Gunārs Cīrulis: 24-25 neatgriežas

— Nupat biju pie daktera Herberta, — ziņo Kļimovs. — Viņam slimnīcā tik daudz darba, ka nemaz neatliek laika turēt uz mums ļaunu prātu.

Grigasts nospiež cigareti pelnutraukā un domīgi uzlūko vecāko leitnantu:

— Vai jums beidzot ir skaidrs, kā viss norisinājies?

— Tieši tā, biedri major! Sapratis, ka ar vitafānu var labi nopelnīt, Purvītis ierosināja nozagt taksometru, apmainīt to pret Leju «Volgu», ielauzties institūtā un aizvest preparātu uz Užgorodu. Man tikai nav skaidrs, kāpēc Mežulis viņu nogalināja.

Grigasts nopūšas:

— Tas taču izriet no faktiem. Kad Mežulis ielaidās šajā afērā, viņam nebija ne jausmas, ka vitafāns ir viņa mīļotās sievas vienīgais glābiņš. Kad viņš saprata, ka, pašam negribot, kļuvis par sievas slepkavu…

— Piedodiet, biedri major, tātad viņā ierunājusies sirdsapziņa. Pēc jūsu teorijas, Mežulim vajadzēja atnākt uz miliciju un vaļsirdīgi atzīties. Mes ātrāk atrastu vitafānu, un sieva būtu glābta. Kāpēc tad viņš pastrādādāja vēl vienu noziegumu, šoreiz apzinātu slepkavību?

— Jā, šis jautājums arī man nedod miera. Mana hipotēze ir tikai viena no daudzām iespējamām, — Grigasts spiests atzīties. — Baidos, ka galīgo atrisinājumu uzzināsim tikai Užgorodā, kad slepkava būs apcietināts. Un šai sakarā visprātīgākais būtu… — nepabeidzis teikumu, viņš pieceļas.

* * *

Kapteinis Bratuņs cienā Māru nevis ar vīnu, bet ar cigaretēm. Māra ievelk pirmo dūmu un tūdaļ aizrijas.

— Vai jau sen smēķējat? — kapteinis mazliet ironiski jautā.

— Sen, — Māra varonīgi melo, gribēdama radīt nobrieduša cilvēka iespaidu.

— Vai jau sen strādājāt milicijā?

— Sen, — Māra automātiski atbild, — man pat piedāvā paaugstinājumu… — Bet godīgums neļauj melot, un viņa piebilst: — Trīs mēnešus. Un tad? — Māra izaicinoši uzlūko kapteini.

Bratuņa cigaretes pelni nobirst uz Mežuļa fotogrāfijas. Viņš tos norauš ar bezcerīgu žestu.

— Tad viss saprotams. Atkārtoju: mēs apgriezām otrādi visu Užgorodu un apkārtni, vismaz tūkstoš cilvēkiem esam rādījuši Mežuļa fotogrāfiju, bet…

Viņš ir slepkava. Katram slepkavam zeme svilst zem kājām… Kādēļ viņš ir šeit?

— Viņš bija šeit, — kapteinis pārlabo. — Iespējams, tādēļ, lai saņemtu atlikušo maksājumu par nozagto vitafānu.

— Cik ilgi jūs strādājat milicijā?

— Trīs gadus, ja jums nav iebildumu.

— Un tad vēl nezināt, ka cilvēks viņa stāvoklī gatavs atdod pēdējo rubli par savu kailo dzīvību… Mežulis ieradies, cerēdams, ka doktoram Selago ir iespēja pārvest viņu pāri robežai. Kāpēc lai viņš brauktu doktoram pretī uz Ļvovu? Robeža taču ir šeit! Ungārija un aiz tās — Austrija.

— Jūs esat ļoti simpātiska un ļoti stūrgalvīga meitene. Fakti paliek fakti, tur nelīdz nekāda fantāzija, — kapteinis saka, un šai mirklī viņš Mārai ļoti atgādina majoru Grigastu. — Nezinu, vai jūsu Mežulis ir Ļvovā vai Rīgā pie sievas, bet Užgorodā viņa nav.

Pie durvīm kāds pieklaudzina.

— Iekšā! — kapteinis nikni uzsauc.

Ienācēja ir doktora Selago kaimiņiene.

— Tas vīrietis, par kuru jūs interesējaties, — viņa saka, — nupat atkal bija pie manis.

— Dieva dēļ, jūs taču nebūsit izpļāpājusi, ka mēs… — Māru šī iespēja tā šausmina, ka viņa neizjūt nekādu prieku par savu uzvaru strīdā ar kapteini.

Doktora Selago kaimiņiene izslējās. Tagad viņa izskatās galvas tiesu lielāka par salīkušo veļas mazgātāju, kuru Māra bija nesen redzējusi.

— Vai jūs ticat dievam? — viņa noprasa Mārai.

— Kā jūs varat tā jautāt? — Māra nesaprot. — Tikai tāpēc, ka sacīju «dieva dēļ»?

— Un kā jūs varat tā jautāt? Tikai tāpēc, ka mazgāju veļu?

