Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

— Labi. Tad pagaidām uzskatīsim, ka galviņa nav atrasta, — Grigasts atmet ar roku. — Kāpēc jūs neēdat? Vai negaršo?

Lai slēptu apmulsumu, Māra iebāž mutē pilnu karoti plombīra.

— Kā nu ne! — viņa saka. — Skaitītājs bija pārslēgts uz «kasi». Kā teica Cencipers, tā būtu rīkojies tikai profesionāls taksists.

— Mežulis?

— Jā. Ar nozagto taksometru viņš nekur tālu nebūtu ticis. Tāpēc vitafānu aizveda ar musu «Volgu», ko neviens nemeklēja…

— Un kā viņš zināja, ka jūsu mašīna paslēpta zem brezenta?

Viņš taču sēdēja blakus, kad tovakar kafejnīcā stāstīju par to…

— Imantam Herbertam?

Grigasts negaidot pieceļas un pieiet pie zēniem.

— Atdošu pret divām gaisa pasta, — saka vecākais.

— Parādi! — pavēl Grigasts.

Zēns pārbijies sniedz viņam pastmarku.

— Tā jau domāju — brāķis! Citādi būtu devis pretī trīs gaisa pasta.

Grigasts dodas pie letes un pasūta:

— Vēl divas porcijas!

Atgriezies pie galdiņa, viņš draudzīgi uzliek roku Mārai uz elkoņa:

Pieņemsim, ka «Volga» tiešām bija vajadzīga, lai vitafānu aizvestu kaut kur tālāk, teiksim, līdz robežai. Vai jusu Mežulis bija izbraucis no Rīgas?

Māra pieceļas.

— Uz kurieni? — jautā Grigasts.

— Uz taksometru parku. Pārbaudīšu, vai…

— Nevajag. Pirmajā dienā pec zādzības Mežulis strādāja no divpadsmitiem līdz divdesmit vieniem trīsdesmit. Otrajā — no…

Pie galdiņa pienāk apkalpotāja ar diviem saldējuma kausiem.

— Kas tas? — Grigasts nesaprot, bet tad atceras:

— Ak tā, aiznesiet zēniem! — Viņš paskatās uz Māru un kautrīgi iejautājas: — Varbūt arī mums vēl pa vienam?

— Paldies, tagad es saprotu… — Māra čukst. — Varbūt man tomēr labāk pāriet uz arhīvu?

— No sava bataljona komisāra meitas to negaidīju!… Jums ir drošs pavediens — zādzībā iejaukts profesionāls taksists. Vienā vietā šis pavediens pārtrūka. Tas nekas, šķetiniet vien tālāk, pacietīgi, apdomīgi, apsverot visas iespējas! Es jums ticu, Māra!

— Un tā nav akla ticība?

Grigasts pasmaida.

* * *

Domās ieslīgusi, Māra iet pa ielu, kurā jau uzliesmo pirmie reklāmu raksti. Pa televizoru veikala atvērtajam durvīm plūst diktora balss:

— Novēlēsim mūsu puišiem arī turpmāk gūt tikpat spožus panākumus kā Užgorodā!

Skatloga priekšā stāv daži cilvēki. Māra jau grib paiet garam, bet pēkšņi ierauga uz ekrāna ļaužu drūzmu pie lidmašīnas un Irēni, kurai uz pleciem uzgulst divas cimdotas rokas. Māra apstājas, bet uz ekrāna jau redzami citi cilvēki, kas ar ziediem sveic atbraucējus.

Viņa ieskrien veikalā. Uz divdesmit dažāda lieluma ekrāniem patlaban nolaižas priekškars ar televīzijas studijas emblēmu.

Taksometra šoferis stāv ar muguru pret Māru un pāri sētai raugās bērnudārza rotaļu laukumā. Pa to ņipriem soļiem tekā meitenīte. Pusceļā viņa apgriežas un pamāj tēvam.

— Uz televīzijas studiju! Ātrāk! — sauc Māra, kaisdama nepacietībā uzzināt, ko Irēne Zālīte darījusi lidostā.

— Nevaru, braucu uz garāžu, — Murjāns salti atbild, bet tad pazīst Māru un laipni atver durvis:

— Lūdzu! Tas taču jūsu nopelns, ka Rasma tikusi bērnudārzā!

Aiz namiem iznirst televīzijas tornis un aug augumā.

* * *

Māra sēž televīzijas studijas tukšajā zālē un skatās filmu.

— Sporta cienītāji kuplā skaitā ieradušies lidostā, lai sagaidītu mūsu izlases vienību, kas guvusi tik spožus panākumus Užgorodā, — stāsta diktors.

Pirmajiem vārdiem atskanot, uz ekrāna parādās Purvīša gaišmatainā draudzene. Ar lielu ziedu pušķi rokā Irēne stāv netālu no pūtēju orķestra. Garām pabrauc motokāpnes un apstājas pie lidmašīnas durvīm. It kā pati atrazdamās lidlaukā, Māra vēro katru Irēnes soli. Lūk, meitene beidzot ieraudzījusi gaidīto. Smaidīdama viņa aizskrien priekšā sporta cienītāju pūlim. Lidmašīnas durvīs redzams — Purvītis.

