Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

pie nama numurs 30. Ielas pretējā pusē jau stāvēja policisti un skatījās uz jumtu.

Atstājis Deilija ziņā policistus, Mūns uzskrēja p ; e Lanoveras.

— Vai nav vēl aizgājis?

— Nav, bet es …

— Kas viņam mugurā?

— Zila žakete, tāda pati kā toreiz …

Mūns uzmeta skatienu Spituela dzīvokļa logiem. Abi bija aizvērti, bet vienam aizkars atvilkts vaļā. Mūns zināja, ka dzīvoklis aizzīmogots, un atcerējās, ka pēdējo reizi aizvilcis visus aizkarus.

— Paldies! — un Mūns pagriezās uz iešanu.

Misis Lanovera grasījās sekot, bet inspektors ar spēku iegrūda viņu atpakaļ istabā.

— Ja ievajadzēsies, pasaukšu. Stāviet pie loga un nemaisieties pa kājām.

Lejā detektīvi joprojām turēja rokas labajā svārku kabatā. Apkārtējos logos parādījās ziņkārīgas galvas.

— No mājas neviens nav iznācis, — Deilijs ziņoja. — Tikai kāda meitenīte ar suni. Caur garāžu viņš arī nevareja iziet, vārtus apsargā.

Mūns devās pa kāpnēm augšā. Apstājās pie Spituela dzīvokļa durvīm. Zīmogs bija norauts. Durvis aizslēg­tas. Deilijs izvilka no kabatas sarežģītu mūķīzeri un atslēdza. Viņi uzmanīgi iegāja. Uz putekļainās grīdas bija skaidri saskatāmas kādas pēdas. Rievotas pazo­les ar spilgtu rakstu. Pēdas veda uz logu, no turienes uz vannas istabu, tad atpakaļ pie durvīm.

— Dzīvoklis tukšs, — Deilijs teica. — Aizlaidies!

— Ja viņš nav spoks, tad slēpjas kaut kur šajā namā … Bedstrep, jūs paliksiet šeit.

— Kas man jādara?

— Košļājiet savu gumiju! Tikai nesabradājiet pēdas. Jāizsauc Grehems, lai nofotografē… Seržant, saksim ar mistera Šipa dzīvokli.

Deilijs pacēla roku, lai piezvanītu, bet tad pārdomāja un paraustīja rokturi. Durvis bija vaļā.

Pūlēdamies netrokšņot, viņi iegāja dzīvoklī. Pir­majā istabā neviena. Otrajā tas pats. Durvis uz trešo tikai pievērtas. Deilijs atrāva tās vaļā.

Pār Šipa rakstāmgaldu bija noliecies kāds cilvēks spilgti zilā žaketē.

Durvīm veroties, svešais izslējās un ar strauju kus­tību pagriezās pret ienācējiem. Rokā viņam bija pistole.

Mūnam nepatika dramatiski izteicieni, tomēr šoreiz viņš bija spiests pavēlēt:

— Rokas augšā! Nomest ieroci!

— Varbūt pie viena pacelt arī kājas? — svešais ironiski teica. Vienu kāju viņš tiešām izslēja gaisā, ļaudams apbrīnot rievoto gumijas pazoli. Nevarēja būt šaubu, ka tieši šī kurpe atstājusi pēdas Spituela dzī­voklī.

Deilijs palūkojās pretējā namā. Pie loga stāvēja mi­sis Lanovera un izmisīgām roku kustībām deva saprast, ka viņi noķēruši īsto.

— Neākstieties! — Mūns teica. — Kas jūs tāds esat? Ko jūs te darāt!

— Tīrīju ieroci pirms kārtējās slepkavības… Nē, nē, nedomājiet nekā ļauna, uz jums es netaisījos šaut, tikai uz zvirbuļiem… Vai jūs neapsēstos? Varbūt iedzersiet kādu glāzīti brendija?

Pēkšņi svešais zibenīgi pieliecās, pacēla nomesto pistoli un notēmēja.

— Ķepas gaisā! Priecājos, ka beidzot esmu jūs sa­stapis vaigu vaigā, inspektor Mūn! Tā bija sena vēlē­šanās, atļausiet stādīties priekšā — misters Sips, juniors!

Šipa dels nometa ieroci un sāka smieties.

— Neņemiet ļaunā, tas bija tikai mazs revanšs par to, ka tonakt garāžā izjokojat manu veco. Ja būtu zinā­jis, būtu speciāli atbraucis no koledžas, lai noskatītos.

Humors ir mana stiprākā puse. Un tagad- — Šipa

dēls pastiepa rokas, — varat mani iekalt važās! Ne­gribu, lai aizdomas kristu uz nevainīgiem cilvēkiem, tāpēc atzīstos — es esmu bijis tas… kas… nē, nē, es tikai norāvu šodien zīmogu no Spituela durvīm!

Istabā ielauzās misis Lanovera. Viņas varenās mie­sas drebēja no ātrās skriešanas un uzbudinājuma.

