Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Tas būtu viss, zēni. Es saprotu jūsu vilšanos. Šoreiz slepkava nav apcietināts, aiz zināmiem iemesliem pat netiek vārdā saukts. Paši izlemjiet, ko no mana stāsta izmantot un ko labāk noklusēt. Bet esiet godīgi un pasakiet tautai to, ko tai tiesības zināt — patiesību. Patiesība ir tā, ka Spituela lietā no krieviem tik vien ir kā krievu pistole TT … Tieši ar to Spituela slepka­vas galu galā iekrita. Viņi bija pārāk augstās domās par manu muļķību. Zināmā mērā un līdz zināmam laikam biju un varbūt vēl esmu muļķis, bet tomēr ne tāds, lai uzskatītu par muļķiem krievus… Misters Lafajets uzskata, ka esmu jūs ielūdzis uz savām bērēm. Es esmu optimists. Ceru, ka vēl nodzīvošu līdz tai dienai, kad mūs vairs nevarēs muļķot…

Neņemiet ļaunā, zēni, ka nevarēju jūs iepriecināt. Kā paši redzat, īsta sensācija jūsu gaumē nesanāk, — 1 Mūns izmocīja vārgu smaidu. — Vai būs kādi jautā­jumi?

Klusums.

Mūns redzēja tikai apjukušas, niknas un līdzjūtīgas sejas.

Beidzot atskanēja klusa balss:

— Paldies, inspektor. Viss skaidrs!

Vecākais no klātesošajiem reportieriem, Čarlzs O. Ficpatriks pagriezās pret zāli:

— Zeni, ejam! Inspektoram nepieciešams miers.

Minūtes laikā zāle bija tukša.

Pusdesmitos Mūns, mundrs un svaigi noskuvies, apsēdās pie brokastu galda. Bet ievērojis Džīnas sa­kniebtās lūpas, ieraudzījis kaudzē sakrautās telegra- mas, viņš sadrūma.

— Tikko atnesa pirmās, tūlīt sapratu, kas par tele- gramām, — Džīna sāka raudāt. — Ik pēc desmit mi­nūtēm jauna. Sem, nu kāpēc vajadzēja tā darīt? Kāpēc tu nevarēji mazliet padomāt^.par sevi? Pasaulei tava patiesība nemaz nav vajadzīga… Miljoniem cilvēku dzīvo kā normāli cilvēki, tikai tu neproti dzīvot.

— Vai tavs Pets prot?

— Pets ir kaut kas pavisam cits. Viņš bez tā nemaz nevarētu dzīvot. Bet tu taču esi normāls cilvēks.

— Es tevi lūdzu, Džīna, ciet klusu!

Viņš sagrāba visu kaudzi un skrēja uz virtuvi. Pa ceļam apstājās.

— Nē, lasīšu, par spīti visam! Es vairs negribu būt gļēvulis. Tu taču nemaz neesi plēsusi vaļa! — pār­steigts iesaucās Mūns, šķirstīdams telegramas:

— Neesmu un negribu! Tāpat zinu no galvas visus lamu vārdus.

— Vai tu tiešām vērtē viņus tik zemu? Pa šo laiku viņi noteikti būs izgudrojuši jaunus lamu vārdus…

Nu paskatīsimies… Adresēta misis Džīnai Mūnai. «Dārgā misis Mūn! Sieviešu asociācijas vārdā izsakām jums savas visdziļākās simpātijas. Jūs nedrīkstat ļauties bēdām. Jums jājūt lepnums, ka jūsu vīrs ir va­ronis…» Kas tas par bleķi?… Nākošā adresēta man: «Mister Mūn, mēs lūdzam dievu, lai mūsu tēvzemē būtu vairāk tādu pilsoņu kā jūs!»… Džīna, ko tas no­zīmē? Vai viņi jukuši vai es arī tūlīt sajukšu? Nu labi, izlasīsim nākošo. Varbūt būs kas prātīgāks. «Inspektor Mūn, jūs varonīgi kritāt par upuri cīņā pret sarkana­jām briesmām. Leģions dod svinīgu zvērestu atriebt jūs visiem komunistiem un nēģeriem!»

Ceturtā telegrama, piektā, sestā. Vēl divdesmit tele­gramu. Visas līdzīgas saturā un garā.

— Kur ir avīze? — sauca Mūns. — Sāku kaut ko no­jaust. Droši vien tie nolādetie avīžu vīri no manis nodīrājuši ādu un apgriezuši otrādi…

Mūns nepacietīgi šķirstīja «Morning Sun» svētdienas numuru. Ziņas par abu sputņiku kustību. Apcietināts Kostello. Gangsteru karaļa smaidīgā fotogrāfija. Prezidenta personīgais palīgs Mekleira atkāpies no amata. «Jauni ceļi Visuma apgūšanai. — Mis Minerva Zingera stājas sakaros ar Veneru!» — intervija ar pa­zīstamo kosmisko problēmu pētnieku profesoru Hem­friju. Fotogrāfija: Profesors tur rokā no Venēras pār­raidīto planetāriskās metropoles zīmējumu.

