Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

Pēkšņi Grigasts pielec kājās — viņš ieraudzījis durvīs Māru.

— Paldies, pietiek!

— …viņu iecelšot akadēmijā, — sieviete tomēr turpina.

Grigasts paņem viņu zem rokas un izvada pa durvīm.

— Labi, labi, no sirds pateicos jums par pastmarkām! — un viņš izbīda bezgalīgi pārsteigto liecinieci gaitenī.

Aizvēris durvis, Grigasts pētīdams uzlūko Māru — vai tikai meitene nav dzirdējusi, ka šeit runāja par viņas iecerēto? Bet tūdaļ saprot, ka bažas veltīgas, — Mārai daudz jaunumu.

— Jūtu, ka tūlīt prasīsit prokurora sankciju apcietināšanai, — viņš pasmaida. — Kas tad nozaga taksometru?

— Lieta ir sarežģītāka, nekā jūs domājat…

— Tas jau ir solis uz priekšu. Stāstiet!

— Taksometru nozaga šoferis Mežulis. Pēc tam viņš…

— Pēc kārtas un ar visiem sīkumiem! — pārtrauc Grigasts.

— Visu? Arī par šoferi Murjānu, kas spiests savu piecus gadus veco meitu vadāt līdzi taksometrā tāpēc, ka bērnudārzi pārpildīti? Varbūt jūs teiksit, ka arī tas ir svarīgi?

— Taksometrā? Kur kāpj arī žūpas un mīlas pārīši, velns viņu sazin kas! Tas taču nepedagoģiski!… — majors uztraukts sniedzas pēc tālruņa klausules. — Tūlīt nokārtosim. Man vienā bērnudārzā ir pazīšanās.

— Biedri major, pagaidiet! Nekavējoties jāapcietina Mežulis! Kamēr viņš nav paguvis iztirgot vitafānu! — sauc Māra.

— Interesanti… Un kādi jums pierādījumi?

— Te arī bez pierādījumiem viss ir skaidrs… Jūs pats allaž sprediķojat, ka humora pēc neviens taksometru prom nevedīšot. Kad noskaidroju, kur strādā viņa līdzzinātāja Irēne…

— Zālīte, Farmaceitiskā institūta laborante… Turpiniet!

— Viņa strādā tajā laboratorijā, kur izgatavoja vitafānu! Viņa aizturēja Purvīti kafejnīcā tik ilgi, kamēr Mežulis ar nozagto taksometru aizbrauca līdz institūtam un iekrāva vitafānu, kas jau bija…

— Klausieties, biedre Leja, — Grigasts sausi saka, — vai nekad neesat mēģinājusi rakstīt kriminālromānus?… Žēl. Fantāzija jums ir, tikai neprotat rūpīgi noskaidrot apstākļus. Pie institūta tonakt novērots nevis taksometrs, bet gaiša «Volga», kuras numurs beidzas ar divām nullēm, — un, nelikdamies ne zinis par Māras satriekto izskatu, Grigasts sāk griezt tālruņa ripu:

— Vai bērnudārzs?

* * *

Nobremzēdams senlaicīga nama priekšā, taksometrs iebrauc peļķē un apšļāc veco Cenciperu. Cencipers ir labi audzināts cilvēks. Viņš jau grasās bārties, bet ierauga izkāpjam no mašīnas savu kaimiņieni Māru un ar kavaliera žestu paceļ sveicienam platmali. No tās nokrīt dubļu pika. Cencipers nogroza galvu, ar sniegbaltu kabatas lakatu notīra platmali un cienīgā gaitā dodas uz parādes durvīm. «Nams atrodas personālo pensionāru padomes pārziņā» — vēstī plāksne. Pāri tai skolnieka roka ar krītu uztriepusi citu uzrakstu: «Vēstures pieminekļi! Atrodas valsts apsardzībā.» Cencipers atkal nogroza galvu, izņem kabatas lakatu un nodzēš ķeburainos burtus. Draiska zēna seja, kas pavīd pretējā nama logā, rada Mārā pārliecību, ka pēc stundas uzrakstu atjaunos.

Ienākusi pagalmā, Māra īgni palūkojas uz lielo brezenta pārklāju, kurš apsedz mašīnu, tad tikpat īgni paveras debesīs, kas nu jau vairākas stundas pēc kārtas apveltī pilsētu ar apnicīgu lietu. Tavu brīnumu! Šai mirklī lielus mitējas un starp diviem kuģu mastiem iezaigojas saule. Piektā stāva balkonā tūdaļ parādās vīriešu peldmētelī tērpusies sieviete un ņemas dauzīt paklāju. It kā to vien gaidījusi, stāvu zemāk iznirst viņas zvērināta ienaidniece un sāk izteiksmīgi kratīt dūres.

Garām ejot, Māra sapurina brezentu, lai notrauktu no tā ūdeni. Rezultāts ir pilnīgi negaidīts — baloži, kas zem brezenta patvērušies no lietus, izspurdz laukā un nokļūst tieši zem ūdenskrituma. Sava tiesa tiek arī Mārai.

