Gunārs Cīrulis - 24-25 neatgriežas

— Piedodiet, pārslēdzu uz kasi, — viņš atvainojas. — Pavisam aizmirsu, ka brauksit tālāk.

Bet arī Māra pēkšņi nolemj izkāpt. Viņa ir uzzinājusi vairāk, nekā bija cerējusi.

* * *

Naktī Māras istabā pa logu iespīd reklāmas ugunis un to atblāzma gulst uz grīdas. Reklāmai ir divi raksti — burti un zīmējums, kas nomaina viens otru.

Māra guļ uz tahtas un, izklaidīgi grozīdama portatīvā uztvērēja slēdzi, raugās gaismas rotaļā. Miegā klusītiņām smilkst Floksītis, kas izstiepies blakām. Māras iztēlē plankumi iegūst citus apveidus.

«Kad Purvītis piebrauc pie kafejnīcas,» meitene skaļi domā, un viņai liekas, ka tā redz Purvīša taksometru piebraucam pie kafejnīcas. Pat miglā var saskatīt, ka mašīnā pasažieru nav. Un, lūk, secinājums: uz grīdas iegaismojas skaitītājs, kura lodziņā redzamas nulles.

«Kad atradām taksometru zem mūsu brezenta…» viņa skaļi risina domu tālāk un iztēle atkal atrodas pagalmā, kur Grigasts un Cencipers, pārmeklējot taksometru, apskata skaitītāju, kas atzīmējis brauciena maksu. Kā tas varēja notikt?

Parādās cimdota roka un pagriež slēdzi. Skaitītājs ar nullēm izdziest, līdzās uzliesmo cits skaitītājs, kurā lasāma summa: 1 rublis 60 kapeikas — un burts «K».

«Piedodiet, pārslēdzu uz kasi,» tumsā skan Purvīša balss.

Un atkal skaitītājs ar nullēm, cimdotās rokas kustība, skaitītājs ar summu un burtu «K». Atkal un atkal tai pašā secībā.

Gaismas rotaļa kļūst arvien straujāka, viss sagriežas vērpetē. Māra aizver acis un domās mēģina rekonstruēt notikumu secību.

Migla. Pie nama Krastmalas ielā 1 piebrauc tikko saskatāma mašīna. Šoferis izslēdz ugunis, mašīnas apveidi izplūst. Parādās cilvēkam līdzīga ēna. Pēc brīža atveras vārti, mašīna uzmanīgi iebrauc pagalmā. Gaiši ir tikai daži logi, bet to gaisma neaizsniedz zemi. Balkoni izskatās kā drūmas klintis. Šoferis ar ierastu kustību pārslēdz skaitītāju uz «kasi». Četras rokas paceļ brezentu, apmaina mašīnas. Vārti aizveras. «Volga» lēnām attālinās.

— Velns, liekas, pārslēdzu skaitītāju uz kasi, — saka šoferis, kuram ir Purvīša balss. — Vajadzētu griezties atpakaļ, — pēc brīža viņš nedroši ieminas.

— Tāda nieka dēļ? — cita balss ironiski iebilst. — Tu laikam domā, ka milicijā sēž ģēniji? Skuķis ar leitnanta uzplečiem, liela muiža!

Šoferis atmet ar roku, kāpina gaitu un ieslēdz starmešus. To gaismā iznirst liela ēka — Farmaceitiskais institūts.

Miglā sāk riet suns.

…Māru uzmodina skaļa riešana. Floksītis dusmojas uz modinātājpulksteni, kas patlaban beidz šķindēt. Logā iespīd dienas gaisma.

— Labrīt, Floksīt! — Māra tīksmi izstaipās un izslēdz uztvērēju. — Vai zini, ko saka mans priekšnieks? «Galvenais ir rūpīga apstākļu noskaidrošana.» Bet izmeklētājs bez fantāzijas ir kā skaitītājs bez taksometra.

Floksītis piekrizdams luncina asti.

— Tu esi muļķis un pielīdējs. Arī skaitītājs vajadzīgs… Noskaidrosim, pārbaudīsim, vēlreiz pārbaudīsim!

* * *

Leju ģimene sēž pie brokastu galda. Māte izņem Mārai no rokas maizes šķēli un pati uzziež biezu kārtu sviesta.

— Kad es vēl strādāju par autobusu kontrolieri…— saka Cencipers, kas sēž uz krēsla malas.

— Varbūt arī jums tasīti kafijas? — Māras māte viņu pārtrauc. — Droši, tā nav dabiskā…

— Paldies, es atnācu dienesta darīšanās… Redzat, — viņš lepni uzrunā Māru, — pēc rūpīgas apstākļu noskaidrošanas, — pašam negribot, Cencipers atdarina majora Grigasta runas veidu, — esmu atklajis personu, kas regulāri apraksta mūsu nama izkārtni.

— Jums ir neapšaubāmas spējas, — Māra saka ar pilnu muti.

