Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Nē, es to redzēju uz galda. Man viņš iedeva tikai čeku, vairāk nekā. Neticat? Tiešām nezinu, kas tajā aploksnē bija.

— Toties es to zinu, — Mūns teica.

Un pirms Pegija paguva atjēgties no pārsteiguma, durvis aizcirtās.

— Nu, Deilij, tagad situsi jūsu stunda. Braucam pie Trolopa!

— Mums nav ordera.

— Iztiksim tāpat. Lafajets tik un tā nedos. Pamē­ģināsim izlīdzēties ar viltu. Sāku ticēt, ka pie mums tas ir visiedarbīgākais ierocis.

— Šaubos, vai Trolops iekritīs. Viņš ir pārāk slī­pēts.

— Tūlīt redzēsim. Man kabatā visi trumpji. Lai dievs dod, ka viņš būtu mājās.

Bliss Trolops bija mājās.

— Sveiks, Blis! — Mūns teica un pamirkšķināja Deilijam.

Deilijs ar ašu kustību iztaustīja žurnālista apģērbu.

— Ieroču nav, inspektor.

— Ko tas nozīmē? Atkal vecā dziesmiņa? — Trolops nikni nošņācās.

— Vai tiešām nevarat iedomāties, ko tas nozīmē? — inspektors uzsita sev pa kabatu. — Man te kāds papī- rītis ar zīmogu un jūsu vārdu. Ceru, jums viss skaidrs. Ejam iekšā! Neesmu pieradis sarunaties priekštelpā.

Ja Bliss butu pieprasījis, lai uzrāda orderi, inspek­tors pirmo gājienu būtu zaudējis. Bet Bliss to nedarīja. Atmuguriski, neatraudams skatienu no inspektora, viņš atkāpās istabā.

— Deilij, esiet tik laipni, pastāviet pie durvīm, kat­ram gadījumam! Jūs, Trolop, arī varat izmantot izde­vību pastāvēt. Sēdēt vēl pagūsiet atliku likām. Un ta­gad atbildiet uz vienu vienīgu jautājumu! Viss turpmā­kais atkarīgs no jūsu atbildes.

— Proti?

— Cikos jūs bijāt pie Spituela?

— Tai vakarā, kad viņš man piezvanīja?

— Protams, vakarā. No rīta jūs bijāt redakcijā.

— īsti neatceros, kaut kas ap desmitiem.

— Manuprat, vēlāk. Nupat biju pie mistera Šipa. Viņš apliecina, ka Spituels tovakar pārnācis tikai pus­vienpadsmitos, — Mūns meloja.

— Pilnīgi pareizi, tagad atceros. Spituels vēl teica, ka man laimējies, jo viņš nupat tikai esot atnācis.

— Viss saskan, — Mūns apmierināts teica. — Tātad jūs bijāt pie viņa no rīta pulksten astoņos un divdesmit minūtēs!

— Es … — Trolops iesāka.

Inspektors trieca dūri pret galdu.

— Pietiek! Tagad runāšu es. Spēlēsim atklātām kār­tīm. Tūlīt pastāstīšu, ko zinu, un, ja jums ir kaut kri­patiņa saprāta, jūs papildināsiet manu stāstu … Varat apsēsties. Stāsts ir diezgan garš. Es zinu, ka ceturtajā oktobrī, dažas stundas pēc slepkavības, nodevāt Spitu­ela rakstu Alisonam…

— Meli! Kā es varēju nodot rakstu, kas nemaz ne­tika uzrakstīts?

— Jūs, Blis, laikam domājat, ka pasviedu jums vil­totu kārti? Lai jūs pārliecinātu, ka esat zaudējuši, priekšlaikus atklāšu savu trumpi: zinu pat, ko viņš rakstījis! Sai patiešām sensacionālajā rakstā Spituels atklāj patiesību — Rotbahu prāva ir bijusi inscenējums un viņš pats — viltus liecinieks! Vai tagad jūs ticat, ka zinu visu?

Trolops, kas bija apsēdies, kā dzelts uzlēca augšā. Viņš nostāvēja visu pusstundu, sasprindzināti klausī­damies katrā Mūna vārdā.

— Labi! — viņš teica, kad inspektors beidzot ap­klusa. — Es atzīstos. Galu galā savs krekls tuvāks.

— Vajadzētu atvērt logu, — Deilijs ieteica. — Pēc piecām minūtēm Mardžorija izsauks ugunsdzēsējus.

