Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Nākamajā rītā Mūns paziņoja Deilijam:

— Esmu nolēmis pāriet no aizsardzības uzbru­kuma.

— Sen bija laiks! Trolops nekavējoties jāapcietina!

— Ne tik strauji, Deilij! Man liekas, ka beidzot esmu pa pusei atrisinājis mīklu ap Spituela slepkavu. Bet manai hipotēzei vajadzīgs apstiprinājums. Pats nevaru to sameklēt, bet ceru to saņemt no pretiniekiem. Esmu iecerējis rīcības programu ar trim punktiem. Pirmais: piezvaniet reportieriem un kā labu joku pastāstiet mūsu vakardienas piedzīvojumus ar Sipu jaunāko. Pasakiet, kada laikā tas atradies uz jumta. Ko toreiz un tagad liecinājusi misis Lanovera un tā tālāk.

— Tas nav iespējams, inspektor! Tas nozīmē nostā­dīt sevi idiotiskā stāvoklī. Par mums zobosies visa pilsēta!

— Lai! Smejas tas, kas smejas pēdējais.

— Labi, tiks izpildīts. Tikai pēc tam labāk veselu nedēļu nekur nerādīties.

^ Tā ir jūsu darīšana. Programas otrais punkts: tūdaļ došos pie Lafajeta ziņot, ka izmeklēšana no­beigta, un pieprasīšu Ivanova izdošanu.

— Kur jums prāts!… Piedodiet, inspektor! Ja uz jumta no astoņiem līdz pusdeviņiem tupējis Šips jau­nākais, tad no tā izriet, ka Ivanova nostāsts ir tīrā iz­doma.

— No loģikas viedokļa izriet tikai tas, ka Ivanovs nav bijis uz jumta. Bet, cik viņa stāstā patiesības, tas vēl jānoskaidro. Tieši šim nolūkam kalpo manas pro­gramas trešais, pats svarīgākais punkts.

— Un kas tas ir par punktu?

— Neņemiet ļaunā, Deilij. Pagaidām to neatklāšu pat jums.

Deilijs ēda pusdienas. Nekas viņam negaršoja, nekas viņam nepatika. Vainīgs nebija ne pavārs, ne sīkstais bifšteks. Vainīgs bija Mūns.

Turklāt viņu kaitināja avīze, kuru lasīja galda biedrs. Laikrakstu izraibināja kaut kādi neizprotami fantas­tiski zīmējumi.

Laikraksts noslīdēja, un Deilijs ieraudzīja… Jā, tā bija Minerva Zingera. Veselīgi, sārti vaigi, elegants tērps. Kur palikusi gandrīz caurspīdīgā āda? Kur acu drudžainais spīdums?

— Seržant Deilij?! Priecājos jūs redzēt!

Deilijs piemiedza acis. «Glīta meitene!» — viņš klu­sībā nodomāja.

— Kā klājas, mis Zingera?

— Nevaru sūdzēties. Kā redzat, — viņa pavicināja avīzi, — kļūstu slavena.

— Gari ne tikai sarunājas ar jums, bet arī uztur?

— Kāpēc tāds tonis? Jūs taču paši zināt visu. Mana karjera sākās ar seansu, kurā izsaucām Smisa garu. Zināmā mērā tas ir jūsu nopelns.

— Jūs neesat tālu no patiesības. Ceru, ka nebūsiet pārāk pārsteigta, ja atklašu, ka Smisa gars runāja mana drauga Dika balsī, turklāt ar portatīva radio pa­līdzību …

— Klusāk, kāpēc tik skaļi? — Zingera paņēma Dei- liju zem rokas un izvilka no kafetērijas.

Uz ielas seržants atsāka, bet meitene neielaidās ne­kādās sarunās.

— Brauciet pie manis!

Deilijs piekrita. Jo vairāk viņš domāja par Minervas Zingeras panākumiem, jo glītāka viņa tam likās.

Izrādījās, ka Minerva Zingera vairs nedzīvo pie mi­sis Lanoveras. Tagad viņa īrēja četristabu dzīvokli ar skaistu skatu uz parku.

— Kāds ir jūsu mīļākais kokteilis? — viņa jautāja, apsēdinājusi Deiliju viesistabā. — Man tas jazina, jo ceru, ka būsiet biežs ciemiņš.

— Pēdējā laikā esmu pārgājis uz «Sputņiku».

— Lieliski, pagatavošu jums tadu kā uz reklāmas: «Kokteilis «Sputņiks» nogādā jūs tiešā ceļā uz debe­sīm!»

— Es jau tāpat jūtos kā debesīs, — Deilijs norādīja uz mistiskajiem zīmējumiem pie sienas.

— Neizsmejiet mani, seržant. Jūsu priekšā es necen­šos tēlot. Spēlēsim godīgi. Kā jūs būtu rīkojies manā vietā? Vai zināt, kā dzīvoju līdz šim? Pēc profesijas esmu zīmētāja, bet pārtikt no tā nevarēju. Misis Lano- verai biju parādā tik, cik nekad nespēju atdot. Tā klei­tiņa, kuru valkāju toreiz seansa laikā, bija mana vie­nīgā.