Cencipers galanti palokās:'

— Jūsu priekšnieks domā tāpat un tālab ieteicis mani sabiedriskā autoinspektora goda amatam… Šī persona nav neviens cits kā kaimiņu Gusts!

— Vai tiešām? — Māra, kā spēdama, notēlo pārsteigumu. Viņai ļoti negribas sagādāt mazajam nebēdnim nepatikšanas. — Bet vai neesat arī ievērojis, ka labā roka viņam jau kopš divām dienām pārsieta?

— Lūk! — Cencipers paceļ pirkstu gaisā. — Tas ir mans galvenais pierādījums! Jau divas dienas neviens nav notriepis mūsu izkārtni.

— Varbūt īstais noziedznieks grib novirzīt izmeklēšanu uz nepareiza ceļa. Diezgan parasts paņēmiens, lai maldinātu izmeklētāju, — Māra vēl nepadodas.

Bet Cencipers neatzīst nekādus iebildumus.

— Tad nu es gribēju konsultēties, kādus likumīgus soļus… Jūs kā milicijas kriminālnodaļas operatīvā darbiniece… nākamais vārds iestrēdz Cenciperam kaklā. — Tūkstošreiz atvainojos, jūs taču man piekodinājāt…

Māra ierauj Cenciperu savā istabā, bet ir jau par vēlu.

— Georg, vai tu dzirdi?! — māte vaimanā. — Māra strādā kriminālnodaļā, kur darīšana ar bandītiem! Cik tur vajag, lai viņu nosistu… Georg, kāpēc tu nekā nesaki?

Tēvam pārsteigumā izkrīt avīze no rokām.

— Kāpēc tad viņa mums stāstīja, ka strādājot arhīvā? — viņš brīnās. Piepeši vecais vīrs pasviež avīzi gaisā un sajūsmināts sauc: — To es saprotu! Kaujas postenī! Mūsu ģimenē visi…

Bet, Georg, padomā, viņa vēl ir bērns!

— Kaunies, Berta! Atceries, kada tu pati biji… Pag, pag, tūlīt nolasīšu priekšā, — viņš pieiet pie galda un ātri sameklē attiecīgo manuskripta lappusi. Uzliek acenes un svinīgi noskandē: — Biju jau atvadījies no dzīves. Šai mirklī Berta, kurai toreiz bija tikai astoņpadsmit gadu, izņēma no groza paslēpto pistoli un, pirms baltgvardi paguva attapties…

Klausoties mātes sadrūmusī seja apskaidrojas, tajā uzzibsnī pārgalvīgs saules stars.

— Tu vienmēr kaut ko izgudro, — viņa protestē. — Pirmkārt, pistole bija paslēpta manā uzrocī, otrkārt, man toreiz bija tikai septiņpadsmitarpus…

Māras pavadīts, no otras istabas atgriežas Cencipers. Viņš pēkšņi izskatās jauneklīgs un enerģijas pilns.

— Tiks izdarīts!

Atsveicinājies no Māras vecākiem, Cencipers dodas uz durvīm, pusceļā pagriežas un vēlreiz apliecina:

— Vakarā ziņošu par rezultātiem!

— Kas tad nu atkal? — uztraucas Māras māte.

— Dienesta noslēpums, — svinīgi saka Cencipers.

* * *

Māra apmetusies pie tā paša galdiņa, kur sēdēja kopā ar Grigastu. Saldējuma kafejnīca ir tukša, rietošās saules stari zīmē starp galdiem gaišus celiņus. Bufetes pārzine lasa dzejoļus un laiku pa laikam uzmet pārmetuma pilnu skatienu apmeklētājai, kas negrib saprast, ka jau sen laiks kafejnīcu slēgt.

Māra nav pat pieskārusies saldējumam, kas lēnām kūst metāla kausā. Nepacietīgi raudzīdamās durvju virzienā, viņa izklaidīgi šķirsta savu kladi.

Zīmējums tagad aizpilda divas lappuses. Tajā redzams gan Mežulis, gan Irēne, gan Purvītis; taksometrs un tam blakus «Volga» 75-00 LAK, kas brauc pa ceļu, kura galā rakstīts: Užgoroda. Netrūkst arī jautājuma zīmes, kas it kā izsaka Māras šaubas.

Beidzot Cencipers ierodas. No viņa sejas izteiksmes jau iztālēm redzams, ka uzdevums paveikts godam.

— Jums bija taisnība! Kad es vēl strādāju par…

— Biedri Cenciper! — Māra lūdz.

— Labi, labi. Pārbaudīju jusu aizdomas pieaicināta liecinieka klātbūtnē. Tiesā tāds laikam gan nevarētu liecināt, neatbilst ne vecums, ne reputācija, bet šajā gadījumā viņš lieti noderēja…

— Nekā vairs nesaprotu, — Māra ir tuvu izmisumam un jau nožēlo, ka tik svarīgu jautājumu uzticējusi tādam haotiskam cilvēkam.