Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Jaunais īrnieks paskatījās pulkstenī un skaļi nožā­vājās.

— Nu labi, netraucēšu jūs, mister Smis, atpūtieties!

Misis Lanovera aizgāja, bet īrnieks nedomāja iet pie miera. Vispirms viņš iebāza mutē standziņu zelējamās gumijas. Tad aizslēdza durvis. Aizsedza atslēgas cau­rumu ar svārkiem. Atvēra logu. Piebīdīja krēslu un novietojās tā, lai redzētu pretējo namu, bet pats pa­liktu neredzams. Apsēdās. Paskatījās pulkstenī. Astoņi un deviņpadsmit minūtes.

No Svētā Krusta kapsētas puses atskanēja soļu troksnis. Vīrietis piecēlās un, slepdamies aiz aizkara, nopētīja nācējus.

Tie bija inspektors Mūns un Bliss Trolops. Abi no­zuda pretējā namā.

Vīrietis atkal apsēdās. Izvilka no kabatas revolveri.

Novietoja uz ceļiem. Izņēma no otras kabatas binokli. Pielika pie acs. Noregulēja. Asi iezīmējās Spituela dzī­vojamās istabas logs. Bija saredzams katrs aizkara raksts.

Vīrietis apmierināti pamāja un izspļāva košļājamo gumiju. Spļaujamtrauks atradās blakām. Bet jaunais īrnieks nebija labāks par Hegertonu. Viņš spļāva tieši uz grīdas.

Mūns bija iecerējis trīskāršu eksperimentu.

Tieši pulksten astoņos un divdesmit minūtēs viņš palaida pa priekšu Blisu Trolopu, tad arī pats iegāja namā. Kāpņu telpā valdīja krēsla. Kaut kur, droši vien Šipa dzīvoklī, skanēja radio.

— Parādiet, Blis, kā tas bija! Papūlieties atkārtot katru kustību, katru pauzi. Es uzņemšu laiku ar hro­nometru. Sākam?

Bliss paklausīja. Kāpnes iečīkstējās kā veca auto­mobiļa bremzes.

Mūns lika lielas cerības uz šo eksperimentu. Ne velti viņš bija atvedis Blisu Trolopu šurp tai stundā un minūtē, kad tika nošauts Spituels, inscenējis tos pašus apstākļus, liekot Blisam soli pa solim nodemonstrēt visu, ko viņš darījis ceturtajā oktobrī. Tā taču nebija neitrāla istaba, kur varēja skatīties vienā punktā un mierīgi stāstīt pasaciņas. Mūns nekad nebija redzējis noziedznieku, kuru šādi vai citādi neietekmētu nozie­guma vieta. Viens atklāti nervozēja, otrs mēģināja slēpt satraukumu aiz mākslota miera — taču reaģēt reaģēja katrs. Arī Bliss nevarēja nereaģēt. Tas, luk, bija otrais eksperiments.

Bija paredzēts arī trešais — visbīstamākais. Mūns skaidri apzinājās risku. Savu nodomu viņš bija uzticē­jis vienīgi Deilijam un Bedstrepam. Deilijs mēģināja atrunāt. Bedstreps ar savu parasto skandināvu mieru pateica: — Jūsu darīšana!

Un, lūk, uzkāpuši, nokāpuši un atkal uzkāpuši, viņi stāvēja pie Spituela dzīvokļa durvīm.

«Un tagad — uzmanību!» — Mūns sev pavēlēja un pagriezās pret Blisu.

— Pirmais tests — izpildīts. Laiks sakrīt. Sāksim otro. Es ieiešu, bet jūs mazliet pagaidīsiet aiz durvīm. Skaitiet līdz simtam. Tad varat nākt! Jūs darīsiet mats mata to pašu, ko toreiz — smēķēsiet, aizvērsiet logu, nolaidīsiet aizkaru, meklēsiet rakstu un tā tālāk. Skaidrs?

Mūns iegāja,'piesardzīgi pievēra durvis, ātri atrāva vaļā dzīvojamās istabas logu un pacēla aizkaru, uz­grieza vannas istabā dušu, bez trokšņa apgāza krēslu, nolika savu revolveri tieši tajā vietā, kur toreiz atradās Spituela ierocis, un visbeidzot pats izstiepās uz grīdas tādā pašā stāvoklī, kādā bija atradies Spituels.

Inspektors prātā visu laiku skaitīja līdzi Blisam… Deviņdesmit. Deviņdesmit viens. Deviņdesmit divi…

Mūns aizvēra acis. Tā gulēdams, viņš arī vaļējām acīm nevarētu redzēt durvis un Blisu. Bija jāpaļaujas vienīgi uz dzirdi un nerviem. Inspektors tīšu prātu ne­bija pārbaudījis, vai Blisam ir klāt ierocis. Guļošais Mūns bija kārdinošs mērķis. Pirms viņš pagūs satvert revolveri, atbalstīties uz elkoņa un izšaut — daudz kas var notikt. Mūns cerēja, ka instinkts viņu laikus brīdi­nās. Bet viss atkarājas no tā, kurš būs ātrāks.

Deviņdesmit septiņi. Deviņdesmit astoņi. Deviņ­desmit deviņi. Tūlīt Blisam jānāk! Simts!

Durvis atvērās. Kluss kliedziens. Bliss sastinga uz sliekšņa.

