Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Un jūs, Nison?

— Manuprāt, ne.

— Tad maldījies esmu es. Neko darīt!

Inspektors lēnām atgriezās istabā. Tātad velti cerēts. Un viņam bija licies, ka uztaustīts jauns pavediens. Nebija nekādas nozīmes ilgāk kvernēt pie galda. Viņš ieslēdza aktu vākus seifā un uzvilka mēteli. Viņš bija jau pie durvīm, kad tās pēkšņi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja Deilijs un Nisons.

— Sasodīts, — Mūris nošķendējās. — Gandrīz iedra­gājāt man galvaskausu.

— Piedodiet, inspektor, — Deilijs teica. — Nisona sakāmais ir puna vērts.

— Tad tomēr!

— Jā, inspektor, tomēr … Nupat atcerējos, — Nisons stāstīja. — Sieva parasti baras, ka mūžīgi aizveru

visas pudeles, vai vajag vai nevajag. Pie Spituela lai­kam arī mehāniski aiztaisīju un vēlāk aizmirsu.

— Instinktīvs reflekss… Skaidrs. Jādomā, ka ienā­kot biju pamanījis atvērtu pudeli un tā arī diktējis. Pēc tam pārbaudīju un liku izlabot. Paldies, Nison, varat iet… Jūs, Deilij, palieciet.

Tikai pēc brīža inspektors atkal ierunājās.

— Tagad, seržant, paklausieties! Ceturtais oktobris. Spituela dzīvoklis. Uz galda bloknots, no kura izrautas astoņpadsmit lappuses, atvērta tintes pudele un pild­spalva. Pildspalvā ļoti maz tintes. Tātad Spituels tajā rītā izrakstījis visu tinti, steigā — par to liecina neaiz­korķētā pudelīte — iepildījis no jauna un rakstījis tālāk. Ko? Acīm redzot, materiālu par Rotbahu prāvu, ko piedāvājis Trolopam. Kāpēc tāda steiga? Tāpēc, ka viņš gaidīja Trolopu, kuram vajadzēja atnākt pēc raksta.

— Skan ļoti ticami. Un par cik dzīvoklī nekāda raksta neatradām, jāsecina, ka šīs astoņpadsmit blok­nota lappuses pārceļoja pie Trolopa. Bet kad? Pirms vai pēc Spituela nāves? Ja pirms, tad mums vajadzēja atrast tos desmit tūkstošus, kurus Spituels bija piepra­sījis par saviem materiāliem. Viņš nebija tāds cilvēks, kas dod uz krīta.

— Zināt, Deilij, kas man nupat iešāvās prātā? Lai cik sensacionāla būtu Rotbahu prāva, desmit tūkstoši tomēr ir pārāk kolosāla summa par vienkāršu rakstu. Tālāk — ja šis materiāls nokļuvis Alisona rokās, kāpēc tas nav publicēts? Jautājums jautājuma galā.

— Uz mata kā rēbusu nodaļa svētdienas pielikumā. Bet tur vismaz pirmdienās publicē atrisinājumu.

— Pirmdienās? Nu labi, seržant, arī šai gadījumā atbildi saņemsiet tieši pirmdien, — Mūns apsolīja, pievienodams lieku minējumu jau esošajam.

Mūns bija pratis iegrozīt tā, lai Alisons viņu pie­ņemtu redakcijas telpā. Visi Alisona izdevumi bija sakoncentrēti vienā ēkā — sākot ar modes žurnālu «Ieva», kas būtībā bija divu vadošo apģērbu firmu reklāmas prospekts, un tādēļ deva milzīgus ienākumus, beidzot ar zinātnisko «Ekonomikas problēmas», kas nekā neienesa, toties nodrošināja zināmu ietekmi uz rūpniecību un tirdzniecību. Alisona galvenā mītne atra­dās «Morning Sun» telpās.

— Priecājos jūs redzēt, inspektor, — Alisons teica.

— Diemžēl mans laiks ļoti ierobežots. Divpadsmitos man apspriede ar šefredaktoriem. Ar ko varu pakalpot?

— Negribu jūs ilgi kavēt, mister Alison. Atnācu tikai uzzināt kaut ko tuvāku par materiāliem, ko Trolops jūsu vārdā taisījās pirkt vai arī nopirka no Spi­tuela.

— No Spituela?… Trolops?… Ak tā… Miglaini atceros… Bet kas tur īsti bija, tiešām nezinu. Kāpēc tas jūs interesē?

Alisons runāja vienaldzīgā tonī. Vienaldzība atspo­guļojās arī viņa sejā. Bet Mūns skatījās uz Alisona kājām — tās nervozi šūpojās.

— Kāpēc? Mēs, kriminālisti, reizēm pieķeramies pat salmiņam. Man tāds iespaids, ka šis raksts spētu dot kadu papildu izskaidrojumu Spituela nāves apstākļiem.

— Diemžēl Spituels nomira, tā ir neuzrakstījis mums šo rakstu. Vai jums viss? Tādā gadījumā lūdzu piedošanu, pēc… — Alisons palūkojās pulkstenī,

— pēc divām minūtēm sāksies apspriede.

