Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Tikko Mūns iesāka, uzbudinājums norimās. Pama­zām viņš iekarsa. Viņš aizrāvās ar savu stāstījumu, ka nemaz vairs neskatījās klausītājos. Bet būtu vērts skatī­ties, īpaši uz viņu rokām. Tās bija teātra apmeklētaju, nevis žurnālistu rokas. Tādas nekad neredz preses kon­ferencē. Rokas bez pildspalvas un bloknota. Rokas bez portatīvas rakstāmmašīnas. Rokas bez mazā reportāžas magnetofona. Tukšas rokas.

Mūns neredzēja tukšās rokas. Viņš redzēja tikai faktus. Faktus, kas, virknējoties cits aiz cita, veda ar­vien tuvāk galīgajam atrisinājumam.

— Tā, un tagad nak pats interesantākais, — viņš teica, ar delnu slaucīdams sviedrus. — Mēs nevarējām vairs šaubīties, ka Spituelu nogalinājis jūsu kolēģis Bliss Trolops. Spituela rakstu viņš būtu saņēmis tikai pret čeku. Vēl vairāk, ne visai uzticēdamies Blisam, Spituels bija nolēmis aizsūtīt rakstu žurnālistam tikai pec tam, kad no Pegijas būs saņemta ziņa par naudas izmaksāšanu. Pastāvēja taču iespeja, ka Bliss, saņēmis rakstu, nesamaksās ne centa. Kā redzam, Bliss preteji norunai neiemaksāja naudu banka, bet, ejot pie Spitu­ela, turēja kabatā. Kāpēc? Tāpēc, ka bija cieši nolēmis atdot Spituelam tikai dalu vai nemaz neatdot. Pēc tam kad Spituels bija miris, viņš paņēma aploksni ar rakstu no galda. Viņš bija tas, kas ar ēģiptieša starpniecību nosūtīja vēstuli sev pašam. Rakstu viņš vēlāk nodeva Alisonam. Aploksni paturēja sev. Kapec? Spituels bija domājis sūtīt aploksni apdrošinātu. To pierāda markas vērtība. Tāpēc viņš uzrakstīja ne tikai adresi, bet arī nosūtītāja vārdu. Viņš varēja parakstīties jebkurā iz­domātā vārdā, bet tā kā pirms tam bija ar Spuledža vārdu parakstījis čeku — to pašu, ko iedeva Pegijai — viņš ari šoreiz pilnīgi automātiski parakstījās tāpat.

Domāju, ka tikai ieraugot šo parakstu, Blisam radās ideja par naudas iemaksāšanu bankā. Viņš bija pārlie­cināts, ka no pretējā nama kāds viņu redzējis. Šis ne­zināmais varēja ziņot policijai. Labākais līdzeklis at­spēkot varbūtējās aizdomas — iemaksāt naudu bankā. Izņemt to viņš varētu jebkurā brīdī — vajadzētu tikai nokopēt no aploksnes Spituela-Spuledža parakstu. Bliss, protams, nevarēja iedomāties, ka Spituels pirms nāves jau izrakstījis čeku un iedevis to Pegijai. Blisam rūpēja tikai viens — nogaidīt tik ilgi, līdz radīsies pār­liecība, ka uz viņu nekrīt un vairs nekritīs aizdomas. Tad viņš devās uz banku. Bet desmit tūkstošu dolāru vietā viņu sagaidīja tukšs konts un aizdomu pilns ierēdnis, kas izsauca direktoru. Tādos apstākļos Bliss darīja vienīgo prātīgo, ko varēja darīt — laidās lapās.

— Kā redzat, visi pavedieni savijas. Un tomēr, — Mūns dziļi ievilka elpu, — tomēr Bliss Trolops nav no­galinājis Spituelu!

— Tātad krievu aģenti! — no zāles atskanēja balss. Tas bija jaunākais no reportieriem, mazais Bilijs Al- doni no «Herald Tribune».

— Jā, aģenti! — teica Mūns.

Mūns aizvēra acis. Tagad nāca pats grūtākais. Ta­gad bija jānolaižas līdz pašām tumšākajām dzīlēm. Viņš atvēra acis. Vājuma brīdis bija pārvarēts.

— Tie, ar kuriem un kuru labā Spituels strādāja kopš daudziem gadiem. Kā mūsu aģents viņš aizbrauca uz Krieviju, kā mūsu aģents atgriezās, kā mūsu aģents uzstājās Rotbahu prāvā. Liecība izdomāta no sākuma līdz galam — no sadursmes pie musulmaņu mošejas līdz slepenajiem rasējumiem, kurus viņš it kā saņēmis no Rotbahiem. Pajautājiet misteram Alisonam, pajau­tājiet misteram Trolopam! Viņi lasījuši Spituela atzī­šanos. Kādēļ viņš to vispār rakstījis? Spituelam pamazām radās iespaids, ka viņu grib novākt no ceļa. Pec nāves soda piespriešanas Rotbahiem viņš nevienam vairs nebija vajadzīgs, drīzāk otrādi. Spituels nolēma aizbēgt uz Kanādu. Savu bēgšanu viņš gatavoja jau savlaicīgi — ārzemju pase uz Smisa vārda bija pagā­dāta pirms vairākiem mēnešiem. Bet viņš gribēja ne tikai izbēgt no briesmām, viņš gribēja arī atriebties. Laikrakstā publicēts atzīšanas raksts būtu lieliska atriebība. Spituels bija tāds cilvēks, kas par velti neko nekad nedara. Raksts deva iespēju nopelnīt desmit- tukstoš dolāru, un šo iespēju Spituels nevēlējās palaist garām.

