Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

— Un aploksne? Spituels uzrakstījis nosūtītāja vārdu — lūk, Džons Spulidžs. No Pegijas liecības zi­nām, ka viņai iedotais čeks par desmit tūkstošiem bijis ar šo pašu parakstu un izrakstīts uz to pašu bankas no­daļu. No tā var secināt, ka tā ir tā pati nauda.

— Jūs ticat, ka Trolops iemaksājis? Tad taču atkrīt motīvs noziegumam!

— Nebūt neatkrīt! Svarīgi, kad viņš iemaksāja naudu? Pēc vai pirms slepkavības. Tieši to gribu izdibināt.

— Pēc slepkavības? Nekā vairs nesaprotu!

— Domājat, es visu saprotu? Varbūt jurns liekas, ka aiz iekšējas pārliecības uzskatu Trolopu par slepkavu? Nē, tikai tādēļ, ka citādi vispār nekas vairs nebūtu izprotams. Pieļausim uz mirkli, ka viņa stāsts patiess.

Sanāk pilnīgi mistika. Bliss no ielas redz, ka Spituela logs aizvērts. Uzkāpis augšā, viņš nevienu nesatiek, klauvē, neviens neatver. Nokāpj lejā, atgriežas, atrod durvis atslēgtas, logu vaļā un Spituelu nošautu. Bet mēs taču zinām, ka tikai minūti pirms tam aizgājusi Pegija, un tad Spituels vēl bija dzīvs. Trolops, kāpjot turp un atpakaļ, nav pamanījis nevienu dzīvu dvēseli. Bet šīs sasodītās kāpnes tā čīkst, ka neviens cilvēks nevar paiet garām nepamanīts. Kas tad iznāk? Kas nošāvis Spituelu? Svētais gars! Kas atnesis laikrakstu ar ziņojumu par sputņika palaišanu? Atkal tas pats gars! Un viss tas noticis vienā vai pusotrās minūtēs, starp Pegijas aiziešanu un Trolopa atnākšanu.

— Bliss šo pasaciņu izgudroja, lai pūstu mums miglu acīs.

— Cik reižu neesmu jūs mācījis nepārsteigties, Dei­lij! Trolops prot vazāt aiz deguna miljoniem lasītāju. Viņš spētu izgudrot kaut ko ticamāku. Viņš taču saprot, ka šoreiz darīšana ar cilvēkiem, kas pieraduši apšau­bīt katru vārdu …

Deilijs atgriezās no savas ekspedīcijas pārsteidzoši ātri. Brīnums bija noticis, un brīnumdaris saucās sputņiks.

Ēģiptieti pastā neviens nebija redzējis, un pat, ja būtu, nespētu atcerēties. Ceturtajā oktobrī — varbūt sakarā ar sputņika palaišanu — bija neparasti liels ļaužu pieplūdums.

Toties pastā atcerējās ko citu. Sakarā ar to pašu sputņiku valdīja tāds uztraukums, ka darbinieki aiz­mirsa iepildīt krāsu zīmogu spiede. No pulksten asto­ņiem un divdesmit piecām, tas ir no tā brīža, kad šajā ielā sāka pārdot avīzi ar pirmajam ziņām, līdz astoņiem un četrdesmit, kad beidzot ienāca prātā papildināt izsī- kušo krāsu, zīmogi iznāca pavisam bāli. Un, lūk, uz aploksnes bija tieši tāds izplūdis zīmogs.

Arī bankā izrādījās, ka Mūna hipotēze pareiza. Cetur­tajā oktobrī Bliss bija iemaksājis naudu uz tā paša konta, no kura to pēc dažām stundām izņēma Pegija, lai noguldītu savā. Spituelam personīgais rēķins šajā bankā bija uz Džona Spuledža vārda. Cikos tieši Bliss iemaksājis naudu, to, protams, neviens neatcerējās.

Taču apskatoties klerka ierakstu par iemaksu, pamanīja kaut ko interesantu. Proti, ierēdnis vārdu Spuledžs bija ierakstījis kā Sputledžs. Burts «t» bija vēlāk no­svītrots. Sī rakstības kļūda bija izskaidrojama. Ierēdnis tiešām atcerējās, ka, izlasījis avīzē par sputņika palai­šanu, par to vien domājis. Nav šaubu, ka liekajam «t» nav gadījuma raksturs. «Sput» — bija pirmais neapzinī­gais reflekss uz sputņiku. Tātad rokā bija pierādījums, ka Bliss iemaksājis naudu pēc Spituela nonāvēšanas. Tad cits darbinieks atcerejās, ka ap divdesmito oktobri kāds cilvēks gribēja izņemt no Spuledža konta desmit- tūkstoš dolāru. Pārbaudot kontu, izrādījās, ka čekam nav seguma. Ierēdnis izbāza galvu pa lodziņu, lai aplū­kotu aizdomīgo apmeklētāju. Seja nebija redzama — platmale uzvilkta uz pieres, meteļa apkakle pacelta, acis aiz melnām brillēm. Ierēdnis nocēla klausuli un izsauca direktoru. Kad viņš atkal paskatījās pa lodziņu, cilvēks ar melnajām acenēm bija pazudis. Ceku no­deva grafologam. Tas konstatēja, ka Spuledža, tas ir, Spituela paraksts viltots.