«Velns, cik tas dabiski viņam iznāk!» — nodomāja Mūns.

Simts vienpadsmit, simts divpadsmit… Visai ne­droša sinhronizācija, bet ko citu darīt, ja nevar skatī­ties pulkstenī. Simts trīspadsmit… Bliss, pārvarējis pirmo pārsteigumu, sakustējās… Aizsmēķēja… Pie­gāja pie galda … Pie loga … Ilgi stāvēja …

Mūnam sajuka skaitļi. Viens, divi, trīs, četri, pieci… Viņš iesāka no gala. Desmit, vienpadsmit, trīspa­dsmit… Blisam jau sen vajadzēja aizvērt logu. «Nu ver taču! Ver! Nolādētais, vai tu beidzot vērsi!» Mūns domās tam uzkliedza. Ar milzīgām pūlēm inspek­tors pavēlēja sev nepakustēties, neattaisīt acis.

Tad Mūns vairs neizturēja. Viņš izstiepa roku pēc revolvera un atvēra acis.

Bliss stāvēja viņam blakus. Bez ieroča.

— Viņš atkal tur, — tas murmināja. — Tāpat kā toreiz.

— Kur?

— Pretēja loga!

Mūns piecēlās un paskatījās.

— Jums tikai tā būs licies. Neviena tur nav.

— Nē, ir. Skaidri redzēju, ka sakustējās aizkari. Es jums nestāstīju, inspektor — toreiz, kad nācu pie Spi­tuela, tūlīt sajutu, ka mani kāds novēro. Tas ir viņš!

Bedstreps atgriezās pārvaldē pusstundu pēc Mūna.

— Vai esat apmierināts ar eksperimentu, inspektor?

— Kādi jūsu vērojumi, Bedstrep?

— Normāli. Satrūkās tikai pirmajā brīdī, kad atvēra durvis un ieraudzīja jūs uz grīdas. Pēc tam izturējās mierīgi.

— Tātad viņam nebija nekādas vajadzības novākt mani no ceļa … Turpiniet!

— Kad pienāca pie loga, sastinga …

— Laikam nosprieda, ka arī toreiz redzējis jūs pre­tējā logā, — Mūns paskaidroja.

— Tad viņš nav tālu no patiesības. Cik nopratu pēc Lanoveras muldoņas, arī toreiz pie viņas bija apmeties tāds šaubīgs īrnieks. Atnāca, pārnakšņoja un pa­zuda . .. Un tieši slepkavības dienā!

— Labi, Bedstrep, tagad apsēdieties manā krēslā un aprakstiet sīkāk visu, ko misis Lanovera stāstīja par šo dīvaino īrnieku …

Tas notika otrajā novembrī. Mūns, Džīna un Pets sēdēja pie televizora un nolūkojās boksa cīņā. Intere­santākajā vietā sporta reportieris pārtrauca komentā­rus un pērkondimdošā balsī paziņoja: «Forda jaunākais modelis «Edsel» nokautē visus konkurentus!» Tad tur­pināja ierastajā tonī: «Tā! Vēl vienu. Melnais Džo grī­ļojas. Kreisais āķis, labais! Kāda spīdoša tehnika! Sa­dod viņam, Fred!» Tuvuzņēmumā parādījās milzīga, sāpju izķēmota melna seja, kurā tikpat milzīga balta roka bez žēlastības trieca savu cimdoto dūri.

Ekrāns mazliet satumsa.

— Atkal kāda idiotiska reklāma, — nomurmināja Mūns.

Ekrānā parādījās diktora seja. Varēja dzirdēt, kā viņš ievelk plaušās gaisu:

— Lēdijas un džentlmeņi! Pirms pusstundas krievi izšāva debesīs otru sputņiku. Fantastisks svars! Palie­ciet pie aparātiem!

Un atkal uz ekrāna trakoja skatītāji, uzgavilēdami Fredam, kas bija piespiedis Melno Džo pie virves.

— Apsveicu! Apsveicu! — kliedza Pets, pārspējot aurojošo ringa publiku, un kratīja Mūnam roku.

— Apsveicu! — Mūns kliedza pretī.

Tikmēr mačs bija beidzies.

— Klusāk! — izmisīgi lūdzās Džīna. Auroja no ek­rāna, auroja pie auss. — Klusāk! Tūlīt tiesnesis pazi­ņos rezultātus!

— Tāpat zināms. Divi pret nulli, — sauca Pets.

— Kā tu to zini?

— Pavisam vienkārši. Divi padomju sputņiki pret nevienu mūsējo.

Atkal atskanēja gongs.

Ringā tagad cīnījās cits pāris. Mūns tikai neuzma­nīgi skatījās ekrānā. Viņš pat īsti nezināja, kā tas no­ticis — uzreiz, bez jebkādas pārejas, viņš ieraudzīja pie zemes pieplakušu ķermeni un otru — pa pusei pār­liekušos pirmajam. Tuvuzņēmumā parādījās divas dū­res — pneimatiski veseri, kuri pēc pirmās komandas atkal sāks dauzīt. Televīzijas kamera atkapās, ekrānā parādījās rings. Tiesnesis skaitīja. Deviņi… astoņi… septiņi… Vai izdosies piecelties? Nu! Nu! Nu! — Mūns iekšēji mudināja. Pieci… Četri… Trīs… Vēl tikai divas sekundes atlikušas… Divi!… Un…