikumu.

— …pie rakstāmmašīnas! — viņš turpina. — Gatava? Rakstiet: «Pilsonim L. Purvītim. Sakarā ar nozagto automašīnu 24-25 LAK ierasties milicijas pārvaldē pie majora Grigasta…» Kāpēc jūs nerakstāt? — viņš vaicā, kad taustiņu klaboņa aprāvusies.