Redaktori jau gaidīja priekštelpa. Izejot Mūns at­stāja durvis pusvirus. Gaitenī viņš varēja saklausīt Alisona neapmierināto balsi:

— Vel neesmu atbrīvojies! Sēdiet un gaidiet. Mis Džekson, Trolopu pie manis! Nekavējoties! Nav redak­cijā? Aizsūtiet mašīnu. Lai dabū rokā, vienalga, kur. Pēc pusstundas viņam jābūt šeit, dzīvam vai mirušam.

Sekretāre paskrēja Mūnam garām. Inspektors lēnām devas lejā. Uz ielas viņš vēlreiz paskatījās augšup.

— Paldies, mister Alison, — Mūns teica, pavēries kādā logā. — Uzzināju tieši to, kādēļ biju nācis.

Ceļā uz parvaldi, Mūns iegriezās banka, lai noņemtu no konta kādu simtu. Džīnas jaunais viesību tērps bija cirtis jūtamu robu budžetā. Gaidīdams savu rindu pie lodziņa, Mūns nodomāja, ka nežēlotu par Spituela pa­zudušo rakstu divreiz desmit tūkstošus, ja vien būtu tik bagats.

Deilijs sagaidīja viņu ar jautājošu skatienu:

— Šodien ir apsolītā pirmdiena! — viņš atgādi­nāja.

— Te būs atbildes. Pirmā — raksts ir pie Alisona. No tā izriet otrā — desmit tūkstoši ir pie Trolopa. No šīm abām varētu izlobīt trešo — Spituelu nogalinājis Trolops, lai piesavinātos šo naudu. Bet nezinu nevienu gadījumu, kad vienu personu ar vienu lodi nogalinājuši reizē divi cilvēki. Tātad radies ceturtais jautājums — Trolops vai Ivanovs?

— Trolops! — Deilijs kategoriski sacīja.

— Es par to neesmu tik drošs. Ivanovs tikpat kā at­zinies, un kāda velna pēc viņam tas jādara, ja viņš ir bez vainas? Tiesa, mani joprojām mulsina krievu pistole. Bet, piemēram, itāļu «Melnā roka» vai īru slepenā militārā organizācija, sodot nodevējus, par bie­dinājumu citiem allaž atstāja blakus līķiem savu vizīt­karti. Neaizmirstiet, ka no krievu viedokļa Spituels tiešām bija nodevējs. Tas ir, ja viss ir tā, kā viņš stās­tīja tiesā.

Deilijs paraustīja plecus.

— Kopš piedalījos spiritiskajā seansā, esmu kļuvis ciniķis. Man sāk likties, ka gandrīz visur notiek tas pats — viens paslēpis zem galda radioaparātu, bet cilvēkiem iestāsta, ka runā gars. Un pats jocīgākais, ka viņi tam tic.

Mājās pārnācis, Mūns ilgi stagāja no viena istabas kakta otrā. Astoņpadsmit bloknota lappuses ar Spituela rakstu neļāva domāt ne par ko citu. Kāpēc Alisons nav publicējis šos materiālus? Desmit tūkstoši ir iespaidīga summa, tai jādod peļņa. Kāpēc tad viņš aizlaida šo naudu pa skursteni? Un kāpēc viņš mēģināja iegalvot, ka nav saņēmis rokrakstu, ka nezina ta saturu? Lūk, kur jāmeklē atrisinājums! Neviļus Muns atcerējās sa­runu ar profesoru Holmenu.

— Es neticu Rotbahu vainai, — Holmens bija tei­cis. — Vispirms tāpēc, ka personīgi pazīstu viņus — viscaur godīgi cilvēki. Nekādi komunisti viņi pie tam nebija, tieši otrādi, ļoti lojāli pilsoņi. Arī «Kustībā par atomieroču aizliegšanu» viņi bija iestājušies tikai tā­dēļ, ka vēlēja labu savai zemei.

— Bet liecinieki? Ekspertīze? — Mūns toreiz bija iebildis. — Ari pie mums, protams, iespējamas justī­cijas kļūdas, bet šai gadījumā domāju, ka kļūdās nevis tiesa, bet jūs.

Spituela raksts vajāja Mūnu līdz pašam vakaram. Viņš bija gandrīz vai priecīgs par Peta ierašanos. Pets vicināja kādu avīzi.

— Še, palasi, uzzināsi patiesību par savu Spituelu!

Mūns pastiepa roku, bet izlasījis laikraksta nosau­kumu, pasmīnēja:

— Atkal tava sarkanā propaganda! Tencinu. Kāpēc dievs sodījis mani ar tādiem radiem!

Kad Pets aizgāja, viņa seja izskatījās līksmāka nekā parasti. Sīs jautrības iemeslu Mūns saprata tikai vēlāk. Pets bija paslēpis savu avīzi starp «Evening Star» lap­pusēm, un Mūns savā izklaidībā izlasīja Peta ieteikto rakstu, nemaz nenojauzdams, ka ieelpo kaitīgus mik­robus. Divdesmit divu ievērojamu fiziķu paziņojums sākās ar vārdiem: «Pēc ilgas cīņas ar savu sirdsapziņu nācām pie slēdziena, ka nedrīkstam noklusēt patie­sību.» Visi divdesmit divi fiziķi vienprātīgi atzina, ka tiesai uzrādītie rasējumi, kurus Spituels it kā saņēmis no Rotbahiem, neatklājot nekādus valsts noslēpumus. Tie saturot vienīgi raķešu būves pamatprincipus, kas pazīstami kuram katram šaja nozarē strādājošam zi­nātniekam …