— To es pilnīgi saprotu, bet kada velna pec nerrojat puspasauli ar saviem kosmiskajiem zīmējumiem?

Tāpēc, ka arī man gribas dzīvot. Zināt, cik man par tiem maksā? Rauj no rokām ārā. Ļaudis grib, lai viņus apmāna, maksā par to naudu. Lūdzu! Tikai muļķe atteiktos!

-— Tātad labs bizness?

— Es jau teicu — nevar sūdzēties. Paskatieties! Līgums par grāmatu, kontrakts ar televīzijas sabied­rību .. . Lūk, ielūgums uzstāties Eiropā.

Neviļus Deilijs atcerējās Mardžoriju. Salīdzinājums nāca Minervai par labu — ja jau citādi nevar, labāk pašai mānīt nekā ļaut sevi mānīt.

— Kāpēc man visu to stāstāt?

— Tāpēc, ka negribu, lai jūs būtu par mani sliktās domās.

— Vai tam kāda nozīme?

— Nezinu kā jums, man gan.

— Tādā gadījumā vēl vienu «Sputņiku»! Un sev arī! Man nav iebildumu, ja nokļūsim debesīs divatā.

…Mūns sēdēja mājās. Tālruni un televizoru viņš bija izslēdzis.

Pie durvīm zvanīja. Sagatavojies visļaunākajam, Mūns gāja atvērt. Ja jau traucē mājās, nekas labs nav gaidāms.

Nācējs bija Pets.

— Varat apsveikt! — viņš sauca.

— Vai laimēji loterijā? — Džīna apvaicājās.

— Uzminēji. Tādā loterijā, kur ir trīs miljoni ložu un visas tukšas.

— Tevi atlaida no darba? — Mūns minēja. — Tikai nenokar degunu. Mūsu mājās tev vienmēr klāts galds.

— Pie visa vainīga tava garā mēle, — Džīna par- meta. — Cikreiz neesmu tevi lūgusi pievaldīt to vis­maz darbā!

— Ko jūs runājat? Es taču teicu: «Varat apsveikt!» Pagaidām neesmu atlaists. Un ja atlaidīs …

— Tad vainīga būs satrūdējusī kapitālistiskā iekārta, kas rada krīzes, karus un … abstraktu glezniecību, — Mūns iestarpināja.

Pets nepaguva mesties tradicionālajā vārdu div­kaujā. Atkal atskanēja zvans.

— Kas noticis? — Mūns vaicāja, ieraudzījis Deiliju.

— Pulkvedis Mervins zvanīja Lafajetam. Ivanovs izbēdzis!

— Izbēdzis! Tātad man bija taisnība! — sacīja Mūns un ar roku norausa no pieres neredzamu zirnekļa tīklu. — Pastāstiet visu, ko zināt.

— Federālās iestādes šodien beidzot deva piekrišanu pārvest Ivanovu pie mums. Bet ceļā mašīna, kurā veda Ivanovu, sadūrās ar citu. Viņš izmantoja apjukumu un pazuda. Mervina ļaudis cer, ka vēl dabūs rokā.

— Esmu gatavs saderēt, ka mēs vairs nekad viņu neredzēsim, — sacīja Mūns un tvēra pēc mēteļa. — Tā­tad izpildīts programas trešais punkts… Ko jūs stāvat kā invalīds, kuram koka kājā iemetusies ģikts? Brau­cam!

Sēzdamies inspektora mašīnā, Deilijs bija pārlieci­nāts, ka zina brauciena mērķi. Bet kad priekšā iznira Ruperta restorāna tornis ar alus kausu, saprata, ka maldījies.

— Vai tad nebraucam pie Trolopa?

— Nē, pie Pegijas.

Ieraugot Mūnu un Deiliju, Pegija nobāla.

— Atkal?

— Negaidījāt, ko? — Mūns teica. — Uzpīpējiet savu Cesterfīldu un pavisam mierīgi atbildiet uz dažiem jau­tājumiem. Un lai dievs jūs pasargā, ja mēģināsiet me­lot. Cikos jūs tovakar ieradāties pie Spituela?

— Viņš piezvanīja ap desmitiem. Darbā pateicu, ka jūtos slikti, un tūlīt aizgaju.

— Cikos jūs tur bijāt?

— Pusvienpadsmitos.

— Ko Spituels tajā rītā rakstīja?

— Nezinu. Biju tik nogurusi pēc strīda, ka aizmigu tikai ap četriem. Pamodos astoņos. Iespējams, viņš kaut ko rakstīja, kamēr gulēju.

— Vai no rīta redzējāt uz galda aprakstītas lapas?

— Neatceros. Varbūt tās bija aploksnē.

— Aploksnē? Un viņš šo aploksni iedeva jums?