— Tas ir viņš! Viņš! Es viņu pazīstu! Paldies die­vam, inspektor, ka paguvāt laikā, citādi viņš būtu mūs visus apšāvis, tāpat kā nabaga nelaiķi misteru Sinisti…

— Nomierinieties, misis Lanovera, jūsu dzīvībai nekas nedraud, varbūt vienīgi infarkts no uztrau­kuma, — Mūns pievērsās Šipa dēlam. — Kā jūs iekļu- vāt Spituela dzīvoklī un ko tur meklējāt?

— Pavisam vienkārši, ar slēdzeni. Manam vecajam, kā jau nama īpašniekam, ir lieka atslēga no visiem dzīvokļiem. Kas attiecas uz otro jautājumu, vaļsirdīgi atzīšos, es neko nemeklēju. Gribēju, lai jūs meklētu. Mans vecais, ieraudzījis norauto zīmogu, tūlīt ziņotu jums. Es pats šai laika jau būtu dažu stundu braucienā no šejienes. Pirmīt iztēlojos, ka jūs mērīsiet un pētīsiet

noslēpumainā noziedznieka pēdas. Kolosāla mis­tifikācija!

— Misis Lanovera apgalvo, ka jūs ceturtā oktobra rītā stāvējāt uz jumta ar pistoli rokā. Vai tā ari bija mistifikācija?

— Uz jumta? Kādreiz šauju zvirbuļus. Pagaidiet, ceturtajā, kad krievi palaida pavadoni? Ha! Tas taču lielisks joks! Noturēt binokli par pistoli? To savā laikā nopirku, lai redzētu mūsu «Avangardu», tagad noderēja vismaz sputņikam.

— Jūs uzkāpāt uz jumta, lai vērotu pavadoni? Ci­kos?

— Tikko pa radio paziņoja, ka lidos pāri pilsētai, tas bija ap astoņiem. Augšā notupēju pusstundu un…

— Un laikam ieraudzījāt sputņika vietā pigu? — Deilijs minēja.

— Neņemiet ļaunā, man ir teleskopisks binoklis ar speciālu saules filtru. Redzēju ne tikai sputņiku, redzēju pat, ka atvērās garāžas vārti. Varat iedo­māties, kā smējos. Pirmšķirīgs humors.

— Mister Sip, — Mūns pārtrauca, —• vai gadījumā neredzējāt cilvēku, kas tūlīt pēc tam izgāja pa garā­žas vārtiem?

— Cilvēku? Pa vārtiem? Protams, redzēju.

— Vai varat aprakstīt viņa izskatu.

— Varu, bet, manuprāt, tas ir pilnīgi lieki.

— Kādēļ lieki? Mums katrs sīkums …

— Tādēļ, ka varu jums pateikt kaut ko daudz dro­šāku. Es pazīstu šo cilvēku!

— Tas bija Trolops?

— Nepazīstu tādu.

— Kas tad?

— Džoness Spituels alias Smiss!

Mūns un Deilijs apstulba.

Tikai, kad Šips juniors sāka raustīties smieklos, viņi saprata, ka tā bijusi kārtēja mistifikācija.

— Te nu bija vīrs uz jumta, — Deilijs drūmi teica.

— Un tomēr jāsaka paldies par šo atgadījumu. Pirmkārt, tagad zinām, kas bijis uz jumta. Otrkārt, tai brīdī, kad šodien iegāju Spituela dzīvoklī, kā fotogrā­fijā atcerējos sīku, bet ļoti svarīgu detaļu. Vai tintes pudele bija vaļā, kad toreiz ienācām?

— Zinu tikai, ka protokolā atzīmēta aizkorķēta pu­dele.

— Bet es pirmīt skaidri atminējos, ka redzēju vaļēju!

— Ciet vai vaļā, viens pīpis. Jūsu detaļai, manuprat, tikai mākslinieciska vērtība.

— Nebūt ne, tā pierādītu, ka Spituels uzrakstījis apsolīto rakstu un pie tam īsi pirms nošaušanas! Atce­rieties lielā formāta bloknotu, no kura bija izrautas astoņpadsmit lappuses?

Atgriezies pārvaldē, Mūns ieslēdzās savā kabinetā. Atvēra aktu vākus ar Spituela lietu. Mūns atrada pro­tokolā attiecīgo vietu un pārlasīja: «bez tam vaļēja tin­tes pudele, vaļēja svītrot, pareizi: aizkorķēta.» Mūns ilgi nolūkojās šajā rindiņā. Kāpēc gan toreiz, diktējot protokolu, viņam atgadījusies šī kļūda?

Mūns iegaja operatīvajā istabā.

— Deilij, Nison, uzmanību! Uz Spituela galda stā­vēja pudelīte ar pildspalvu tinti. Vai kāds no jums to neaiztaisīja?

— Neatceros, — teica Nisons.

— Cik atceros, es ne, — Deilijs paziņoja.

— Papūlieties atcerēties! Tas ir ļoti svarīgi.

— Ne, noteikti ne! — Deilijs teica.