Pārlēkdama divus trīs pakāpienus, Māra steidzas augšup. Pa ceļam viņa uzrauj mugurā lietusmēteli, apliek šalli un uzmauc cepuri. Beidzot meitene stāv pie virtuves durvīm, kuras, tāpat kā visas pārējās durvis šajās kāpnēs, sargā slotas, atkritumu spaiņi un visādi nevajadzīgi krāmi. Māra jau taisās slēgt vaļā, kad atceras galveno. Žigli viņa izņem no somiņas mutautu un noslauka lūpu krāsu.

Lielajā istabā Floksītis, mazs balts šunelis, apsveic Māru, priecīgi smilkstēdams, bet neizkustas ne no vietas, jo patlaban klausās džeza mūziku. Arī Māras vecāki aizrautīgi nododas iemīļotajam nodarbībām — tēvs raksta memuārus, māte piešuj pogu meitas biezajai vilnas jakai. Pogu piešūšana sagādā viņai tādu baudu, ka Māra kopš pamatskolas laikiem cenšas mātei par prieku pazaudēt vismaz vienu pogu dienā.

Istabas iekārtā ievērības cienīgas ir tikai divas mēbeles. Tās ir — milzīgais aizvēsturiskais klubkrēsls, kas Floksīša ērtību labad piebīdīts pie radiouztvērēja, un galds. Parasts galds ar parastām četrām kājām, bet saskaņā ar nerakstītu konvenciju tā virsa sadalīta starp tēvu un māti. Tēvs ar veca revolucionāra modrību raugās, lai šis nolīgums neliktu pārkāpts. Ja kāda diegu spolīte, adata, uzpirkstenis vai poga nejauši nokļūst viņam atvēlētajā teritorijā, robežas pārkāpēju tūdaļ demonstratīvi izraida. Mātes pusē atrodas šujmašīna, rokdarbu kastīte un dažāda lieluma metāla kārbas ar pogu krājumu veselam gadsimtam.

Robežlīniju starp abām teritorijām veido grēdā sakrautas grāmatas par 1905. gadu. Tēvu laikam iedvesmo vāki vien, jo Māra nav redzējusi, ka viņš tās kaut reizi atšķirtu. Rakstot vecais vīrs visnotaļ paļaujas uz savu atmiņu; laikam tāpēc manuskripta titullapu grezno uzraksts: «Georgs Leja. Kaujinieka atmiņas». Spriežot pēc balto lokšņu kaudzes, kas ir krietni biezāka par aprakstīto, vecais Leja par savu veselību nešaubās un taisās strādāt vismaz vēl divdesmit gadu.

Pat nesasveicinājusies ar vecākiem, Māra dodas pie radioaparāta.

— Atkal šie idiotiskie tarkšķi! — viņa sauc. — Un tikai tāpēc, ka Floksītim patīk. Es arī esmu cilvēks.

Tiklīdz tvistu nomaina klusa simfoniska mūzika, Floksītis nolaiž ausis un neapmierināts ierūcas.

Tēvs pat nepaceļ galvu. Pats sev diktēdams, viņš raksta tālāk:

— Robčiks pēkšņi iesaucās: «Kazaki!» Es izrāvu no kabatas mauzeri un notēmēju…

— Bāz savu mauzeri atpakaļ kabatā! — māte uzraušas kājās un steidzas pie Māras. — Meitiņ, kas tev kait? Vai tikai neesi saslimusi? Tagad gripa uz katra stūra! Cik tur trūkst…

— Man jāstrādā, — Māra strupi pagriežas un ieiet savā istabā — viņa vēl nav īsti attapusies no trieciena un vilšanās, ko nule piedzīvoja Grigasta kabinetā. Jā, jaunībā nav viegli samierināties ar neveiksmēm.

Māte nopūšas:

— Nabaga bērns! Caurām naktīm gatavojas šofera eksāmenam, automobiļus vien zīmē… Georg, vai tu jau atkal skribini? Es ar tevi runāju!

— …Un metās bēgt. Punkts. Klausos.

— Nevajadzēja pirkt to «Volgu». Katru dienu cilvēki nositas. Šorīt pat Cencipers stāstīja…

— Kā viņš braucis par autobusu kontrolieri? — Georgs Leja pasmīn.

— Nē, par autokatastrofām.

— Tu atkal par to pašu… Kur nu vairs tagad, kad mašīna jau nopirkta… — Georgs Leja taisnojas. — Un Māra tā lūdzās!

— Varēji iedot naudu, lai brauc ar taksometru. Bet pie stūres!… Māra taču vēl bērns!

— Vai atceries, Berta, kāda tu pati biji viņas vecumā? — tēva balsī pēkšņi ieskanas gan jaunekļa brašums, gan mīlētāja maigums.

— Nerunā muļķības! Tie bija citi laiki! — māte kategoriski atcērt.