Bet Spituelu izsekoja. Pretējā namā pie misis Lano- veras tika noīrēta istaba ar logu uz ielu. Kopš trešā oktobra vakara Spituelu pastavīgi novēroja. Varbūt jau iepriekš bija nolemts viņu nošaut. Varbūt šis lēmums radās tikai pēc tam, ka ceturtā oktobra rītā novērotājs redzēja Spituelu rakstām. Ar to Spituels bija sev parakstījis nāves spriedumu. Tagad vajadzēja nogaidīt izdevīgu brīdi. Un šis brīdis radās, kad Spi­tuels pulksten astoņos un divdesmit minūtēs atvēra logu. Spituels stāvēja tieši pie loga. Jau pirmā no pretējā nama raidītā lode nogalināja viņu. Pistoles stobram bija uzmaukts klusinātājs. Smalki, vai ne! Krievi palaiduši mākslīgo mēnesi un tai pašā dienā noslepkavojuši Spituelu, cilvēku, kurš ar savu liecību Rotbahu prāvā pierādījis, ka kosmisko raķešu kons­trukcijas noslēpums nolaupīts no mums.

Visgrūtāk bija saprast, kas noticis pirmajā minūtē pēc slepkavības. Tikai nejaušība ļāva man tikt pie galīgas skaidrības. Astoņos un astoņpadsmit ar pusi minūtēs Pegija aiziet ar čeku kabatā un aizcērt durvis. Astoņos un deviņpadsmit atnāk Bliss un, dabiski, atrod aizslēgtas durvis. Viņš klauvē, parausta rokturi. Nekā! Blisu nelaiž iekšā. Spituels vai nu nedzird, vai vien­kārši nespēj uzreiz ielaist, jo mazgājas zem dušas. Šai mirklī Bliss sadzird avīžu zēna aurus, kas atskan uz ielas. Zēns izsauc pirmo sensacionālo ziņu par sput­ņiku. Bliss kāpj lejā pēc avīzes. To pašu grib darīt arī Spituels. Slapjš, kāds ir, viņš rītasvārkus steigā uzvelk ačgārni, skrien pie durvīm, atslēdz tās… Un tikai tad apjēdz, ka šādā izskatā uz ielas nevar rā­dīties. Viņš skrien pie loga, atrauj to, nosviež kādam avīžu zēnam monētu. Tas aptin laikrakstu ap oli. Atcerieties — Spituela dzīvoklī atradām oli ar zemes piku, bet uz avīzes neskaidru piecu pirkstu nospiedumu. Laikraksts ielido pa logu istabā un nokrīt uz grīdas. Spituels noliecas, lai to paceltu. Šajā mirklī viņu ķer lode. Lodes mazliet sāniskā kustība, caururbjot krūtis, izskaidrojama tieši ar šo puspagriezienu. Krītot Spi­tuels apgāž krēslu un nogrūž no tā savu revolveri. Krēsls izmaina ķermeņa krišanas virzienu. Tāpēc pašā sākumā domājām, ka slepkava šāvis no durvīm. Tik­mēr Bliss atgriežas. Durvis nav vairs aizslēgtas. Bliss ieiet. Ierauga līķi. Redz uz ģalda aploksni. Galds stāv pie loga. Viņš pieiet un pamana, ka viņu novēro no pretējā nama. Pazīdams Spituela raksta aptuveno saturu, viņš ļoti labi saprot, ka nezināmais pretējā namā var būt Spituela slepkava. Bliss pats jūtas briesmās. Viņš aši aizver logu, aizvelk priekšā aizkaru un tikai tad uzdrošinās paķert vēstuli. Viņš aizcērt durvis, skrien lejā. Bet ko tālāk? Bliss saprot, ka raksts apdraud arī viņu. Kāpņu telpā viņš ierauga durvis, kuras, acīm redzot, iziet uz citu pusi. Tās par laimi vaļā. Caur garāžu Bliss nokļūst Kapsētas ielā — pa vārtiem, kurus jau paguvis atvērt sputņiks. Bet ar rakstu kabatā viņš joprojām nejūtas drošs. ,Viņš nojauš, uz ko spējīgi Spituela bijušie draugi un tagadējie pretinieki. Labākajā gadījumā inscenēs kautiņu un nolaupīs rakstu. Bet raksts katrā ziņā jānodod Alisonam — no tā atkarīgs, būt vai nebūt desmit tūkstošiem. Uz stūra viņš ierauga ēģiptieti, — pēc visām pazīmēm spriežot, panaivu, neizglītotu cilvēku, kuram neienāks prātā painteresēties, kāpēc Bliss nenosūta vēstuli pats. Bliss iedod viņam aploksni, bet pats neuzkrītoši seko. Pa ceļam viņš piezvana policijai. Arī šis telefona zvans kalpo pašaizsardzībai. Jo ātrāk piesteigsies policija, jo mazākas izredzes Spituela slepkavām iekļūt dzī­voklī. Bliss saprot, ka slepkavas noteikti meklēs rakstu. Neatraduši to Spituela dzīvoklī, viņi, dabiski, secinās, ka rakstu paņēmis Bliss. Blisa aprēķins izrādās pareizs.