— Piedodiet! — Māra saka. — Vai viņš jau sen…

— Aizgāja? Manuprāt, viņš vēl gaida. — Un viņa pastāsta, kā ieradies negaidītais apmeklētājs:

— Vispirms atnāca pastnieks. Nebiju vēl paguvusi atplēst telegrammu, kad atkal klauvēja. Tūdaļ pazinu viņu pēc lietusmēteļa un uzaicināju gaitenī. Apmeklētājam nemanot, izņēmu no durvīm vaļīgo rokturi un iebāzu kabatā — biju jau izdomājusi, kā viņu aizkavēt.

«Mazu mirklīti,» sacīju «apsēstieties! Man sētā palika veļa.»

Un, pirms viņš paguva atjēgties, aizcirtu aiz sevis durvis. Pēc brīža piebungoju no ārpuses, sameloju, ka man nejauši aizkritušas durvis, un palūdzu atvērt ar slēdzeni, kurai vajadzētu būt uz virtuves galda. Slēdzeni viņš, protams, neatrada. Tad palūdzu, lai paciešas vēl mirkli, jo laikam tā palikusi pagalmā. Un pēc tam skriešus atskrēju šurp.

— Vai tagad jūs ticat, ka viņš ir Užgorodā? — Māra gavilē. — Kam bija taisnība?

— Dzeržinskim, — kapteinis pasmaida, norādīdams uz plakātu virs rakstāmgalda:

«Mūsu varenākais ierocis cīņā pret noziedzību ir plašu tautas masu atbalsts. F. Dzeržinskis.»

* * *

Cenzdamās netrokšņot, doktora Selago kaimiņiene atslēdz sava dzīvokļa durvis. Kapteinis izņem revolveri. To pašu dara arī Māra. Var manīt, ka viņa nav radusi ar to rīkoties.

Istabā viss tūdaļ kļūst skaidrs — logs vaļā, tātad Mežulis aizbēdzis.

— Ko tagad? — jaulā kapteinis.

Māra nomāktā klusē.

— Telegramma! — kaimiņiene pēkšņi iesaucas,

— Vai pazudusi? — vaicā Māra.

— Nē, atplēsta. Tas ir viņa darbs!

IEBRAUKŠU ŠOVAKAR AR ĻVOVAS VILCIENU — SELAGO

Māra un kapteinis saskatās.

Užgorodas stacijā uz perona sapulcējušies parastie sagaidītāji. Vīrieši, kas nezin kāpēc kautrējas atnesto ziedu dēļ un mēģina tos slēpt aiz muguras. Nepacietīgā priekā starojošas sievietes. Bērni, kas, biedēdami vecākus, ik mirkli nolec uz sliedēm, lai paskatītos, vai netuvojas vilciens.

Māra iziet stacijas laukumā, kur stāv melna «Volga» ar taksometra emblēmu. Šoferis, ieraudzījis Māru, it kā nejauši paceļ roku.

Pēc brīža meitene atgriežas savā postenī saldējuma kioska ēnā. Ļvovas-Užgorodas vilciens iebrauc stacijā. Starp lokomotīves riteņiem izšaujas tvaika mutulis, ietīdams vagonus baltos garaiņos. Sastāvs apstājas. No kāpnītēm nolec pavadoņi, izbirst pirmie pasažieri.

Cits pēc cita izkāpj gucuļi krāšņos tautas tērpos, droši vien pašdarbības skates dalībnieki.

Tālruņa automāta būdā stāv kāds vīrs melnā lietusmētelī. Izlikdamies runājam, viņš ar klausuli aizsedz seju. Beidzot šis cilvēks sakustas. Ar cimdoto roku viņš izņem no kabatas avīzi un, tēlodams lasīšanā iegrimušu cilvēku, dodas pie kāda vagona.

Māras nervi neiztur. Viņa metas uz priekšu — mirkli agrāk, nekā milicijas vīri.

Māra jau atrodas blakus cilvēkam melnajā lietusmēteli, izrauj viņam no rokām avīzi.

Avīze nokrīt zemē.

Tas nemaz nav Mežulis. Tas ir Purvītis. Bez ūsām, Mežuļa melnajā lietusmētelī. Bet nenoliedzami Purvītis, nevis rēgs!

— Purvītis! — Māra iesaucas.

Cilvēks, kas gaidīja doktoru Selago, nav slepkava, kuru Māra tvarsta. Tas ir noslepkavotais! Jāceļ trauksme, bet Māra nedabū nevienu skaņu pār lūpām. Tātad — sapratis, ka Mežulis gatavojas viņu nosist vai nodot, Purvītis noslepkavojis savu līdzzinātāju, inscenējis paša nāvi un, lai maldinātu miliciju, novirzījis visas aizdomas uz Mežuli! Un velnišķīgais nodoms gandrīz izdevās…

Purvītis pazīst Māru, apsviežas un ienirst pūlī.

Milicijas darbinieki nepazīst Purvīti — viņiem izsniegta Mežuļa fotogrāfija, pavēlēts apcietināt Mežuli. Purvīti pazīst vienīgi Māra. Bet Māra joprojām stāv kā sastingusi. Tikai tad, kad Purvītis jau nozudis stacijas ēkā, viņa atjēdzas un metas tam pakaļ.