Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

— Biedri major, — Māra lūdz, — vai nevarētu šo lietu uzticēt man? Es taču tikpat kā biju klāt! Pati ziņoju milicijas dežurantam.

— Interesanti! Stāstiet pēc kārtas un ar visiem sīkumiem!

— Es sēdēju kafejnīcā… — Māra steigšus sāk stāstīt. — Kopā ar doktoru Herbertu, viņš man atveda no Vīnes brīnum jauku ziloņkaula Budu…

* * *

Milicijas pārvaldes gaitenis liekas nebeidzami garš. Aiz tā sienām visur valda parastā rosība — zvana tālruņi, klab rakstāmmašīnas, skan valodas. Garām steidzas darbinieki ar aktu vākiem.

— Ielaušanās?… Tūlīt izbrauks operatīvā grupa! — aiz durvīm saka enerģiska balss.

Pie vaļēja loga stāv vairāki milicijas darbinieki un pīpēdami pārspriež kādu šaha partiju. Apcietinātais, ko ved uz nopratināšanu, kāri raugās uz kūpošajiem papirosiem.

Iepretim otrām durvīm uz sola sēž raudoša meitene. Liels vilku sugas suns, ko pavadā tur melnīgsnējs seržants, apstājas, apošņā meiteni, tad dodas tālāk. Meitene pat nepakustas.

Pēkšņi durvis atveras.

— Tevi atbrīvoja! — līksmā izbrīnā meitene steidzas pretī iznācējam.

Puisis pamāj ar galvu. Viņa sejā atspoguļojas gan vainas apziņa, gan prieks, gan cieša apņēmība…

— Es teicu, ka nekad vairs…

Atveras citas durvis. Pa tām iznāk sīks, kustīgs sirmgalvis — Farmaceitiskā institūta direktora vietnieks, medicīnas doktors Landovskis. Viņu pavada milicijas pulkvedis.

— Uz šo pusi, lūdzu! — pulkvedis laipni aizrāda profesoram, kas pagriezies nepareizā virzienā.

— Vai jūs saprotat?… — profesors uztraukti žestikulē.

— Esiet bez rūpēm! — pulkvedis viņu mierina.

— Ministrs man zvanīja.

— Nē, jūs nekā nesaprotat, — profesors uzbildināts turpina. — Vitafāns…

* * *

— Labi! — saka Grigasts, kad Māra pabeigusi savu stāstu. — Budas figūrai jūs nolauzāt galvu, bet savu, cerams, paturējāt uz pieciem… — Viņš izstiepj roku:

— Kur ir tas papiross, ko jūs tur atradāt uz ielas?

— Nepaņēmu, — Māra spiesta atzīties. — Bet tas bija parasts «Belomors», es to labi ievēroju.

— Redzat nu! — Grigasts noplāta rokas. — Un jūs gribat, lai jums uzticētu šo lietu. Ja es nepazītu jūsu tēvu jau kopš tiem laikiem, kad viņš bija mūsu bataljona komisārs, un neticētu, ka no viņa meitas var iznākt lietaskoks, jūs jau šodien sēdētu arhīvā… Bet pagaidām… — viņš novērš skatienu, lai nevajadzētu raudzīties Māras lūdzošajās acīs. — Vārdu sakot, kad būšu drošs, ka šādas kļūdas vairs neatkārtosit…

Pulkveža un profesora ierašanās pārtrauc Grigastu pusteikumā. Viņš pieceļas.

— Major Grigast, jusu nodaļai atbildīgs uzdevums. Mobilizējiet visus spēkus! Profesors Landovskis paskaidros sīkāk, — pulkvedis saka un atkal iziet.

— Šonakt mūsu institūtā nozagts vitafāns! — profesors iesāk bez ievada. — Vai jūs saprotat, ko tas nozīme?!

— Stāstiet! Tikai no paša sākuma un ar visiem sīkumiem.

— Sākumā bija doma par organisko bāzi, — profesors izvelk no kabatas bloknotu un ņemas to pārklāt ar formulām.

— Cik noprotu, tas ir ārstniecisks preparāts?

— Tūlīt paskaidrošu. Kā jau teicu, tas bija tikai sākums…

— Tātad runa ir par jaunu atklājumu? — Grigasts atkal pārtrauc.

— Turklāt par loti svarīgu! Skatieties, ko man šodien par to atrakstījis profesors Lanvēns no Parīzes! — Landovskis nomet uz galda vēstuli. — Viņš uzskata, ka radioaktīvie izotopi… — pildspalva atkal skrien pa bloknota lapu.

Bet Grigasts vairs neklausās profesora paskaidrojumus. Viņš ierauga pastmarku un ar mehānisku kustību izņem no kabatas šķērītes. Pamanījis Māras ironisko skatienu, viņš jūtas divkārt neveikli un tāpēc negaidīti asi jautā:

— Kas mums tur bija?

— «Sakarā ar nozagto automašīnu 24-25 LAK ierasties milicijas pārvaldē pie majora Grigasta…» —Māra lēnām lasa.

Grigasts palūkojas uz Māras rezignēti noliekto galvu, un viņa sejā pavīd kaut kas smaidam līdzīgs:

— Redzat, atkal kļūda! Majors Grigasts nodarbosies ar vitafānu… Rakstiet.: «… pie leitnantes Māras Lejas.» Punkts. Ar priekšnieku šo jautājumu nokārtošu.