— Vēlāk!… Seržant, izklāstiet īsumā visu Blisa Trolopa līniju. Gribu to noklausīties cita skatījumā. Tātad…

— Spituels piedavāja Blisam rakstu, no kura izriet, ka viņa liecība Rotbahu prāvā sadomāta no sākuma līdz galam. Alisons bija ar mieru samaksāt desmit tūkstošus, jo cerēja izsist no tā politisku kapitālu, no­vākt no ceļa šādus tādus politiskus pretiniekus. No Alisona saņemto naudu Bliss, kā sarunāts, iemaksāja Pirmajā nacionālajā bankā uz Spituela konta. Pie Spituela viņš ieradās astoņos un deviņpadsmit minūtēs. Pieklauvēja, bet neviens neatsaucās. Paraustīja rokturi, durvis bija aizslēgtas. Tad viņš saklausīja lejā avīžu zēna saucienus. Viņš nokāpa lejā, lai nopirktu speciāl- izdevumu. Bet tā arī nenopirka — pēkšņi viņam šķita, ka augšā pavērās durvis. Cerībā, ka tas varētu būt Spi­tuels, Trolops atkal uzkāpa augšā. Kāpņu telpā jopro­jām nebija neviena cilvēka. Viņš vispirms pieklauvēja, tad nepacietīgi paraustīja rokturi. Izrādījās, ka durvis vairs nav aizslēgtas. Trolops iegāja un ieraudzīja Spi­tuela līķi. Lai nomierinātos, viņš aizsmēķēja, bet tūdaļ aizsvieda cigareti prom. Tai mirklī viņa uzmanību sais­tīja vienīgi līķis, revolveris tam blakus un avīze. Nā­kamajā mirklī viņš ievēroja, ka logs vaļā. Vēlāk Trolops atcerējās, ka no ielas redzējis aizvērtu logu. Baidīdamies, ka viņu var pamanīt no pretējā nama un apvainot slepkavībā, Trolops ātri aizvēra logu un aizvilka aizkarus. Lūk; tad viņš arī atstaja pirksta nospiedumu. Zinādams, ka Spituels jau pabeidzis rakstu, Trolops pārmekleja viņa kabatas, bet nekā neat­rada. Pārmeklēt visu dzīvokli viņš neuzdrošinājās — kāds taču varēja atnākt. Aizejot, viņš aizcirta durvis un automātiskā atslēga aizkrita. Kāpņu telpā viņš atkal nevienu nesatika, nebija neviena arī uz ielas, ja ne­skaita asfaltētājus. Bliss ātri aizgāja līdz kapsētai. Pamanījis automātu, nolēma piezvanīt uz policiju. Pa­ļaudamies uz saviem sakariem ar inspektoru Torentu, viņš cerēja reizē ar policiju iekļūt Spituela dzīvoklī un piedalīties notikuma vietas apskatē — varbūt izdosies atrast manuskriptu un pievākt.

Steidzīgi atgriezies redakcijā, viņš sagaidīja Torenta zvanu un atkal aizbrauca uz Van Strātena ielu. Pēc­pusdienā, pārnācis mājās, Trolops pasta kastītē atrada vēstuli. To bija sūtījis Spituels. Aploksnē bija apsolītais raksts, kuru Trolops nodeva Alisonam. Raksta tālākais liktenis viņam nav zināms. Bet aploksne saglabā­jusies …

— Un ekspertīze konstatēja, ka gan adrese, gan nosūtītājs rakstīti ar vienu un to pašu, proti, Spituela roku… Paldies, Deilij! Jūsu stāsts skanēja kā īsts mākslas darbs. Gandrīz nevienas «neīstas nots» .. .Gan­drīz! Lūk, aploksne, par kuru stāstījis Trolops! Paska­tieties, vai nemanāt kaut ko ievērības cienīgu?

Deilijs ar palielināmo stiklu sīki izpētīja aploksni. Katram gadījumam paturēja pret gaismu.

— Nekā neredzu. Slepenu zīmju nav… Varbūt vie­nīgi zem markas… Velns pārāvis! Marka! Tā taču tā pati marka!

— Kāda? — Mūns vaicāja.

— Atcerieties, ko toreiz stāstīja ēģiptietis? Ka viņu apturējis svešinieks un palūdzis aiznest vēstuli uz pastu. Uz aploksnes bijusi marka ar zemeslodi.

— Malacis, Deilij! Es personīgi biju ievērojis tikai zīmogu. Svētā krusta pasta nodaļa! Zīmogs arī aplie­cina, ka ēģiptietis nav melojis. Bet to var uzskatīt par māksliniecisku detaļu, tiesu tas nepārliecinās. Mums daudz svarīgāk pierādīt, ka ēģiptietis saņēma vēstuli jau pēc Spituela nāves.

— Tas būs diezgan grūti. Neviens tik precīzi nepa­teiks, cikos vēstule apzīmogota.

— Es jūs tomēr palūgšu aiziet uz pastu. Izprašņājiet visus ierēdņus. Varbūt viņi redzējuši ēģiptieti un atce­ras, cikos.

— Tas nudien būtu brīnums. Pēdējos divdesmit gad­simtos brīnumi vairs nenotiek.

— Ja nerunā par sputņiku, seržant… Nē, nē, jāmē­ģina vien ir. Pēc tam aizbrauciet uz banku.

— Nesaprotu.

— Iegriezieties tai nodaļā, kur Trolopam bija jāie­maksā nauda uz Spituela tekošā rēķina.

— Bet mēs taču nezinām, uz kāda vārda?