— Stop! — Māra uzsauc mehāniķim.

Attēls sastingst. Māra paceļ roku.

Kadri atkal sakustas. Nākamajā mirklī Irēnei uz pleciem uzgulst divas cimdotas rokas.

Māra pieceļas un tumsā mēģina sameklēt izeju. Vispirms atdūrusies pret sienu, viņa beidzot izkļūst gaitenī.

— Kur te ir tālrunis?

Aktieris, kas, pēc tērpa un grima spriežot, dodas tēlot kādu viduslaiku varoni, apgriežas un ar spāņu augstmaņa cienīgu žestu norāda uz sienas aparātu.

— Majoru Grigastu! — saka Māra, bet tad apdomājas un noliek klausuli. Vēl par agru priecāties, rokā taču vienīgi pavediena gals, un nav zināms, kā tas atšķetināsies. Viņa nav aizmirsusi saņemto mācību un par savām aizdomām ziņos tikai tad, kad varēs pierādīt tās ar faktiem!

* * *

Taksometru stāvvietā — gara mašīnu virkne. Ceturtais pēc kārtas ir taksometrs ar numuru 24-25 LAK. Šoferis lasa avīzi. Seja paslēpta aiz laikraksta, redz tikai cimdotas rokas.

Uzņēmuši pasažierus, taksometri aizbrauc cits pēc cita. Pienākusi kārta ceturtajai mašīnai. Māra, kas visu laiku ir sēdējusi brīvdabas kafejnīcā pie galdiņa un uzmanīgi vērojusi taksometrus, strauji pieceļas. Nekautrīgi aizsteigusies priekšā kādam pasažierim, kas pat nepagūst protestēt, viņa atrauj taksometra durtiņas un apsēstas blakus šoferim. Tas ir Purvītis.

— Jūs? — Māra izliekas pārsteigta.

— Kāda patīkama nejaušība! — Purvītis laipni pasmaida un iedarbina motoru. — Tieši šodien biju nodomājis aizbraukt pie jums…

Vai atcerējāties ko jaunu par zādzības apstākļiem?… Starp citu, kas jums toreiz bija par pasažieri, kad piebraucāt pie kafejnīcas? — Lūk, jautājums, kas Māru patlaban visvairāk satrauc. Ja izrādīsies, ka jau tobrīd skaitītājs bijis pagriezts uz «kasi», sabruks arī jaunā hipotēze.

— Es taču neesmu slepkava. Tādā miglā vest pasažierus… Gribēju jums tikai pateikties, ka tik ātri atradāt manu mašīnu.

Bet Māru vairs nevar izsist no sliedēm. Viņa atkal ir sagatavojusi Purvītim lamatas:

— Laikam izjaucu jums atvaļinājumu?

— Kur nu, es bez darba nevaru dzīvot. Paciemojos dažas dienas uz laukiem, un pietiek… — Ieraudzījis tālruņa automātu, Purvītis taisās apstādināt mašīnu. — Vienu mirklītī, piezvanīšu draudzenei, lai mani negaida.

— Kāpēc? Jūs taču droši vien vēl neesat tikušies, — Māra šoferi aiztur. — Paņemsim viņu līdzi pa ceļam!

* * *

Kad taksometrs apstājas, Māra atrauj skatienu no Purvīša cimdotajām rokam, kas laiski guļ uz stūres, un palūkojas pa logu. Viņi ir piebraukuši pie frizētavas.

Māra izņem no somiņas spoguli un sakārto matus. Tad viņa pieliecas, lai paceltu zemē noslīdējušo somiņu, bet Purvītis pagūst aizsteigties priekšā. Kad Māra atliecas, mašīnā jau sēž Purvīša draudzene.

— Sveiks, Leon!… Cik jauki, ka esi atbraucis… Paklau, kad tu man beidzot atdosi laikrakstu ar rudens modēm, nu, to pašu, kur rakstīts par mūsu vitafānu?…

— Gan jau, — Purvītis nīgri atbild.

Irēne apvainoti uzmet lupu:

— Ja jau man jāaizbāž mute, tad ar cigareti… Vai jums ir ko uzsmēķēt? — viņa uzruna Māru.

Māra sniedzas pēc Purvīša cigarešu etvijas, kas glabājas atvērtajā cimdu nodalījumā.

Purvītis pasmaida:

— Veca forma ar jaunu saturu. Kopš diviem mēnešiem.

Viņš atver etviju. Tajā ir nevis cigaretes, bet Purvīša vadītāja tiesības.

Mašīna apstājas. Irēne gatavojas izkāpt. Tai pašā mirklī Purvītis ar automātisku kustību pagriež skaitītāja pārslēdzēju. Lodziņā izlec burts «K».