Lielāko kompāniju atskaite par pēdējā ceturkšņa ienākumiem un akcionāriem izmaksātām dividendēm. Salīdzinājumam pagājušā gada skaitļi. Tērauda akciju sabiedrība «Kaiser Steel». Katastrofala ienākumu kri­šana. Tabakas akciju sabiedrība «P. Lolillard Company». Kolosāls peļņas pieaugums.

Avīze bija aizlapota līdz galam. Par vakardienas preses konferenci ne rindiņas. It ka tāda nemaz nebūtu notikusi.

Pie durvīm zvanīja. Džīna piecēlās.

— Nelaid iekša! Atkal idiotiskās telegramas. Lai domā, ka nav mājās.

Bet zvans turpināja skanēt, arvien skaļāk, arvien neatlaidīgāk. Beidzot Muna nervi neizturēja. Viņš izdrāzās priekšnamā un, pavēris durvīs mazu spraugu, kliedza:

— Inspektors Mūns te vairs nedzīvo. Viņš mainījis adresi.

— Cik žēl. Cerēju sastapt, bet ja viņš pārvācies uz morgu …

— Deilij, jūs?

Durvis atsprāga, Deilijs iesoļoja, smaidošs kā allaž.

— Kas ir?

— Atnācu atvadīties, mūsu ceļi šķiras.

— Ko tas nozīmē, seržant?

— Tas nozīmē, ka neesmu vairs seržants, bet brīvs pilsonis Deilijs, būs jums jāmeklē sev cits palīgs. Silti ieteicu Bedstrepu. Viņš ir stulbs, kā jau pienākas ide­ālam detektīvam. Vārdu sakot, Lafajets man pielika kāju pie sēžamvietas.

— Velns parāvis, par ko?

— Par to, ka esmu nelikumīgi ielauzies brīvā pil­soņa Blisa Trolopa dzīvoklī un ar to pārkāpis kon­stitūciju, neatkarības deklarāciju un brīvības - hartijas vissvarīgāko pantu …

— Vai es jūs nebrīdināju, Deilij?… Šaubos, ka tā­dēļ vien…

Tālāk viņš netika. Sai brīdī ieskanējās tālrunis.

— Kas runā? — Mūns kliedza.

— Nekliedziet, inspektor, te runā jūsu labais paziņa, Džeks Kreilis… Lasīju avīzē… Ar tiem komunistiem nav joki — kuru katru novedīs līdz ārprātam … Es ar politiku nenodarbojos, tikai ar seifiem. Ieteicu griezties pie profesora Miredža — viens no labākajiem psihi­atriem. Ja kādam no mūsējiem tiesā jātēlo vājprāts, vienmēr konsultējas ar profesoru …

Mūns nosvieda klausuli.

— Ar ko jūs runājāt? — jautāja Deilijs.

— Ar kramplaužu karali Džeku Kreili. Ieteica aiziet pie psihiatra… Varbūt neesmu īsti izpētījis avīzi. Pa­skatiet jūs, Deilij.

Tiešām, pirmajā lappusē, zem ziņojuma par Kostello atradās Mūna vārds. Informācija bija pavisam īsa, tādēļ viegli varēja paslīdēt garām.

spituela lietas traģiska izskaņa

Vakar, tieši pirms preses konferences, kurā inspek­tors Mūns grasījās paziņot atklātībai Maskavas algoto Spituela slepkavu vārdus, viņu piemeklējis pilnīgs nervu sabrukums. Inspektors Mūns kritis par upuri savai pienākuma apziņai. Tvarstīdams Spituela slepka­vas, inspektors Mūns sabeidzis savus nervus līdz tādai pakāpei, ka viņam nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Ņemot vērā, ka cerības uz drīzu garīga līdzsvara atgū­šanu ir niecīgas, kriminālpārvaldes priekšnieks Lafa­jets ar smagu sirdi bija spiests piekrist inspektora lūgumam atbrīvot viņu no darba. Ņemot vērā inspek­tora sevišķos nopelnus, viņam izņēmuma kārtā tiks piešķirta pilna pensija pirms laika. Inspektora Mūna personā mūsu policija zaudē vienu no saviem spējīgā-^ kajiem detektīviem.

— Nostrādāts uz goda! — teica Mūns.

Deilijs nesaprašanā paskatījās uz inspektoru. Mūns smējās.

— Es nekā nesaprotu, — teica Deilijs. — Ar mani ir citādi, bet kā Lafajets tā uzdrīkstējās ar jums? Nebija taču nekāda likumīga pamata?

— Bija. Toreiz, kad viņš liedzās atbrīvot Pegiju, pats uzrakstīju atlūgumu un pie tam atsaucos tieši uz nerviem.

Tikai tagad Džīna aptvēra, ka vīrs nejoko.

— Kas tagad būs? Kāpēc tev vajadzēja…