Pulksten astoņos Van Strātena iela šķita kā izmirusi. Tie, kuri pārtika no dienišķā darba, jau stāvēja pie konveijeriem, mazgāja automobiļus, spodrināja zāba­kus, laboja ledusskapjus, pārdeva avīzes. Pārējie bro­kastoja vai vēl redzēja sapņus.

No Strebsa dzertuves, paslepšus atskatīdamās, iz­slīdēja misis Lanovera un ātri nozuda nama parādes durvīs. Pie viņas dzīvokļa durvīm stāvēja vīrietis. Rokā viņam bija neliela ceļa soma.

— Misis Lanovera, vai ne? Man ieteica jūsu mēbe­lētās istabas. Es arī esmu spiritists.

— Lūdzu, nāciet iekša, mister…

— Smiss.

— Ļoti priecājos, mister Smis. Tātad jums istabu?

— Jā, bet tikai saulainu. Saule jums no ielas puses, vai ne? Par maksu vienosimies, tas mani neuztrauc.

— Jūs uz pastāvīgu dzīvošanu?

— Nē, uz dažām dienām. Redziet, esmu te caurbrau- cot no Bostonas uz Kvebeku. Mantas esmu nodevis stacijā.

— Labprāt gribētu jums palīdzēt… Arī pašai būtu patīkami, mēs varētu apmainīties pieredzē.

— Pieredzē? — vīrietis caur pieri paskatījās saim­niecē.

— Spiritiskajā.

— Protams! — vīrietis izvilka kabatas portfeli. — Maksāju skaidrā! Cik?

— Es tiešām nezinu… Man ielas pusē tikai viena istaba, bet tur es pati…

— Maksāju dubultu cenu! Cik?

— Runa nav par naudu, mister Smis, es vienkārši nezinu, ko darīt. Faktiski šī istaba jau izdota.

— Pasauciet īrnieku! Viņš varētu tikmēr pārvākties uz viesnīcu. Es gribu apmesties tieši pie jums un nekur citur! Paši saprotiet, kā spiritistam man …

— Bet, mister Smis, nelaime tā, ka savu īrnieku neesmu redzējusi.

— Tad viņš ir gars, vai?

— Ko jūs? Vienkārši nodzīvoja vienu dienu. Va­karā ievācās un no rīta aizgāja. Tas bija tieši tai rītā, kad nogalināja nabaga misteru Spituelu. Starp citu, šīs istabas logs ir tieši pretī mistera Spituela logam.

— Policijai ziņojāt?

— Par misteru Spituelu? Kā tad! Es esmu galvenā lieciniece!

— Par pazudušo īrnieku!

— Nē, viņš man pateica, ka, iespējams, aizbraukšot uz nenoteiktu laiku.

— Bez mantām?

— Mantas viņam, tāpat kā jums, bija atstātas stacijā.

— Tātad istaba brīva?

— Faktiski brīva, bet viņš man samaksāja uz priekšu par trim mēnešiem, un es nezinu, vai man ir tiesības.,. Ja nu viņš pēkšņi pārrodas?

Vīrietis paskatījās uz griestiem, tad, it kā kaut ko atcerējies, uz misis Lanoveru.

— Zināt, misis Lanovera, man pēkšņi uzausa gaisma … Vai viņa vārds nebija … misters…

— Misters Lekness… Pēc vārda amerikānis, bet ru­nāja ar vieglu akcentu, tāpat kā jūs. Laikam ilgi dzī­vojis ārzemēs.

— Pilnīgi pareizi. Viņš tikai nesen atgriezies no Eiropas. Tieši viņš arī ieteica apmesties pie jums. Viņš pašlaik ir Bostonā, atbrauks tikai nākošajā mēnesī.

— Tad jau pavisam skaisti! Jūs tikai nestāstiet viņam, lai nerastos pārpratumi.

— Es neesmu pļāpa. Cik?

— Tiešām nezinu …

— Saņemiet! — vīrietis izņēma no maka simts do­lāru zīmi un nometa uz galda. — Tikai ātrāk! Man nav laika!

— Kā tā — nav laika? — nobrīnījās misis Lanovera.

— Gribēju teikt, ka ātrāk jātiek gultā. Vilcienā tra­koti noguru.

Misis Lanovera ierādīja jaunajam īrniekam istabu.

— Lūdzu! Pat divi spļaujamtrauki. īrnieku labā neko nežēloju. Bet vai tie prot to novērtēt! Hegertons, piemēram, dzīvo kā pa cūku kūti, piespļauj visu grīdu! Staigā tikai nopakaļ un mazgā. Būtu vismaz vēl kār­tīgi maksājis. Jūs paši redzēsiet, kas tas par tipu! Vienreiz, ienāku …