Landovskis izplēš bloknota lapu un rāda majoram:

— Šī struktūra…

— Paldies! — saka priecīgi pārsteigtā Māra un izsteidzas no kabineta.

…Pēc divām stundām majora Grigasta rakstāmgalds ir nosēts ar shēmu un formulu aprakstiem. Pats viņš, klausīdamies Landovska zinātniskos komentārus, jutas pagalam nokausēts. Majors ar lielu rūtainu kabatas lakatu noslauka pieri un iedzer ūdeni.

— Biedri profesor, vienu mirkli! — Grigasta balsī skan lūgums. — Laiks ir dārgs. Atļaujiet nolasīt, ko izlobīju no mūsu sarunas.

Profesors apsēstas.

— Naktī uz 8. oktobri Farmaceitiskajā institūtā pa pirmā stāva logu iekļuvuši nezināmi noziedznieki un nozaguši divus tūkstošus septiņus simtus vitafāna ampulu. Vitafāns eksperimentālā ceļā izgatavots klīniskiem izmēģinājumiem. Tas iegūts no retiem augiem, pēc tam aktivizēts atomreaktorā. Tagad medikamenta pārbaude jāatliek vismaz līdz nākamajam rudenim. Domājams, ka zādzībā ieinteresēta kāda ārzemju farmaceitiskā firma… Sakiet, vai tad nepietiktu ar dažām ampulām, lai izpētītu sastāvu? Vai pat ar formulu vien?

— Pilnīgi izslēgts! Redzat, — profesors atkal sniedzas pēc bloknota un pildspalvas.

Majors Grigasts ar draudzīgu kustību aptur profesora roku pusceļā.

— Klausos! — Landovskis pēkšņi pasmaida. — Runāšu ar jums kā ar nespeciālistu. Neviena ārzemju firma nepirks kaķi maisā. Pirms preparātu sāk ražot, jāpārbauda tā iedarbība.

— Skaidrs. Tāpēc nozagtas visas ampulas. Kāda ir to vērtība?

— Vīnē kongresa laikā kāda austriešu firma par patentu piedāvāja divus miljonus.

— Sakiet, biedri profesor, vai vēl kāds zina par šo piedāvājumu?

Profesors pieiet pie loga un brīdi domīgi klusē. Beidzot viņš pagriežas.

— Neatceros, vai doktors Herberts toreiz bija klāt, tiešām neatceros!

* * *

Protams, var nodot pavēsti dežurējošajam milicim un mierīgi gaidīt, kad Purvītis ieradīsies. Nozagtās mašīnas numurs un ārējās pazīmes taču ir izziņotas, autoinspekcija brīdināta. Nekas ļauns nenotiks. Bet Mārai loti negribas salikt rokas klēpī un gaidīt. Kaut vai tāpēc, ka tā butu rīkojies Grigasts.

Nē, nē, nedrīkst zaudēt ne mirkli. Tūlīt pat jādodas uz taksometru parku, vēlreiz jānopratina šoferis, jāievāc atsauksmes, pašai jāiepazīstas ar darba apstākļiem… Pārcilādama prātā visus jautājumus, kurus uzdos Purvītim un viņa biedriem, Māra steidzas mājup. Te viņas domas pavēršas uz citu pusi — jāizlemj, ko vilkt mugurā.

Formas tērpā taksometru parkā rādīties nedrīkst — tas ir skaidrs. Vajadzētu uzvilkt kaut ko svarīgajam gadījumam piemērotu. Pēc dažiem mirkļiem istaba, ko māte rūpīgi uzkopusi, izskatās kā pēc kratīšanas. Cits aiz cita uz tahtas krīt «izbrāķēti» apģērba gabali. Beidzot drēbju viesulis aprimst — Māra izšķīrusies par tumšiem plisētiem svārkiem un gaišu blūzīti, kuras izgriezumā iesien spilgti sarkanu lakatu. Aplūkodama sevi spogulī, meitene iedomājas, cik labi tas saskanēs ar lūpu krāsu, un viņai kļūst tik līksmi, ka gribas svilpot.

Taksometru parks atrodas klusā ieliņā ar nelielām koka mājelēm, tukšiem apbūves gabaliem un latiņu žogiem. Kad Māra ierodas, lielais elektriskais pulkstenis virs vārtiem rāda bez ceturkšņa divpadsmit. Cenzdamās ievērot katru sīkumu (ne jau velti Grigasts sprediķo, ka personiskie novērojumi esot vērtīgāki par jebkuru fotogrāfiju), Māra ieiet ar mašīnām pieblīvētajā pagalmā. Uzraksti «Uzmanību, migla!» «Uzmanību, kailsals!» nav apgaismoti. Ir brīnišķīgi dzidra atvasaras diena, saules stari spoguļojas taksometru lakotajos sānos, izveido mazas žilbinošas varavīksnes ap ūdens strūklām, kuras strādnieki raida pret dubļainajām mašīnām. It kā sasaukdamās ar šīm zaigojošajām strūklām, pa garāžas atvērtajām durvīm izlido autogēna dzirksteles.